Šī programma ir veltīta Edītes Piafas nāves 50. gadadienai – viņa nomira 1963. gada 10. oktobrī 47 gadu vecumā. Patrīcija Kāsa ir sagatavojusi grandiozu veltījumu: laikmetīgu koncertizrādi, kurā ieskatās pagātnē, savas priekšgājējas dramatiskajā mūzikā, lai ieraudzītu un sajustu tajā sevi. Uzvedums Kaas chante Piaf būs skatāms Arēnā Rīga sestdien, 27. aprīlī.
Hiperemocionālais stils
Interesantākais ir tas, kādā stilā un manierē Patrīcija Kāsa pasniedz Edītes Piafas slavenās un mazāk pazīstamās dziesmas. Cik viegli būtu iestrēgt vulgārās klišejās! Taču Kāsa ir gudra māksliniece: viņa necenšas tēlot Piafu un neizplūst sentimentos par Parīzes zvirbulēna traģisko likteni. Edīte Piafa ir populārākais franču "suvenīrs", tomēr viņas dziesmas ir diezgan specifisks materiāls, kuru lielā daudzumā lietot ir grūti. Patrīcija Kāsa ir atteikusies no Piafas klasiskajiem aranžējumiem – visas dziesmas, kuras skan koncertā un ierakstītas albumā Kaas chante Piaf, piedzīvojušas radikālas pārmaiņas un piedzimušas jaunās versijās.
Šis darbs tika uzticēts poļu komponistam Ābelam Kožeņovskim – viņš ir Krakovas Mūzikas akadēmijas absolvents, Kšištofa Penderecka skolnieks. Pašlaik Ābels dzīvo un strādā Losandželosā, komponē mūziku filmām, to vidū ir modes mākslinieka Toma Forda estetizētā geju drāma Vientuļais vīrs/A Single Man un popdīvas Madonnas režisētā spēlfilma – karaliskā dēka Mēs. Ticam mīlestībai/W.E.. Ābela Kožeņovska vadībā notika albuma Kaas chante Piaf ieraksts Londonā kopā ar Karalisko filharmonijas orķestri, kuru diriģēja pats komponists. Viņš ir projekta aranžētājs, orķestrāciju autors un muzikālais producents. Speciāli šai programmai Ābels ir sacerējis instrumentālu skaņdarbu Song for the Little Sparrow, kuru pats uzskata par savu labāko kompozīciju: "Tā ir mana romantiskā, hiperemocionālā stila esence. Simfoniskais orķestris ir mans iecienītākais instruments – to darbina 100 lieliski izglītotu mūziķu, taču mūzika sanāk personiska, intīma, tās ekspresijai un atkailinātajai emocionalitātei nav nekā līdzīga."
Rekviēms mīlestībai
Orķestra skanējums ir sakrustots ar elektronisko mūziku, turklāt dziesmu koncertversijas atšķiras no tām, kuras ir iemūžinātas albumā. Šovā daudzas kompozīcijas iegūst modernizēta šansona un urbānas romances vaibstus. Izrādē ir dažas atsauces uz Edītes Piafas biogrāfijas faktiem. Lūgšanas aina dziesmas Mon Dieu ievadā atgādina, ka Piafa, par spīti savam neprātīgajam dzīvesveidam, bija ļoti reliģioza. Boksa cimdi Patrīcijas Kāsas rokās un kompozīcija La belle histoire d’amour ir rekviēms bokserim Marselam Serdānam, bojāgājušajam Edītes Piafas mīļākajam. Liktenīgos vīriešus viņas dzīvē simbolizē jauns dejotājs, viņa kustības iemieso arī Piafas drauga Žana Kokto dzeju.
Vēl viens Edītes Piafas favorīts – aktieris Alēns Delons – parādās uz ekrāna dziesmas Milord laikā. 77 gadus vecais kinoklasiķis kopā ar Patrīciju Kāsu izspēlē fantastisku erotiskā sprieguma ainu – Alēns Delons tēlo ar acīm vien un dara to tik precīzi un pārliecinoši, ka šo lomu var pasludināt par vienu no viņa labākajiem pēdējo gadu ekrāna darbiem. Delons un Kāsa atveido no kaislībām nogurušu pāri, kurš pat acu skatienos un sīkākajās kustībās glabā rūgtu postekstāzes garšu.
Sieviete, kura neko nenožēlo
Šim uzvedumam piemīt popmūzikas šoviem netipisks noskaņojums. Pat greznais simfonisms nevis patētiski silda dvēseli un rada simulēta komforta sajūtu, bet kutina klausītāju nervus, uzplēš vecas rētas un stindzina sirdi – Piafas dziesmas ir emocionāls pārbaudījums ne tikai izpildītājai, bet arī publikai. Tas nav banāls tūristisks sveiciens no Monmartras, no lielās Parīzes – mazajai. Patrīcija Kāsa ielaiž Edītes Piafas melodijas savās dzīslās un nodod klausītāju vērtējumam jau pavisam citu mūziku, akcentējot tās traģiskās, sāpīgās puses un arī savu spēcīgo raksturu. Tā Edītes Piafas dziesmas kļūst par Patrīcijas Kāsas dziesmām, psiholoģiski dziļām, emocionālas spriedzes un nervozitātes pilnām, kurās viņa risina savas privātās attiecības ar pasauli, karjeru, slavu, vīriešiem, – dzīve rožainā gaismā ir tikai ilūzija, un šlāgeris La vie en rose patiesībā ir ļoti skumjš.
Iestudējumā Kaas chante Piaf ir apvienota augstākā muzikālā kvalitāte ar dramatisku spēku. Šajā programmā hipnotiskā veselumā savijas mūzika, horeogrāfija, gaismas partitūra un scenogrāfija. Izrādes noformējums ir elegants un izteiksmīgi minimālistisks, taču priekšplānā ir nevis dekorācijas, bet sakāpinātas emocijas, ciešs sajūtu un pārdzīvojumu mezgls. Edīte Piafa un Patrīcija Kāsa ir ļoti atšķirīgas – vispirms jau ar temperamentu, taču abas ir sievietes, kuras nekad neko nav nožēlojušas, par to liecina grandiozais šova fināls – episkā himna Non, je ne regrette rien.
Patrīcija Kāsa
Koncertizrāde Kaas chante Piaf
Arēnā Rīga 27.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 15–70