Operas Ehnatons iestudējums ir viens no galvenajiem notikumiem Ņujorkas kultūras dzīvē. Tas ir sezonas aizraujošākais piedāvājums Metropolitēna operas tiešraides programmā. ASV lielākajā un nozīmīgākajā operteātrī Ehnatons uzvests pirmo reizi. Minimālisma grands Filips Glāss, kuram pašlaik ir 82 gadi, ir sacerējis aptuveni trīsdesmit operu. Precīzu skaitu noteikt ir grūti, jo ne visus savus muzikālā teātra darbus pats autors dēvē par operām.
Iztiksim bez vijolēm
Ehnatona pasaules pirmizrāde notika 1984. gadā Štutgartē. Tas ir noslēdzošais darbs Filipa Glāsa portretoperu triloģijā, kurā ietilpst Einšteins pludmalē (1976), kas veltīts zinātniekam Albertam Einšteinam, un Satjāgraha (1980), kas stāsta par politiķa un aktīvista Mohandāsa Karamčanda Gandija nevardarbīgās pretošanās idejām. Šī triloģija – tāpat kā citi Glāsa darbi – sen ir kļuvusi par mūsdienu klasiku.
Mistiskās, mītiskās un atmosfēriskās operas Ehnatons darbība risinās ap 1350. gadu p.m.ē. Tā vēsta par faraonu Ehnatonu jeb Amenhotepu IV, kurš pielūdza saules dievu Atonu un savas septiņpadsmit gadu ilgās valdīšanas laikā aizliedza citu dievu kultu, tādējādi satricinot senās sociālās un politiskās tradīcijas. No troņa viņu gāza reliģiskie konservatori, un Ehnatons tika nogalināts. Pēc faraona nāves tika darīts viss, lai izdzēstu viņu no Ēģiptes vēstures.
Libretu Filips Glāss rakstījis sadarbībā ar trim līdzautoriem, izmantojot ēģiptiešu vēsturiskos pirmavotus oriģinālvalodā. Savukārt Ehnatona īpatnējā skaņu pasaule ir saistīta ar praktiskiem un tehniskiem ierobežojumiem: Štutgartes operteātris, kas pasūtījis šo darbu, bija slēgts uz renovāciju, un zālē, kurā notika Ehnatona pirmizrāde, bija samērā maza orķestra bedre. "Tas bija traki no manas puses, bet es teicu: "Tieciet vaļā no pirmajām un otrajām vijolēm." Un tad viss bija labi. Tas nebija nekāds orķestrācijas meistardarbs. Vijolēm vienkārši nebija vietas," Ehnatona tapšanu sarunā ar laikrakstu The New York Times nesen atcerējās komponists. Vijoļu vietu ieņēma alti, tādējādi operas kopējais skanējums ir tumšāks un zemāks.
80. gadu sākumā Filipu Glāsu nodarbināja vēl viens svarīgs jautājums: kādam ir jābūt operas titulvaronim – drosmīgajam monoteisma dibinātājam. "Es prātoju, kā man būtu ar viņu jāiepazīstina klausītāji, lai viņi uzreiz saprastu, ka Ehnatons ir absolūti radikāla, nepiedodama parādība ēģiptiešu vēsturē un tāpēc viņiem valdnieks ir jāiznīcina. Es nolēmu, ka šo partiju komponēšu kontrtenoram – nevis tādēļ, lai Ehnatons izklausītos nedabiski, bet radikāli. Radikāls var būt dabisks. Viņš bija tas, kas bija."
Kontrtenora balss konceptuāli saskan ar Ehnatona noslēpumiem: vēsturiskajos materiālos faraons bieži tiek atveidots ar izteiktiem gurniem, palielinātu vēderu un apaļām krūtīm. Pētnieki pieļāvuši, ka Ehnatons varētu būt bijis starpdzimumu persona. Tagad to mēdz interpretēt citādi: iespējams, Ehnatons ticis attēlots kā radīšanas dievs, kuram ir raksturīgas gan vīrišķīgas, gan sievišķīgas iezīmes.
