Var droši apgalvot, ka Londonas Karaliskās operas izrāde – Pjetro Maskanji Zemnieka gods plus Rudžēro Leonkavallo Pajaci – patīk ne tikai mūzikas, bet arī modes, kino un teātra cienītājiem. Uzreiz ir jāizsaka komplimenti itāļu režisoram Damjāno Mikjeleto, kurš radījis spraigu, stilīgu un mūzikas garam atbilstošu iestudējumu. Izrādes darbība risinās itāļu provincē – visticamāk, Sicīlijā – XX gadsimta 80. gados.
Līdzīgā kolorītā, krāsām, smaržām un drāmām piesātinātā vidē savas fotosesijas regulāri rīko Dolce & Gabbana, autentiskā mazpilsētas ainavā un izteiksmīgu vietējo pūlī iemetot kādu izaicinoši krāšņi ģērbtu modeli. Sejas, pozas un kaislības ir īstas – tādi ir verisma likumi. Zemnieka gods un Pajaci ir verisma simboli – šajās operās viss ir kā dzīvē, un realitāte allaž ir bijusi asiņaina. Par šādu naturālismu muzikālajā teātrī balsoja XIX gadsimta beigu skatītāji (Verdi karjera tuvojās norietam, Pučīni zvaigžņu stunda vēl nebija situsi), par to ir gatava jūsmot arī interneta laikmeta publika. Kāpēc? Tāpēc, ka šī mūzika uzpērk ar savu melodisko izteiksmīgumu, dziedātāju vokālais un aktieriskais sniegums ir tiešs: prātu zaudē ne tikai varoņi uz skatuves, bet arī emocionāli satriektie klausītāji zālē. Balss iedarbojas kā naža asmens.
Damjāno Mikjeleto izrādes estētiku iedvesmojis itāļu neoreālisma kino. Jāpiebilst, ka itāļu operas un kino simpātijas ir abpusējas: Zemnieka goda mūzika skan Mārtina Skorsēzes Saniknotajā vērsī un Frānsisa Forda Kopolas triloģijas Krusttēvs noslēdzošajā daļā. Kopola nav slēpis, ka radīt Krusttēvu viņu pamudinājusi Zemnieka godā iekodētā asins atriebības tēma.
Pērn decembrī Zemnieka goda iestudējumā Londonā dziedāja Elīna Garanča, un mākslinieces fani nepalaida garām iespēju dzirdēt viņas atveidoto Santucu Koventgārdena operā.
Intrigas sabiezinājums
Damjāno Mikjeleto, viens no pieprasītākajiem vidējās paaudzes režisoriem, operas Zemnieka gods un Pajaci Londonā iestudēja pirms diviem gadiem. Galveno lomu abos darbos toreiz atveidoja Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko, kura sniegums iemūžināts DVD. Izrādei tika piešķirta Lielbritānijas prestižā Lorensa Olivjē balva par gada labāko operas iestudējumu.
Režisors ir atradis veidu, kā savienot divas operas, kuras sākotnēji nebija paredzētas piedāvājumam šādā komplektā un kuras sacerējuši divi konkurējoši komponisti. "Abu darbu dramatiskajā struktūrā ir līdzīgi elementi – reliģija, kuru ierāmē folklora un sociālās normas, kā arī mīlestība, greizsirdība un slepkavība," stāsta Damjāno Mikjeleto. Saskaņā ar viņa ieceri operu darbība risinās divās dažādās vietās kādā nabadzīgā Dienviditālijas pilsētiņā. Tas ļauj sabiezināt kriminālintrigu un sakāpināt emocijas: mazo ciematu satriec divi noziegumi pēc kārtas. Iedzīvotāju acu priekšā cieš māte, kuras dēls zaudē dzīvību atriebības divcīņā sievietes dēļ. Uzreiz pēc tam visi dodas uz ceļojošo komediantu izrādi, kurā aktieris uz skatuves nogalina savu neuzticīgo sievu un viņas mīļāko.
Zemnieka goda sižets attīstās mātes Lučijas mājās, kas vienlaikus ir arī maiznīca. Operas Pajaci drāma sasniedz kulmināciju netālu esošās draudzes ēkas zālē, kas tiek izmantota teātra vajadzībām. Vienas operas personāži organiski ieplūst otrā: Pajaci varoņi Neda un viņas mīļākais sāk flirtu Zemnieka godā, savukārt operā Pajaci redzam sēru pārņemto sieviešu – Santucas un Lučijas – samierināšanās brīdi. Zemnieka godā iedzīvotāji tiek aicināti apmeklēt viesizrādi Pajaci, kura drīz satricinās pilsētiņu.
Milti iet pa gaisu
Zemnieka goda darbība risinās Lieldienu rītā ("Šodien ir Lieldienas, un Dievs visu redz!"), taču galvenajiem varoņiem tas nesola neko labu. Šis rīts režisora Damjāno Mikjeleto versijā ir tumšs, traģēdijas priekšnojauta vibrē gaisā. Gaiša cerība uz glābšanos? Nē! Lieldienu procesijas gaitā pēkšņi atdzīvojas Dievmātes statuja un biedējoši paceļ rokas, sūtot ticīgajiem brīdinājuma signālu: es neuzņemos atbildību par notiekošo! Režisors rada perfektus apstākļus, lai sajuktu prātā, – šajā vidē sprāgst greizsirdības un ģimenes drāmas bumba. Tā ir labvēlīga augsne sadzīviskai vardarbībai. Svētki tiks sabojāti pilnīgi visiem.
