Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Termiņi spiež, vēl nekas nav gatavs!

Izcilu režisoru paraugstunda Parīzes operā. Ja jums patīk komēdijas, jāizvēlas Terijs Giliams. Ja saista psiholoģiskas drāmas, jums jādodas uz pieņemšanu pie Kšištofa Varlikovska

Pēc Hektora Berlioza Benvenuto Čellīni izskaņas Parīzes Bastīlijas operas milzīgās skatītāju zāles grīdu klāj daudzkrāsaini konfeti – apkopējiem būs daudz vairāk darba, nekā ierasts. Kas ir noticis? Atbilde ir vienkārša – šeit ir bijis Terijs Giliams. Franču operā slavenais komiķis un režisors injicē angļu humora izjūtu, kas daudziem pazīstama no grupas Monty Python televīzijas šova un filmām. Par vienas biļetes cenu (pārdošanā pieejamas vairs tikai dārgākās, kas maksā 135–231 eiro) skatītājs saņem Berlioza operu – repertuāra retums! – izcilā izpildījumā un uzjautrinošu cirka izrādi.

Terijs Giliams labi zina, ka publiku uzreiz vajag ieraut notikumu virpulī, un Benvenuto Čellīni sniedz šādu iespēju – Romas karnevāls, kas notiek operas pirmajā cēlienā, sākas nevis uz skatuves, bet skatītāju rindās. Tas ir krāsu sprādziens, brīvības un mākslinieciska haosa manifests: klausītājus no visām pusēm ielenc akrobāti, žonglieri, klauni un lelles. Man virs galvas draudīgi karājas nešpetns briesmonis, kura mērogu var apjaust, kad vēlāk redzu viņu uz skatuves.      

Renesanses zīmols

Benvenuto Čellīni pirmizrāde notika Parīzes operā 1838. gadā, un toreiz darbs tika izsvilpts: Berlioza pirmā opera smagi izgāzās. Tās otrā dzīve sākās, kad interesi par to izrādīja Ferencs Lists un 1852. gadā iekļāva Benvenuto Čellīni pārstrādāto un pagarināto versiju Veimāras galma teātra repertuārā. Opera joprojām skan ļoti reti. Pieminēšanas vērts ir kolorītais 2007. gada Zalcburgas festivāla iestudējums, kurā Terēzas lomu dziedāja Maija Kovaļevska (diriģents Valerijs Gergijevs, režisors Filips Štelcls).   

Skaņdarbs vēsta par dažām dramatisku un erotisku piedzīvojumu piesātinātām dienām no reāla vēsturiska personāža – Benvenuto Čellīni (1500–1571) – dzīves. Viņš bija XVI gadsimta slavenība, ekscentrisks, temperamentīgs cilvēks zīmols (pat viņa vārds ir labskanīgs kā modes nama nosaukums) – itāļu renesanses tēlnieks, zeltkalis, zīmētājs, karavīrs, mūziķis un dzejnieks no Florences. Nākamajām paaudzēm Benvenuto Čellīni ir atstājis mākslas darbus un autobiogrāfiju, kas iedvesmoja Hektoru Berliozu komponēt operu. Tiek uzskatīts, ka šī ir pirmā radošas personības autobiogrāfija mākslas vēsturē.   

Tu vari visu sacūkot

Terijs Giliams debitēja muzikālajā teātrī 2011. gadā ar Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana iestudējumu Anglijas Nacionālajā operā Londonā. Trīs gadus vēlāk viņš turpat piedāvāja savu Benvenuto Čellīni skatuves versiju; šī izrāde ir Anglijas Nacionālās operas, Nīderlandes Nacionālās operas, Romas operteātra un Parīzes Nacionālās operas kopražojums.