Senatnes fetišizācija
Iespaidīgās, krāšņās izrādes Ehnatons režisors ir britu teātra kompānijas Improbable līderis Felims Makdermots – mākslinieks ar neierobežotu fantāziju. Iestudējums ir triju teātru – Ņujorkas Metropolitēna operas, Anglijas Nacionālās operas Londonā un Losandželosas operas – kopražojums. Felims Makdermots uzvedis Ehnatonu kā "savādu drudžainu sapni", kurā apvienoti Senās Ēģiptes simboli un tēli ar Viktorijas laikmeta estētiku. Tajā laikmetā tika fetišizēts viss, kas ir saistīts ar eģiptoloģiju, atgādina režisors. "Nevēlējos padarīt Ehnatonu līdzīgu Aīdai ar zeltu un spīdekļiem," piebilst Felims Makdermots.
Izrādē viņš necenšas rekonstruēt autentiskumu, bet pasniedz stāstu par Ehnatona dzīvi, kā to varētu būt uzlūkojuši XX gadsimta sākuma arheologi. "Gribējām uzburt sajūtas, kas būtu līdzīgas tām, kas pārņēma cilvēkus, kuri piedalījās ekspedīcijās un atrada Tutanhamona (viens no Ehnatona dēliem – J. J.) apbedījuma vietu," uzsver Felims Makdermots.
Dinamismu iestudējumā ienes trupas Gandini Juggling žonglētāji. Viņu klātbūtne ir vēsturiski un kulturoloģiski pamatota: žonglētāju un dejotāju figūras ir redzamas Senās Ēģiptes kapeņu sienu gleznojumos. Izrādē žonglēšana rada meditatīvu nepārtrauktas kustības efektu. Tā ne tikai kļūst par Glāsa mūzikas ritma vizuālo atveidojumu, bet arī atspoguļo varoņu "psiholoģisko ritmu", saka Felims Makdermots.
Pie pults – pieredzējusī laikmetīgās mūzikas interprete amerikāņu diriģente Karena Kamenseka, kurai šī ir debija Metropolitēna operā. Novembra sākumā Ņujorkā notikušajā Ehnatona pirmizrādē viņa tika sveikta ar nerimstošām ovācijām (visskaļāk publika aplaudēja Filipam Glāsam). Karena Kamenseka ir tikai piektā sieviete, kura ir diriģējusi Metropolitēna operā.
Viss atkārtojas
Sarežģīto Ehnatona lomu Felima Makdermota izrādē atveido izcilais amerikāņu kontrtenors Entonijs Rots-Kostanco, kurš to jau dziedājis Londonā un Losandželosā. Ehnatona partija ir kļuvusi par viņa vizītkarti. 37 gadus vecais Entonijs Rots-Kostanco ir viens no interesantākajiem un aktīvākajiem opermāksliniekiem. Viņš dzimis Ziemeļkarolīnā un jau vienpadsmit gadu vecumā pārcēlies uz Ņujorku, lai piedalītos Brodvejas izrādēs.
Dziedātājs ir unikāls ar to, ka pats nosaka savas karjeras attīstību: Entonijs ir secinājis – ja viņš vēlas piedalīties aizraujošos, ambiciozos, mākslinieciski augstvērtīgos projektos, viņam pašam tie ir jāorganizē, jādibina kontakti ar komponistiem, kuri sacerētu jaundarbus kontrtenora balsij, un jāpiesaista finansējums. Tā viņš ir kļuvis par impresāriju un producentu, kura galvenais uzdevums ir ieinteresēt opermākslā jaunu auditoriju.
Viens no mākslinieka iniciētajiem vērienīgākajiem projektiem ir starpdisciplinārā izrāde instalācija Glass Handel, kas veltīta viņa pērn iznākušā debijas soloalbuma ARC materiālam. Ierakstu kompānijas Decca Gold izdotajā albumā ir iemūžinātas divu dziedātājam svarīgāko komponistu – baroka dižgara Georga Frīdriha Hendeļa un minimālisma klasiķa Filipa Glāsa – operu ārijas. Kopā ar orķestri Les Violons du Roy un diriģentu Džonatanu Koenu ierakstītais albums bija nominēts balvai Grammy.
