Parīzes opera, kura nākamgad svinēs 350 gadu jubileju, paplašina repertuāru ar jaundarbu: pēc teātra vadītāja Stefāna Lisnēra pasūtījuma mūsdienu nozīmīgākie Eiropas komponisti sacer operas, kuru pamatā ir franču literatūras klasika. Šo ciklu 2017. gadā atklāja itāļu komponista Lukas Frančeskoni opera Trompe-la-Mort pēc Onorē de Balzaka romāna Kurtizāņu spožums un posts motīviem. 2019. gadā paredzēta franču komponista Marka Andrē Dalbavī Atlasa kurpītes pirmizrāde (pēc Pola Klodela lugas). Jauniestudējumus veido izcilas radošās komandas. Piemēram, Trompe-la-Mort bija somu diriģentes Susannas Melki un beļģu režisora Gija Kasjē sadarbības auglis.
Savukārt šveiciešu komponista Mikaela Žarela Berenīki, kura nesen ieskandināja Parīzes operas 2018./2019. gada sezonu, iestudējis teātra muzikālais vadītājs šveiciešu maestro Filips Žordāns un vācu režisors Klauss Gūts. Izrāde tika uzvesta uz Parīzes operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves. Iestudējuma literārais pirmavots ir Žana Rasina luga.
Rasins nav cietis
Žana Rasina 1670. gada traģēdijā Berenīke ir aprakstīts Romas imperatora Tita un Palestīnas valdnieces Berenīkes nospriegotais attiecību stāsts. Tits (dāņu baritons Bo Skovhuss) ir spiests izdarīt izvēli starp mīlestību un pienākumu, un Berenīkei (kanādiešu soprāns Barbara Hanigena) neatliek nekas cits kā atstāt Romu. Sievieti bezcerīgi mīl Tita tuvākais draugs Antiohs (britu baritons Aivens Ladlovs). Šis sižets daudzkārt apspēlēts literatūras, glezniecības, mūzikas, dejas un kino darbos.
Komponists Mikaels Žarels stāsta, ka Rasina valodā ir sajutis to nepieciešamo distanci, kas ļauj piemērot tekstu dziedāšanai. "Berenīkē, izmantojot Rasina tekstu, es varēju uzsvērt starpību starp tā laika franču valodu un mūsu laika franču valodu. Man vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības ar dziedamo franču tekstu operā," skaidro Mikaels Žarels. Piemēram, viņa 1994. gada operā Kasandra titulvarone runā, nevis dzied.
Berenīkes libretu Mikaels Žarels rakstījis pats – viņš neko nav pielicis klāt, tikai īsinājis Rasina oriģinālu. Viņš centies padarīt Rasina pantus tik laikmetīgus, cik vien iespējams: "Tiem jābūt balstītiem tagadnē. Mēģināju izvairīties no sajūtas, ka valoda izklāsta stāstu, es gribēju pilnībā iegremdēties darbībā, neievainojot Rasina valodu."
60 gadu vecais Mikaels Žarels ir viens no Eiropas un pasaules aktuālās muzikālās kultūras līderiem. Viņa partitūras ir daudzslāņainas un sarežģītas, dziļu iespaidu uz šveiciešu skaņradi ir atstājis XX gadsimta dižgars Pjērs Bulēzs. Mikaels Žarels, kurš mūzikā runā modernisma valodā, ir aktīvi eksperimentējis Bulēza dibinātajā Skaņas izpētes un sintēzes institūtā IRCAM Parīzē (turpat strādājusi ievērojamā somu komponiste Kaija Sāriaho, kura bija klāt Berenīkes pirmizrādē Parīzē). Berenīkes skaņu ainavā ir integrēta arī elektroniskā mūzika.
Atpakaļ uz Galileju
Titullomu Mikaels Žarels komponējis speciāli Barbarai Hanigenai pēc tam, kad bija dzirdējis viņu Džordža Bendžamina operā Uzrakstīts uz ādas un Kloda Debisī operā Peleass un Melizande. "Kad mēs pirmo reizi ieraugām Berenīki, viņa ir mierīga un stoiska. Viņa domā, ka viss būs tā, kā viņa vēlas. Kad varone saprot, ka tā nebūs, mūzika kļūst "akrobātiska" un virtuoza. Beigās atkal iestājas miers – tā, it kā viss būtu pārvērties pelnos. Orķestra uzdevums ir akcentēt galveno varoņu rakstura šķautnes un pavadīt viņus operas gaitā. Personāži cenšas tikt galā ar emocijām, kuras draud viņus nomākt. Mūzika dažreiz ir kā vilnis, kā cunami, kas izposta visu savā ceļā."