Šī ir ļoti teatrāla izrāde, kas pieprasa no dziedātājiem aktīvu aktierspēli. Kad Elīnas Garančas atveidotā Santuca dzied par savu nelaimīgo mīlestību un izmisumu, viņas mīļotā vīrieša Turidu māte Lučija (itāļu mecosoprāns Elēna Dzilio) kaislīgi mīca mīklu – tā, ka milti iet pa gaisu. Turidu (amerikāņu tenors Braiens Imels) vairs nemīl Santucu, viņš atkal ir kopā ar koķeto, piedauzīgo Lolu (itāļu mecosoprāns Martina Belli), kura pieder citam. Turidu ir emociju vulkāns, viņš paziņo Santucai, ka nebūs "viņas greizsirdības vergs".
Santuca acīmredzot nav feministe – viņa mīl Turidu tik pašaizliedzīgi, ka pati aicina viņu sevi sist un aizvainot, jo vīrieša neuzticības izraisītās garīgās mokas ir neizturamas. Turidu pārmet Santucai, ka viņa viņam neliek mieru un izseko pat baznīcā. Saprotot, ka mīļotais ir zaudēts, sagrautā, atraidītā un pazemotā Santuca dusmās viņam kliedz: "Es nolādu tavas Lieldienas!" Viņas turpmākā rīcība noved pie tā, ka Turidu mirst cīņā ar Lolas vīru. Varbūt Dievs visu redz, bet šos cilvēkus viņš nesargā.
Spēks kļūst par vājību
Dramatisko Santucas lomu Elīnas Garančas repertuārā joprojām var uzskatīt par jaunu: Zemnieka godā viņa debitēja 2016. gada nogalē Bastīlijas operā Parīzē un nekur citur kopš tā laika šo partiju nav dziedājusi. Izrāde Londonā latviešu superzvaigznei ļauj īstenot savu aktierisko potenciālu: viņas sniegums ir daudz vairāk nekā precīzi nodziedātas notis. Elīnas Garančas tēlojumā ir jūtama Santucas spriedze, iekšējā nāve, agresija, pēc tam rūgta nožēla, kas viņai sagandē visu atlikušo mūžu. Santucas mīlas spēks kļūst par viņas vājību, vājība – par spēku. Traģiskajā Lieldienu rītā viņa izdzīvo to, ko citi nepagūst izdzīvot visā dzīvē, – un varbūt labi, ka tā.
Naturālisms muzikālajā teātrī var būt vulgārs un pārspīlēts, taču izrādē nav neviena neveikla žesta. Katru vokālo līniju turpina ķermeņa kustība. Tikpat iespaidīgs iestudējumā ir Braiens Imels, kurš atveido galvenās lomas abās operās – gan nerātno Turidu, gan greizsirdīgo klaunu Kanio. Viņš ir viens no labākajiem, interesantākajiem jaunajiem tenoriem, kurš žilbina itāļu un franču opermūzikā. Braienam Imelam ir atmiņā paliekošs balss tembrs, viņa specializācija ir brāzmainu jūtu pārņemti varoņi. Dziedātājs izstaro īpašu jauneklīgu enerģiju. Ar Elīnu Garanču Braiens Imels atkal satiksies februārī Žorža Bizē Karmenā Bavārijas Valsts operā Minhenē.
Neaizmirstama sāpe
Izraēliešu maestro Daniels Orens, kura vadībā 14. janvārī Latvijas Nacionālajā operā grezni izskanēja Džuzepes Verdi Ernani koncertuzvedums, operas Zemnieka gods un Pajaci diriģē lietišķi un pieklājīgi. Šis ir nevis diriģenta, bet dziedātāju vakars Koventgārdena operā. Neaizmirstams vakars. Tik labi un precīzi nospēlētas operas izrādes joprojām ir retums. Elīnas Garančas, Braiena Imela un citu solistu fantastiskais sniegums ir sāpīgs atgādinājums, ka mīla ir spēle, kurā zaudē visi.
Šis iestudējums ir Londonas Karaliskās operas, Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt, Austrālijas operas un Gēteborgas operas kopražojums. 2018. gada martā Zemnieka gods un Pajaci Damjāno Mikjeleto režijā – ar citu solistu ansambli – skanēs Briselē.
Šajā sezonā Elīnas Garančas kalendārā operas izrāžu vairs nav daudz. Viņa būs dzirdama dažādās koncertprogrammās. Maijā Vīnes Valsts operā viņa debitēs Kamila Sensānsa operā Samsons un Dalila (Samsonu atveidos Roberto Alanja). Jau vēstīts, ka 20. jūnijā Elīna Garanča uzstāsies Dzintaru koncertzālē kopā ar Vīnes filharmonijas orķestri diriģenta Rafaela Pajares vadībā. Savukārt 2019. gada janvārī dziedātāja plāno debitēt Didonas lomā Hektora Berlioza episkās operas Trojieši jauniestudējumā, kuru Parīzes operā veidos diriģents Filips Žordāns un režisors Dmitrijs Čerņakovs.
pamati