"Es vienmēr saku – Hendelis noteica manu māksliniecisko būtību, bet Glāss mani ir mainījis. Mūsu psiholoģija ir tuvu tam, ko mūzikā dara Glāss un, lai cik dīvaini tas izklausītos, Hendelis. Viņi izmanto atkārtojumus, un arī cilvēki savā apziņā nepārtraukti atkārto vienas un tās pašas domas un frāzes. Mēs atgriežamies pie tām atkal un atkal. Tas ir raksturīgi operai, kuras pamatā ir lielas emocijas. Kad cilvēks ir iemīlējies un saņem īsziņu no savas mīļotās vai mīļotā, viņš to lasa un pārlasa atkal un atkal," apgalvo Entonijs Rots-Kostanco.
Multimediālā intriga
Kad albums ARC bija ierakstīts, mākslinieks sāka domāt, kā viņš varētu ar to iepazīstināt pēc iespējas plašāku klausītāju loku un ieintriģēt tos, kuri neizjūt atkarību no akadēmiskās mūzikas. Dziedātājs nolēma uzrunāt auditoriju, kas interesējas par laikmetīgo mākslu, kino, modi un deju. Sadarbībā ar apvienību Visionaire viņš uzaicināja piedalīties iestudējuma Glass Handel tapšanā izcilus radošos prātus.
Mākslinieks Džordžs Kondo radīja kubisma iedvesmotu Entonija Rota-Kostanco portretu albuma vākam, kā arī gleznoja iestudējuma gaitā. Modes mākslinieks Rafs Simonss veidoja tērpus projektā iesaistītajiem izpildītājiem un orķestra mūziķiem. Horeogrāfiju iestudēja Džastins Peks. Izrādē piedalījās dejotāji zvaigznes Deivids Holbergs un Patrīcija Delgado. Kopējo uzveduma struktūru pārraudzīja performances mākslinieks Raiens Maknamara. Albumu pavadošos mūzikas videoklipus, kuri bija integrēti izrādē un ir skatāmi internetā, uzņēmuši režisori Džeimss Aivorijs, Marks Romaneks, Daniels Askils, Rūperts Sanderss, mākslinieki Maurīcio Katelāns un Mikalēna Tomasa, aktrise Tilda Svintone un mākslinieku grupa AES+F. Lai īstenotu šo projektu, Entonijs Rots-Kostanco pats piesaistīja no mecenātiem pusmiljonu ASV dolāru.
"Es dziedu mūziku, kas komponēta līdz 1750. gadam un pēc 1950. gada," sava repertuāra amplitūdu raksturo Entonijs Rots-Kostanco. Viņš izpilda Klaudio Monteverdi, Antonio Vivaldi, Georga Frīdriha Hendeļa, Džovanni Batistas Pergolēzi un Henrija Pērsela mūziku, kā arī XX un XXI gadsimta skaņražu Ģerģa Ligeti, Filipa Glāsa, Džordža Bendžamina un Kaijas Sāriaho opusus. Skaņdarbus Entonija Rota-Kostanco balsij ir veltījuši Niko Mjūlijs, Džeiks Hegijs, Sūzena Ferina, Stīvens Mekijs un Metjū Okoins.
Intervijā KDi Entonijs Rots-Kostanco dalās pārdomās par savu mākslu.
Kontrtenori dzied mūziku, kas atšķiras no citu balss tipu īpašnieku repertuāra, – galvenokārt baroka šedevrus un laikmetīgos opusus. Kā vēl jūs raksturotu kontrtenoru daiļrades specifiku?
Ja es būtu soprāns, noteikti dziedātu kaut ko pavisam citu. Man patīk tas, ko daru. Mans repertuārs ir uz pašas robežas ar meinstrīma operu, tas man liek būt īpaši radošam savā izvēlē, savā pieejā darbam. Man ir jāmeklē jauns izpausmes veids, jauni izteiksmes līdzekļi. Ja man visā pasaulē būtu jādzied Toska, es, visticamāk, nebūtu tik radošs un aktīvs, man nebūtu jāpieslēdz sava iztēle. Neesmu tikai dziedātājs. Mana darba specifika iedvesmojusi mani kļūt par producentu, lai es pats varētu īstenot savas ieceres. Es neizpildu standarta repertuāru, kas ir lielāko operteātru piedāvājuma pamatā. Daudzi teātri neiekļauj savā afišā baroka darbus un laikmetīgo operu katru sezonu.
Jūsu soloalbumā ARC ir apkopotas Georga Frīdriha Hendeļa un Filipa Glāsa operu ārijas. Komponistus šķir trīs gadsimti, taču viņiem noteikti ir kaut kas kopīgs. Kas, jūsuprāt, tas ir? Kāda ir Hendeļa un Glāsa saikne?