"Man patīk Berliozs, jo viņš ir trakulīgs un aizraujošs. Viņš nav ideāls, viņam ir savi trūkumi, viņš nojauc robežas un neievēro noteikumus," savas simpātijas pret franču komponistu apliecina Terijs Giliams. "Labāk strādāt ar operām, kuras netiek bieži iestudētas, tas nozīmē, ka tavu darbu nesalīdzinās ar izcilākām interpretācijām. Tu esi gandrīz pirmais. Turklāt nevienam neizdodas iestudēt Berliozu – tu vari visu sacūkot, tāpat kā pārējie," piebilst režisors. Kā zināms, iepriekšējo Berlioza darba iestudējumu Fausta pazudināšana Bastīlijas operā 2015. gada nogalē sarūpēja Alvis Hermanis, un tas izraisīja pretrunīgu publikas un kritikas reakciju. Varbūt Terijam Giliamam ir taisnība – Berliozs tik viegli nedodas rokā.  

Benvenuto Čellīni ir pa pusei komiska, pa pusei nopietna opera par mākslinieka lomu sabiedrībā. Darbība risinās Romā 1532. gadā. Pāvests Klements VII pasūta Benvenuto Čellīni izgatavot Perseja bronzas statuju. Ar to nav apmierināts pāvesta mantzinis Džakomo Balduči, viņš vēlas, lai pasūtījumu saņemtu Benvenuto Čellīni konkurents Fjeramoska, kuru Balduči izraudzījies par savas meitas Terēzas līgavaini. Terēza mīl Čellīni, Fjeramoska cenšas izjaukt viņu attiecības un vij intrigas. Titulvaronis iekuļas nepatikšanās. Pāvests ir neapmierināts, ka Čellīni nesteidzas pabeigt statuju. Ja darbs netiks nodots laikus, tēlniekam draud nāves sods par viņa noziegumiem – Fjeramoskas sabiedrotā slepkavību un Terēzas nolaupīšanu.

Ticība iztēles spēkam

Terijam Giliamam ir bijis sapnis uzņemt filmu par Benvenuto Čellīni, taču pēc operas iestudēšanas šādu plānu māksliniekam vairs nav – viņš jūtas atvieglots. "Benvenuto Čellīni bija ne tikai sava laikmeta izcilākais tēlnieks, bet arī neģēlis un melis. Perseja skulptūras veidošana ir viņa autobiogrāfijas un Berlioza operas uzmanības centrā. Abi darbi vēsta par radošo procesu, trakumu, augstprātību, par to, kā tu spēj visu sabojāt. Berliozs, Čellīni, es – tā ir magnētiska kombinācija!" priecājas Terijs Giliams.    

Režisors ir tikpat daudzpusīgs kā operas titulvaronis. Terijs Giliams dzimis 1940. gadā Mineapolisā ASV, taču jau piecus gadu desmitus dzīvo un strādā lielākoties Lielbritānijā un tiek uzskatīts par britu. Viņš ir ilustrators, animācijas mākslinieks, komiķis, režisors un scenārists. Terijs Giliams ir pazīstams kā apvienības Monty Python dalībnieks un kinorežisors, kurš lielā mērā ietekmējis mūsdienu sabiedrības kolektīvo humora izjūtu un nostiprinājis ticību iztēles spēkam. Viņa radītā fantāzijas pasaule ir oriģināla, savdabīga un vilinoša.

Terija Giliama slavenāko filmu vidū ir Laika bandīti, Brazīlija, Barona Minhauzena piedzīvojumi, 12 pērtiķi, Bailes un izmisums Lasvegasā, Brāļi Grimmi, Paisuma zeme, Doktora Parnasa iedomu pasaule un Nulles teorēma. Plānots, ka viņa jaunākā darba Cilvēks, kurš nogalināja donu Kihotu pirmizrāde notiks šā gada maijā Kannu kinofestivālā.

