Toreiz likās, ka spēlē nevis viens, bet vairāki ģitāristi. Tieši no skatuves vēršoties pie saviem klausītājiem mākslinieks teica, ka vēlētos atgriezties Latvijā. Beidzot tas tiešām arī notiks – šīs svētdienas, 9. novembra, vakarā Stenlijs Džordans muzicēs jaunajā koncertzālē Rīga.
Džordans ir mūziķis no ģitāristu elites piecdesmitnieka kopā ar Džimiju Hendriksu, Karlosu Santanu un Petu Meteniju. Viņa radīto unikālo teppinga (klavierspēles) tehniku izmanto tūkstošiem ģitāristu visā pasaulē. Stenlijs Džordans ir pirmais mūziķis, kura skaņdarbs atradies Billboard džeza mūzikas topa 1. vietā veselu gadu. Unikāla ir mūziķa solo programma - no Mocarta līdz Bītliem un no Baha līdz Led Zepelin.
Pirms ierašanās Rīgā ģitārists atbildēja uz dažiem virtuāli uzdotiem jautājumiem.
Vai vēl atceraties savu pirmo viesošanos Latvijā, kuru toreiz pat nodēvējāt par ļoti īpašu zemi dziesmotajā revolūcijā atgūtās brīvības dēļ?
Jā, tā bija apbrīnojama sajūta, kas mani pārsteidza, kad biju šeit pirmoreiz. Desmit gadus pirms tam biju saticis Ivaru Godmani (kādreizējo Latvijas premjerministru), kurš bija atnācis uz manu koncertu Ņujorkas džeza klubā Blue Note. Jutos ļoti pagodināts ar viņu iepazīties, turklāt viņš bija tik sirsnīgs un patīkams, un ļoti zinošs mūzikā. Tobrīd, uz līdzenas vietas izlēmu, ka man ir noteikti jāuzstājas Latvijā. Pirmā viesošanās jūsu zemē apstiprināja visas manas cerības, jo visi cilvēki, kurus šeit sastapu, bija apbrīnojami un mani iedvesmoja šo cilvēku gars. Kad uzzināju par dziesmoto revolūciju, es sev teicu: šie ir mani cilvēki! Cik brīnišķīgs ir šis stāsts!
Gaidāmajā koncertā Rīgā grasāties atskaņot savus vecos, labos hītus, piedāvāt savu skatījumu uz populāru klasisko, roka un džeza mūziku vai pilnīgi jaunas kompozīcijas? Kas jums pašam ir aktuālākais no darāmā šobrīd?
Es vienmēr iekļauju dziesmas, kuras esmu spēlējis jau daudzus gadus, jo arvien daudzi mani lūdz atskaņot tādus skaņdarbus, kā, piemēram, Stairway to Heaven. Taču patlaban strādāju arī pie dažām jaunām lietām, kurās ļoti vēlos padalīties. Līdztekus ģitārai es tagad spēlēju arī klavieres un arī mazliet dziedu. Kopā ar ģitāristu Kevinu Jubenksu esmu ierakstījis albumu, kas nāks klajā februārī, un es varētu nospēlēt dažus fragmentus arī no tā.
Mūsu iepriekšējā sarunā, kuru risinājām 2003. gadā, paudāt satraukumu par to, ka pasauli pārpludina daudz lētas mūzikas, kas domāta tikai izklaidei. Kā vērtējat situāciju šobrīd, pēc 11 gadiem?
Ir grūti pateikt, vai pa šo laiku kļuvis labāk, vai sliktāk, bet es domāju, ka šī situācija turpinās. Ikvienam ir jāsastopas ar problēmām, "kuģojot" šodienas pasaulē un vienlaikus uzticoties sev, un ja pat mākslinieki nevar to darīt, tad mēs visi būsim lielās nepatikšanās. Savu nelielo iespēju robežās es cenšos būt pretlīdzeklis padevībai, paliekot uzticīgs sev, pat tajos aspektos, kas var šķist pārsteidzoši vai neparasti.
Reaģējot uz Krievijas un Ukrainas konfliktu, virkne Eiropas mākslinieku – īpaši no Baltijas valstīm un Polijas - ir atcēluši savas uzstāšanās Krievijā. Jūsu pašreizējās turnejas maršrutā ir ne tikai Maskava, bet arī Čeļabinska, Tjumeņa, Vladivostoka un Iževska, kur skatuves zvaigznes iegriežas reti. Kāda ir jūsu motivācija turp doties?
Kad vēl biju ielu mūziķis, es sapratu, ka mūzika ir domāta ikvienam. Man mērķis ir caur mūziku atbalstīt cilvēcību. Es ticu cilvēkiem, un es jūtu, ka viņi, galu galā, pieņems pareizos lēmumus, ja vien viņiem būs iedoti pareizie instrumenti. Daži no šiem instrumentiem ir, piemēram, gara pacilātība, kuru rada mūzika. Es nezinu, vai spēju daudz mainīt, taču jūtu, ka man vajadzētu vismaz mēģināt. Mana mūzika ir vislabākais, ko varu piedāvāt.
Spēlējot ģitāru ar abām rokām gluži kā klavieres, joprojām iedvesmojaties no izciliem pianistiem?
Māte sākumā man mācīja spēlēt klavieres, un mēs abi bijām kaislīgi pianista Vladimira Horovica pielūdzēji. Reiz viņa ienāca istabā brīdī, kad skatījos viņa koncerta pārraidi televīzijā. Viņa izsaucās: "Oh, glad I'm here!" (Ak, kāds prieks ka esmu šeit!), kas bija uzjautrinoši, jo izklausījās kā vārds "Vladimirs". Divi mani šī brīža favorīti ir Hērbijs Henkoks un Kīts Džerets. Arīdzan Roberto Plano, ar viņa pianismam raksturīgo, pārsteidzošo skārumu.