Gan Hendelis, gan Glāss mūzikā izmanto atkārtošanos, tāpēc es dēvēju Hendeli par protominimālistu. Hendeļa operās nelielās grupās atkārtojas vieni un tie paši vārdi, tāpat kā Glāsa operās nelielās grupās atkārtojas mūzikas fragmenti. Taču, ja paskatīsimies pāri Hendelim un Glāsam, ja papētīsim agrīnā baroka laikmeta komponistu daiļradi, ja iedziļināsimies Klaudio Monteverdi un citu skaņražu darbos, secināsim, ka harmoniskā valoda, kā to saprotam mūsdienās, vēl īsti nebija izveidojusies un nostiprinājusies.
Kad esam sasnieguši romantisma periodu, ir jau sapratne par to, kas ir harmonija, kas ir struktūra, kas ir sonātes forma. Baroka ērā šādas skaidrības vēl nebija. Tāpēc mums var šķist, ka Hendelis un Bahs mūzikā dažreiz atļaujas pilnīgi negaidītus harmoniskus pagriezienus un pavērsienus, kurus varam uzskatīt par radikāliem. Savā ziņā tas ir tuvu tam, kas notiek laikmetīgajā mūzikā. Struktūra nav tik precīzi noteikta.
Katram komponistam ir savas īpašības. Piemēram, mūsdienu autores Kaijas Sāriaho daiļradē mani fascinē skanējuma tīrības skaistums. Tas var izpausties veidā, kā viņa izmanto flautu. Dziedot Sāriaho mūziku, es savā tonī cenšos atrast līdzību ar flautas skanējumu. Lai gan tas, ko viņa dara, ir ļoti moderns, skanējuma radīšanas kvalitāte, manuprāt, ir līdzīga tai, ko mūziķi centušies panākt baroka laikmeta opusos.
Kad izpildāt Monteverdi un Hendeļa mūziku, vai izturaties pret viņiem kā pret saviem laikabiedriem?
Jā, noteikti. Autentisks izpildījums paredz mūzikas tradīcijas izpratni, taču mums vienmēr ir jārūpējas, lai šie darbi uzrunātu mūsdienu klausītājus, lai publikai būtu saprotama baroka operu varoņu psiholoģija. Vienmēr var atrast paņēmienu, kā pietuvināt vairākus gadsimtus senus stāstus mūsu laikam un padarīt tos aktuālus. Tas ir mūziķu uzdevums – uzburt šīs sajūtas ar savas balss un instrumentu spēles krāsām, lai padarītu stāstu dzīvu un aizrautu līdzi klausītājus. Citādi tas var izklausīties kā mirušu skaņdarbu "ekshumācija", un tam nav jēgas.
Soloalbuma ARC iznākšanu pērn svinējāt ar novatorisku, starpdisciplināru koncertizrādi Filadelfijā un Ņujorkā.
Jā, es ļoti vēlētos to parādīt arī Eiropā. Patīkamākais ir tas, ka mums, apvienojot šajā projektā dažādu mākslas jomu spilgtākos pārstāvjus, patiešām izdevās piesaistīt jaunu auditoriju. Par to varu spriest gan pēc tā, kurš pirka biļetes uz koncertizrādi, gan pēc tā, ko pats piedzīvoju priekšnesuma laikā. Es labi redzēju, kādi cilvēki bija sanākuši. Viņu vidū bija tie, kas interesējas par modi, viņus piesaistīja dizainera Rafa Simonsa dalība projektā. Tā bija jauna, stilīga publika vecumā līdz 35 gadiem. Es pēc tam saņēmu simtiem vēstuļu, daudzi no šiem cilvēkiem nekad agrāk nebija apmeklējuši operas izrādes un neko nebija zinājuši par Hendeli un Glāsu.
Bija daudz skatītāju, kuri interesējas par deju. Viņi vēlējās redzēt Džastina Peka horeogrāfiju. Bija daudz skatītāju, kuri interesējas par kino un videomākslu. Viņi gribēja redzēt filmas, kuras mūsu projektam bija uzņēmuši ievērojami režisori. Mēs sasniedzām mērķi: katrs koncertiestudējuma veidošanā iesaistītais mākslinieks piesaistīja savu auditoriju. Mūsu publika ir cilvēki, kurus uzrunā skaistas lietas un māksla, bet kuriem, iespējams, ikdienā nav tieša kontakta ar klasiskās mūzikas pasauli.