Terija Giliama iestudētā opera Benvenuto Čellīni ir izrāde visai ģimenei – jautrs, gaumīgs un ļoti dārgs balagāns (kas apzināti vēlas izskatīties lēts un prasts). Iestudējums ieturēts ielu teātra un ceļojošā cirka estētikā. Tas ir kā Cirque du Soleil, kas atbrīvots no korporatīvajām važām. Galvenais, ka šis stils atbilst franču komponista darba būtībai. Hektora Berlioza mūzika un Terija Giliama teātris elpo vienā ritmā. Pie pults ir Parīzes operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns – Berlioza partitūru viņš lasa artistiski un rotaļīgi. Lieliskais, iejūtīgais diriģents ļauj sajust franču stila smalkumu un šarmu. Filips Žordāns apzinās, ka strādā teātrī un Berlioza mūziku pārtulko teātra valodā, ievērojot visas Benvenuto Čellīni ekscentriskuma nianses, – šis nav Berlioza simfoniskās mūzikas koncerts!      

Pāvesta kordebalets

Vokāli sarežģīto titullomu efektīgi atveido amerikāņu tenors Džons Osborns. Benvenuto Čellīni mīļoto Terēzu burvīgi dzied Dienvidāfrikas soprāns Pritija Jende, kura savas starptautiskās karjeras sākumā bija dzirdama galā koncertos Latvijas Nacionālajā operā. Pašlaik viņa uzstājas labākajos teātros pasaulē. Galvenos varoņus aizēno Romas pāvests Klements VII itāļu basa Marko Spoti tēlojumā – viņa klātbūtne paceļ izrādi visaugstākajā komēdijas virsotnē. Pāvests ir jestrs un nevaldāms, viņa Šveices gvarde atgādina estrādes karaļa Filipa Kirkorova šova kordebaletu.

Terijs Giliams ironizē par mākslas pasauli, nav svarīgi, vai tā ir renesanses vai laikmetīgā māksla. Tiesa, ironija nav tik dzēlīga kā zviedru režisora Rūbena Estlunda pērnā gada kino hitā Kvadrāts. Izrādē ir padomāts par katru skatuves telpas centimetru, scenogrāfiju iedvesmojušas Džovanni Batistas Piranezi gravīras, kurās viņš atainojis noslēpumainus cietumus, un Fransisko Goijas gleznas.

Benvenuto Čellīni darbnīcā redzam kičīgus izstrādājumus Džefa Kūnsa garā. Terijs Giliams dod mājienu: viss, kas tiek darīts pēc pasūtījuma, top pēdējā mirklī. Iedvesmai un degsmei ar to ir maz sakara. Termiņi spiež, vēl nekas nav gatavs! Renesanses tēlniekam neatliek nekas cits kā cerēt uz Dieva žēlsirdību – un Dievs viņam palīdz. Perseja statuja tiek veiksmīgi atlieta, pāvests ir sajūsmā, dižais mākslinieks arī – galvenokārt tāpēc, ka meitene pieder tikai viņam!  

Parīzes publika uzņem Terija Giliama šovu ar ovācijām. Pirmizrādes starpbrīdī jautāju viņam, kāds būs viņa nākamais operas iestudējums. Viņš atbild – varbūt ir laiks pievērsties baletam.

Vardarbības stunda

Kamēr Bastīlijas operā plosās Terija Giliama vētra, pavisam cits noskaņojums, cita teātra valoda valda Parīzes operas vēsturiskajā ēkā – Garnjē pilī. Tur atjaunots poļu režisora Kšištofa Varlikovska 2015. gada iestudējums, kas vienā vakarā piedāvā noklausīties Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pili un Fransisa Pulenka Cilvēka balsi. Šis režisors nekad neatstāj savus darbus pašplūsmā un asistentu ziņā – katru reizi ar mūziķiem un aktieriem strādā pats, pieregulē izrādes dramatisko temperatūru. Ja jums patīk komēdijas, noteikti jāizvēlas Terijs Giliams. Ja saista psiholoģiskas drāmas un traģēdijas, jums jādodas uz pieņemšanu pie Kšištofa Varlikovska.