Mikaels Žarels atzīst, ka operas komponēšanas laikā viņa attieksme pret titulvaroni ir mainījusies. "Sākumā mani aizkustināja Berenīkes tīrība, tā mēdz viņu portretēt – viņa ir mīloša sieviete, kura jūtas nodota, jo Tits alkst varas. Taču nekas nav tik vienkārši. Strādājot es arvien vairāk sāku izjust riebumu pret Berenīki. Viņa ir manipulatore, un tas ir dabiski – viņa ir dzimusi galmā, viņas tēvs ir Jūdejas ķēniņš Hērods Agripa I. Berenīke ir politiķe un atbilstoši arī rīkojas," atgādina Mikaels Žarels.
Šajā stāstā Tits ir varas spēļu gūsteknis. Viņa attiecībās ar Berenīki viss mainās pēc Tita tēva Vespasiāna nāves – Titam ir jākļūst par imperatoru, taču viņš apzinās, ka ne senāts, ne tauta nepieļaus viņa laulības ar ārzemnieci un romāns būs jāpārtrauc. Berenīkei ir 49 gadi, Tits ir vienpadsmit gadu jaunāks par viņu. Berenīke jūtas izolēta, Romā viņai ir slikta reputācija. Tits ir viņas pēdējais sabiedrotais. Berenīke ir ļāvusi Titam iznīcināt Jeruzalemes templi (70. gadā) un nogalināt daudz ebreju iedzīvotāju. 75. gadā viņa pievienojās Titam Romā. 79. gadā, kad Tits kļūst par imperatoru, viņš atsakās no ieceres apprecēt Berenīki un aizsūta viņu atpakaļ uz Galileju.
"Rasinam ir ļoti spēcīga epizode, kurā Berenīke saprot, ka Tits viņu patiesi mīl, ka imperators atstāj viņu nevis tāpēc, ka vēlas saglabāt varu, bet tāpēc, ka viņu attiecībām nebūs laimīgu beigu. Šajā brīdī traģēdija sasniedz kulmināciju," piebilst komponists. Gan Rasina luga, gan Žarela opera ir intīma, nevis politiska drāma – koncentrēta un intensīva. Šīs nianses iestudējumā ar iedvesmu akcentē lieliskais, iejūtīgais diriģents Filips Žordāns un smalka, filosofiska psiholoģisma meistars režisors Klauss Gūts.
Redzu tikai asaras
Berenīke ilgst 90 minūšu bez starpbrīža – tāda ir tendence laikmetīgās operas iestudēšanas praksē. Aptuveni tāda pati hronometrāža ir Džordža Bendžamina darbiem Uzrakstīts uz ādas un Mīlestības un vardarbības stundas, Kaijas Sāriaho operai Paliek tikai skaņa un Ģerģa Kurtāga jaunākajai operai Beigu spēle (tās pasaules pirmizrāde notika 15. novembrī Milānas Teatro alla Scala). Mūsdienu opera nemēģina sacensties ar monumentālajiem Vāgnera, Berlioza un Meierbēra sacerējumiem. Vēstījums ir pārliecinoši precīzs un kompakts.
Izrāde Berenīke nebūtu iespējama bez neatkārtojamās dziedošās aktrises soprāna Barbaras Hanigenas – pašlaik viņa ir galvenā XXI gadsimta komponistu mūza. Savu vokālo un ķermenisko atlētismu, kas pāriet vīrišķīgā poētismā, demonstrē baritoni Bo Skovhuss un Aivens Ladlovs – viņi arī veido karjeru, izvēloties nevis klasikas hitus, bet oriģinālus, prasīgus XX un XXI gadsimta muzikālā teātra darbus. Trīs solisti ar neiedomājamu vieglumu dzied ārkārtīgi sarežģīto mūziku (šķiet, tas ir tik vienkārši!), viņu ķermeņi raustās liktenīgās konvulsijās, viņi iziet cauri greznās pils sienām un cits citam, sitas pret grīdu, izslīd viens no otra apskāvieniem. Viņus pārņem emocionāli un fiziski nepanesama kaisle.
Kura vēl mūsdienu vokāliste spēj dziedāt tik horeogrāfiskās pozās, kā to dara magnētiskā Barbara Hanigena? Viņas erotiskā, gandrīz pašnāvnieciskā akrobātika ir dramaturģiski pamatota un pakārtota Berenīkes čukstu un kliedzienu partitūrai. "Vai tu saskati pievilcību manā izmisumā?" Berenīke jautā Titam. "Viss, ko redzu, ir asaras," viņa saka operas beigās. Kad mīļotie šķiras uz mūžu, publika Garnjē pilī neraud – Berenīke nav sentimentāls, drīzāk intelektuāli estētisks pārdzīvojums. Laikmetīgā opera asarām netic.