Pēc kāda principa šajā projektā aicinājāt līdzautorus un radošos partnerus?
Tie visi ir mākslinieki, kurus apbrīnoju. Zināju, ka gribu kaut ko radīt kopā ar modes dizaineru Rafu Simonsu, gleznotāju Džordžu Kondo un horeogrāfu Džastinu Peku. Koncertiestudējums ir mūsu kopdarbs. Mani iedvesmo sadarbība ar citu žanru pārstāvjiem, tas ietekmē to, ko daru uz skatuves un kā par to domāju. Tas man palīdz pieiet savam darbam no negaidītas puses.
Kā radās ideja piesaistīt aktrisi Tildu Svintoni?
Ar Tildu draudzējas viens no radošās apvienības Visionaire producentiem. Tildai patīk klasiskā mūzika, un mēs viņai piedāvājām uzņemt vienas albuma ārijas – Rompo i Lacci no Hendeļa operas Flavio – videoklipu. Tilda kopā ar dzīvesbiedru – mākslinieku Sandro Kopu – nofilmēja savus piecus suņus Skotijas piekrastē. Tā radās šis dzīvesprieka pilnais klips. Mums visiem tas ļoti patika, un pašai Tildai arī. Tas ir kaut kas pārsteidzošs. Tas nav tipisks videoklips, kurā dziedātājs ir redzams, izpildot āriju.
Vai tagad, pateicoties jums, Hendelis Tildai Svintonei patīk vairāk nekā līdz šim?
Es ļoti ceru! Neesam par to ar viņu runājuši, taču zinu, ka šajā mūzikā viņa sadzirdēja daudz prieka un nolēma sasaistīt to ar saviem springerspanieliem.
Koncertiestudējuma laikā Džordžs Kondo gleznoja jūsu portretu. Viņa darbs rotā albuma ARC vāku. Kuriem vēl gleznotājiem no mākslas vēstures jūs vēlētos pasūtīt savu portretu?
Salvadoram Dalī, kurš nav nemaz tik tālu no tā, ko dara Džordžs Kondo. Es pasūtītu klasisku portretu Rembrantam. Man patīk Fransisko Goija – viņš bija klasiski skolots mākslinieks, bet ļoti drosmīgs un radikāls. Goijas daba atbilst kontrtenora būtībai.
Sestdien, 23. novembrī, kinoteātros visā pasaulē tiešraidē no Ņujorkas tiks demonstrēta Filipa Glāsa opera Ehnatons. Kāpēc skatītāji nedrīkst palaist to garām?
Šī izrāde ir kā rituāls. Lai uzburtu Senās Ēģiptes atmosfēru, lai tā neizskatītos pēc karikatūras un patiešām aizrautu publiku, mums, visiem iestudējumā iesaistītajiem, ir jāieiet šajā rituālā, šajā meditatīvajā stāvoklī. Man tas nozīmē arī to, ka pirms Ehnatona izrāžu cikla man ir jānoskuj galva un jāatbrīvojas no ķermeņa apmatojuma (savā pirmajā ainā Ehnatons uz skatuves ir redzams pilnīgi kails, taču tiešraidē kinoteātros aina tiks parādīta tā, lai neaizskartu puritāniski noskaņotās auditorijas daļas jūtas, – erotikas deva tiks samazināta – J. J.). Tas palīdz iedziļināties varoņa raksturā un psiholoģijā.
Šis iestudējums skatītājos izraisa interesantu reakciju. Pirmajās piecās minūtēs daži varētu nodomāt: kā es izturēšu trīs stundas? Taču pamazām prāts pārslēdzas citā režīmā, jūs attālināties no ikdienas ritma, un Ehnatons jūs aiznes citā realitātē. Tuvojoties finālam, klausītājiem rodas atkarība no šīs mūzikas. Londonā cilvēki nāca skatīties izrādi otro un trešo reizi. Ehnatons atstāj tādu iespaidu, ko grūti salīdzināt ar kaut ko citu. To jūtam arī mēs, izpildītāji.
Skaņdarbus jūsu balsij ir komponējuši daudzi mūsdienu amerikāņu autori – Džeiks Hegijs, Niko Mjūlijs, Metjū Okoins un citi.
Sadarbība ar komponistiem laikabiedriem sniedz iespēju kļūt par viņu radošā procesa daļu, labāk izprast viņu domāšanas veidu. Satuvināšanās ietekmē to, kā komponisti raksta kontrtenora balsij, – tas ir noderīgi gan mums tagad, gan nākamajām dziedātāju paaudzēm.
Vai jūs kādreiz piemeklē doma: "Cik žēl, ka nevaru dziedāt neko no Verdi un Pučīni repertuāra!"?
Es par to regulāri domāju. Savās koncertprogrammās iekļauju Verdi un Pučīni laikabiedru opusus. Es nedziedu Verdi, taču varu nodziedāt, piemēram, kādu Kloda Debisī skaņdarbu, ko viņš radījis, iedvesmojoties no Riharda Vāgnera. Pārsvarā tās ir dziesmas. Vienmēr var atrast piemērotu veidu, kā kontrtenors lai atskaņo šā perioda opusus. Galvenokārt tā ir kamermūzika.
Ehnatona partitūra ļoti atšķiras no baroka repertuāra, ko es parasti izpildu. Filipa Glāsa operā ir daudz pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu, orķestra krāsu palete ir daudz plašāka nekā baroka mūzikā. Laikmetīgā mūzika nereti pieprasa daudz vokālā spēka, Ehnatona partija ir sarežģītāka nekā viena vai otra lielā loma Vāgnera operās.
Vai kontrtenora balss ir trausls instruments?
Daudzi cilvēki tā varētu domāt, jo dziedāšana falsetā varētu izklausīties trausla. Taču es profesionāli sadzīvoju ar savu balsi jau divdesmit piecus gadus un esmu atradis veidu, kā uzturēt balss spēku un veicināt tās izturību. Tas pieprasa disciplīnu, labu miegu, vingrošanu. Nedrīkstu lietot daudz alkohola. Es rūpējos par balsi, man ir savs režīms. Ja dziedātājs visu dara gudri un pareizi, nevajadzētu rasties problēmām. Šajā ziņā kontrtenors ir tāda pati balss kā visas pārējās.
Taču kontrtenoru karjera parasti nav ilga.
Viss ir atkarīgs no konkrēta mākslinieka. Vieni beidz karjeru ātrāk, citi turpina ilgāk. Tagad ir jauna kontrtenoru paaudze, un viņi uzstājas ne tikai mazos, bet arī lielos opernamos. Ir tādi izcili mākslinieki kā Bedžuns Meta, viņam ir 51 gads, un viņš ir lieliskā vokālajā formā. Viņš bija viens no maniem pirmajiem skolotājiem, kad biju pavisam jauns. Labu kontrtenoru ir daudz, taču viņu nav tik daudz kā tenoru. Tā ir diezgan maza grupa.
Vai konkurence kontrtenoru vidū ir liela?
Jā, protams. Visi grib dziedāt galvenās lomas labos operteātros, kur mums piedāvātais repertuārs tomēr nav plašs. Tāpēc es pats cenšos iniciēt dažādus projektus. Viens no maniem mērķiem ir paplašināt operas auditoriju, piesaistīt jaunus klausītājus. Es to daru gan kā dziedātājs, gan kā producents, kurš organizē koncertus, izrādes un saved kopā dažādu žanru pārstāvjus. Mani mazāk interesē tas, kā kļūt par slavenu vai perfektu dziedātāju, – es daudz vairāk rūpējos par to, lai radītu mākslu, kas spēj aizkustināt, veicina iztēli, attīstās negaidītos virzienos. Tā ir māksla, kas pārvērš klasisko mūziku par kaut ko jaunu un nebeidz pārsteigt.
Kas jūs iedvesmo dzīvē un mākslā? Kas jūs dara laimīgu?
Skaistums. Tas var būt gan cilvēka dvēseles skaistums, gan ēdiena skaistums, gan mūsu kopīgi radītās mākslas skaistums. Visā, ko daru, es meklēju skaistas lietas, skaistus pārdzīvojumus – un es tos atrodu.
Ehnatons
Kinoteātrī Kino Citadele 23.XI plkst. 19.55
Biļetes EUR 24