Operās Hercoga Zilbārža pils un Cilvēka balss režisors iedziļinās sieviešu zemapziņā. Pirmizrādi 2015. gada nogalē diriģēja somu maestro Esa Peka Salonens, šoreiz pie pults ir vācu diriģents Ingo Mecmahers. Dziedātāju ansamblis ir nemainīgs, vakara zvaigzne ir kanādiešu soprāns Barbara Hanigena, kura dzied monoizrādē Cilvēka balss un parādās mēmā lomā Hercoga Zilbārža pils sākumā – Zilbārdis ir burvju mākslinieks, un Barbara Hanigena tēlo viņa asistenti. Viņa ir unikāla māksliniece – operā dziedātāja dod priekšroku XX un XXI gadsimta repertuāram (Kloda Debisī Peleass un Melizande, Albāna Berga Lulu, Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldāti, kā arī jaundarbi – Tosio Hosokavas Macukadze, Džordža Bendžamina Uzrakstīts uz ādas un Mīlas un vardarbības stundas, Džeralda Berija Alises piedzīvojumi pazemē, Breta Dīna Hamlets). Barbara Hanigena ir daudzu mūsdienu komponistu mūza.

No lielajām "meinstrīma" lomām viņa ir dziedājusi donnu Annu Volfganga Amadeja Mocarta operā Dons Žuans (Kšištofa Varlikovska iestudējumā Briselē). "Īpašais repertuārs ļauj Barbarai saglabāt balss trauslumu. Viņa nav apaugusi ar opermākslas klišejām. Katru reizi kāpjot uz skatuves, Barbara ir brīva kā kovbojs prērijā," dziedātāju raksturo Kšištofs Varlikovskis, kurš ir viens no Barbaras Hanigenas iecienītākajiem režisoriem un tuvākajiem domubiedriem. Šogad mūziķe ieguvusi savu pirmo balvu Grammy – tā viņai piešķirta kategorijā Labākais klasiskais soloalbums ar vokālu. Godalgotajā diskā Crazy Girl Crazy viņa izpaužas gan kā dziedātāja, gan diriģente. Albums ierakstīts kopā ar Nīderlandes orķestri Ludwig, tajā ir iemūžināti Lučāno Berio, Albāna Berga un Džordža Gēršvina opusi.  

Visi pasaules dārgumi

Tiem, kuri nekad nav redzējuši Barbaru Hanigenu uz operteātra skatuves, viņas sniegums Cilvēka balsī kļūs par atklāsmi. Šķiet, ka komponists Fransiss Pulenks un teksta autors Žans Kokto radījuši šo monodrāmu speciāli viņai. Sieviete zvana mīļākajam, kurš viņu ir pametis. Telefonsarunas hroniku māksliniece izspēlē kā izmisuma baletu – viņa dzied un dejo, viņas ķermeni savelk konvulsijas, viņa sitas pret grīdu kā no akvārija izmesta zivtiņa. Viņa iedzer no pudeles viskiju Jack Daniel’s, pavisam nesen no šīs pašas pudeles ir dzēris Zilbārdis un viņa sieviete. Barbaras Hanigenas meistarības noslēpums ir spēja savienoties ar skatītāju – viņa aizrauj sev līdz, un viņas atveidotās varones nāve katram no mums zālē kļūst par personisku katastrofu, nevis skaisti nospēlētu vientuļas sievietes nāves ainu.

Šoreiz Kšištofa Varlikovska izrādē tikpat kolosālu iespaidu kā Barbara Hanigena atstāj diptiha pirmās "sērijas" – Hercoga Zilbārža pils – galvenās varones Judītes atveidotāja krievu mecosoprāns Jekaterina Gubanova (divas operas ir dramaturģiski samontētas kopā; iestudējumā nav starpbrīža). Šajā lomā viņa izklausās daudz pārliecinošāk nekā 2015. gada pirmizrādē. Jekaterinas Gubanovas tēlojums ieguvis to dramatisko intensitāti un sabiezināto jutekliskumu, kas atšķir Kšištofa Varlikovska iestudējumus no citu režisoru darbiem.

Judīte cenšas izārstēt Zilbārža (kanādiešu bass Džons Reljē) bērnībā gūtās psiholoģiskās traumas, taču viņa magnētiskais lauks tomēr izrādās spēcīgāks: Judīte vēlas būt vienīgā sieviete Zilbārža dzīvē, taču fobiju pārņemtais hercogs piespiež viņu pievienoties savu bijušo sievu klubiņam stikla mauzolejā, kurā Judītei būs visi pasaules dārgumi. Bēlas Bartoka mūzika reibina un biedē – šo operu ungāru komponists sacerējis 30 gadu vecumā un veltījis savai sievai. Elegants un divdomīgs meistara žests.

Ekspresintervija ar Jekaterinu Gubanovu: "Viņš palīdzēja izdzīt no mana ķermeņa "operas princesi""

Krievu mecosoprāns Jekaterina Gubanova atveido Judītes lomu Bēlas Bartoka operā Hercoga Zilbārža pils, kuru Parīzē iestudējis režisors Kšištofs Varlikovskis. Jekaterina Gubanova dzied visos lielākajos operteātros pasaulē. Viņas repertuārā ir Amnerisa, Eboli, Frika, Brangēna, Karmena, Azučena, Santuca, Adaldžiza, Džeina Seimora un citas lomas.

Pastāstiet par savu sadarbību ar režisoru Kšištofu Varlikovski izrādē Hercoga Zilbārža pils. Ar ko tā ir bijusi īpaša? Ko viņš jūsos ir atklājis?

Nozīmīgākais, ko izdarīja Kšištofs Varlikovskis, – viņš palīdzēja izdzīt no mana ķermeņa "operas princesi". Pateicoties viņam, gadiem ilgi kultivēto, manī dziļi iesēdušos ieradumu spēlēt stīvu cildenumu un samākslotību kustībās beidzot nomainījis dabiskums. Mana varone Judīte Hercoga Zilbārža pilī ir maksimāli attālināta ne tikai no visiem tēliem, kurus esmu atveidojusi operteātrī, bet arī no mana rakstura. Spēja atrauties no savām iepriekšējām lomām un no sevis pašas ir līdzīga lidojumam! Neko tādu vēl nebiju jutusi.  

Kad gatavojām Hercoga Zilbārža pils pirmizrādi 2015. gada rudenī, mani izbrīnīja, ka Kšištofs Varlikovskis pats spēj parādīt visu, ko prasa no manis. Ja viņš vēlas, lai es nogultos uz grīdas, viņš parāda, kā to izdarīt. Ja vēlas, lai es apraudātos, viņš apraudas manu acu priekšā. Toreiz vēl pirms mēģinājumu sākuma Kšištofs man izstāstīja savas idejas: Judīte ir parasta sieviete, nav bagāta, viņa ir daudz ko piedzīvojusi un pārdzīvojusi, kļuvusi ciniska un vulgāra. Tas viss ir atstājis iespaidu uz viņas raksturu. Judīte uztver hercogu Zilbārdi kā pēdējo iespēju nokārtot savu privāto dzīvi, tāpēc gatava piekrist visam, ko viņš piedāvā.    

Judīte ir pārāk spilgti uzkrāsojusies, pārāk izaicinoši ģērbusies, taču tas nemazina viņas cilvēcisko dziļumu. Man to visu vajadzēja nospēlēt. Pirmajos mēģinājumos pirms diviem ar pusi gadiem es sākotnēji tam neļāvos, nespēju atbrīvoties, mans ķermenis nevēlējās pieņemt šo plastiku. Kšištofs man palīdzēja, cik vien varēja. Centās mani atvērt, lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un seksīgu kleitu, lika izlaist matus. Man bija grūti notvert šo tēlu. Kamēr cīnījos un mocījos, man naktīs rādījās murgi, taču pēc tam notika blokādes pārrāvums, un viss izdevās.

Šajā izrādē man pirmo reizi mūžā nācās atslēgt ķermeni no balss. Agrāk biju pieradusi vienmēr saglabāt pilnīgu kontroli pār savu ķermeni, jo tas piedalās skaņas veidošanā. Darbā ar Kšištofu Varlikovski esmu pārliecinājusies, ka spēju dziedāt, raustot kājas, kārtojot matus un guļot ar galvu uz leju, turklāt dziedāt labi!   

Šogad esat strādājusi ar vēl vienu izcilu, ārkārtīgi prasīgu režisoru – Dmitriju Čerņakovu. Februārī un martā dziedājāt Brangēnu viņa veidotajā Riharda Vāgnera Tristana un Izoldes jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā. Ko viņš jums ir iemācījis?

Vēl nekad nav nācies saskarties ar režisoru, kurš strādātu tik cītīgi un detalizēti kā Dmitrijs Čerņakovs. Viņa izrāde nepieļauj nevienu tukšu, nepiepildītu sekundi – ne tikai dziedāšanas laikā, bet jo īpaši pauzēs un tad, kad dzied partneri. Katrs mākslinieks uz skatuves piedalās ikvienā iestudējuma mirklī un simtprocentīgi apzinās katru priekšmetu ap sevi, katru scenogrāfijas elementu – tie veido pasauli, kurā personāži sāk dzīvot savu dzīvi.

Tristana un Izoldes mēģinājumi prasīja milzīgu fizisko un psiholoģisko piepūli, mēs strādājām līdz spēku izsīkumam. Tas bija tā vērts – pēc septiņām Tristana un Izoldes izrādēm Berlīnē jūtos galvas tiesu pārāka nekā agrāk.

Par ko jūs domājat, uzstājoties Kšištofa Varlikovska un Dmitrija Čerņakova dramatiski tik piesātinātajās izrādēs?

Kad izdodas notvert tēlu, man sarežģītākais ir tajā palikt, nezaudējot vokālā snieguma kvalitāti un kontaktu ar diriģentu un orķestri. Es vienmēr domāju par saviem partneriem – lai es viņiem netraucētu, lai varētu palīdzēt, ja tas ir nepieciešams.

Vai var teikt, ka šie iestudējumi – Hercoga Zilbārža pils Parīzē un Tristans un Izolde Berlīnē – visvairāk mainījuši jūs kā aktrisi un paplašinājuši jūsu priekšstatu par muzikālo teātri?

Jā, noteikti. Šīs izrādes mani kā aktrisi ir ietekmējušas visspēcīgāk. Īpaši tagad, kad tās manā grafikā seko viena otrai. Man ir paveicies!

Kā jutīsieties, atgriežoties, piemēram, pie tradicionālās Aīdas un citām klasiskām, aktieriski mazāk prasīgām izrādēm?  

Tradicionālās izrādes tikai iegūs, ja savai lomai pieiešu no aktieriskās, dramatiskās puses, – es pret sevi vienmēr būšu tikpat prasīga. Kad zini, kā darīt pareizi un ko nozīmē īsts muzikālais teātris, tu neatļaujies strādāt pavirši. Ikviens personāžs ir pelnījis būt dzīvs un dabisks.   

Izrādes Parīzes operā

Benvenuto Čellīni
Diriģents Filips Žordāns, režisors Terijs Giliams
Bastīlijas operā 29.III, 1., 4., 7., 11., 14.IV

Hercoga Zilbārža pils un Cilvēka balss
Diriģents Ingo Mecmahers, režisors Kšištofs Varlikovskis
Garnjē pilī 29.III, 4., 7., 11.IV

www.operadeparis.fr

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja