Vareni, brīnumaini, izcili, pārsteidzoši, aizraujoši… – vesels birums cildinošu epitetu burtiski brāzās pār Valsts akadēmiskā kora Latvija dziedātāju un diriģenta Māra Sirmā galvām pēc diviem koncertiem Alises Talijas zālē/Alice Tully Hall Linkolna centrā un Barišņikova Mākslu centrā Ņujorkā. Šie pasākumi iekļauti Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmā, kas reprezentē Latvijas labākos mākslas spēkus ārvalstīs. Kopumā programmu, kas laikā un apjomā vēl ir apmēram pusē, var slavēt par izcilu un pārdomātu izvēli, kurā nav nejaušību. Nodrošināta gan mākslu daudzveidība, gan notikumu augsta kvalitāte. Pasākumi ārvalstīs spējuši piesaistīt sabiedrības uzmanību – par to varam uzzināt presē, Latvijas Radio programmās un LTV raidījumā Kultūras ziņas.
Latvijas mūzika un māksla šajā pusgadā tiek reprezentēta Lielbritānijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Krievijā, Ukrainā, Ķīnā, Amerikā un citās valstīs un pilnībā attaisno kultūras programmas uzdevumu – rādīt Latvijas un līdz ar to Eiropas kultūru pasaulē.
Kora Latvija koncerti Ņujorkā bija ne vien māksliniecisks, bet arī menedžmenta izaicinājums – ja apjēdzam to milzu konkurenci, kas valda šajā kosmopolītiskajā mākslu centrā. Koncerti, ko ik vakaru var izvēlēties Ņujorkā, aptver visus iespējamos žanrus – no smalkāko kamermūzikas dižgaru priekšnesumiem līdz komerciālo krāsaino mūziklu spiedienam Brodvejā. Tomēr Latvijas mūziķu klātbūtni Ņujorkā sajutu uzreiz – iebraukšanas dienā ejot pastaigā gar Kārnegija zāli, kuras afišas vēstīja nākamās nedēļas programmu, to vidū trīs Bostonas simfoniskā orķestra koncertus Andra Nelsona vadībā, kā arī Artemis kvarteta uzstāšanos, kurā muzicē arī Latvijas vijolniece Vineta Sareika. Savukārt Linkolna centra kompleksā, kurā centrālā vieta ierādīta Metropolitēna operas teātrim, milzu plakāti reklamē nākamo operas sezonu ar Aleksandra Antoņenko – kolorīti grimēto – Otello, kurš, iespējams, pārsteigs pasauli ar jaunu tēla interpretāciju jau septembrī.
No klasikas – mūsdienu virzienā
Alises Talijas zāli raksturo lieliska akustika, acij tīkama silta koka apdare, klausītājiem ērts sēdvietu izvietojums, atturīgs interjers un vairāk nekā 1000 skatītāju vietu ietilpība. Šoreiz milzu zāle nav stāvgrūdām pilna, tomēr publikas netrūkst – tie ir Ņujorkas latvieši, vēstniecības aicinātas diplomātu ģimenes, kormūzikas interesenti.
Viena no koncerta veiksmes atslēgām ir gudri sakārtotā programma: divās daļās attiecīgi reprezentēti Eiropas un Baltijas komponistu kordarbi, no klasiskā repertuāra dodoties mūsdienu Baltijas mūzikas virzienā un paralēli pastiprinot teatralitātes un instrumentu klātbūtni skaņdarbos. Te Alesandro Skarlati Exultate Deo sarežģītajā vokālajā tehnikā dāmu balsis kā spožas pērlītes mirdz pasāžās, te – skandināva Svena Dāvida Sandstrema un Henrija Pērsela Hear My Prayer, O Lord – ilgstošās, telpā it kā aizkavējušās saskaņās moderni spēlējas Pērsela senatnīgās harmonijas, saplūdinot priekšstatus par pagātni un tagadni. Savukārt Olivjē Mesiāna Louange a l’Eternite de Jesus pierāda kora spēju caurspīdīgi atainot komplicētas intonāciju inkrustācijas.
Dažbrīd sajūtams, ka dziedātāji cīnās ar sava ķermeņa bioloģisko ritmu. Lai arī balsis skan labi, tomēr brīžiem manāma zināma piepūle, tiecoties pēc perfekta rezultāta (koncerts notiek trijos naktī pēc Latvijas laika).
Baltijas mūzikas daļā Arvo Perta Nunc dimittis koris izpilda, izstājies visapkārt zālei, ļaujot izbaudīt sajūtu – kā ir atrasties mūzikas iekšpusē. Pēc niršanas meditācijā atmodina Pētera Vaska agrīnā perioda skaņdarba Zīles ziņas asums, kontrasti un kā ar pirkstiem sataustāmā raupjā tekstūra, dikcijas precizitāte, latviešu valodas zināmais skarbums. Līdzīgs efekts arī Veljo Tormisa kompozīcijai Dzelzs apvārdošana – ar etnisko vēstījumu, atklāto vokālu, kas robežojas ar kliegšanu un mijas ar čukstiem, un klausītājiem neizprotamām teksta vārsmām. Iegrimstot šajā skaņu eksotikas pasaulē, manā iztēlē virs koristu galvām rindojas senu pagānu tautu mītiskie tēli.
Koncerta apgarotā kulminācija ir Ērika Ešenvalda Stars ar glāžu izmantošanu, kurās ielejot zināmu daudzumu ūdens un velkot pa to maliņu rodas pastāvīga vibrējoša skaņa, kas tembrāli satur kopā visu darba mūzikas audumu. Pārpasaulīga, kosmiska sajūta, ko rada tembrālo krāsu palete un Ērika Ešenvalda emocionālā mūzikas valoda.
Noslēgumā esam piedzīvojuši kora ideju visdažādākajās izpausmēs un izpratnēs, katrā skaņdarbā ieraugot jaunus pārsteigumus komponistu rokrakstā, tembros, kustībās, kora izkārtojumos, papildu instrumentos, dziedāšanas tehniskajos paņēmienos.
Skaņa kļūst pavisam silta
BAC/Baryshnikov Arts Center atrodas nedaudz nomaļāk, Manhetenas rietumu lejasdaļā, kur tiekas mākslu gardēži un zinātāji: vairāki latvieši speciāli uz koncertu braukuši no citām ASV pilsētām, satiekam komponisti Daci Aperāni, pasākumu apmeklē viens no vadošajiem ASV kormūzikas speciālistiem un arī pats BAC saimnieks – kādreizējais rīdzinieks baletdejotājs Mihails Barišņikovs.
Noskaņojums šeit ir pavisam cits – zāle daudz mazāka, publika atrodas tuvu korim, gandrīz var sajust viens otra elpu. Skaņa kļūst pavisam silta, reizē precīza, tieši sūta enerģijas impulsus skatītājos. Viendaļīgajā koncertā skan tikai Baltijas mūzika, un katrs darbs tajā ir kā mazs Baltijas jūras dzintariņš. Aktīvais teatrālisms izpaliek, bet sajūtams ēterisks virmojums, garīgs piesātinājums, kas jau sākumā uzplaukst Arvo Perta un Ērika Vitakra darbos. Tad ritms tiek pārsists ar autentiskāku Baltijas skaņu – Uģa Prauliņa, Jēkaba Jančevska un Gundegas Šmites mūsdienu kompozīcijām –, līdz nokļūstam līdz meditācijai un apcerei Raimonda Tigula un Ērika Ešenvalda nosacītā miera un klusuma pasaulē.
Raimonds Tiguls jau agrāk klausītājiem Latvijā ļāvis iepazīt neparasto sitaminstrumentu hangu, kura maigā, zumzīgā skaņa atgādina te zvanus, te siltu dunēšanu. Tagad, pievienojoties korim uz skatuves, tieši hanga pastāvīgā klātbūtne Tigula rokās viņa darbā Nyari gianta ļauj iegremdēties harmoniskā vienkāršībā, izslēdzot liekus jautājumus un ļaujoties tīras saskaņu harmonijas baudai.
Fināla kontrasts ar Veljo Tormisa efektīgo darbu Ingerijas vakari atgriež skarbā, pat brutālā realitātē – ar tautas mūzikas dziedāšanas manieri, platajām basu balsīm un sašaurinātiem, saspiestiem patskaņu tembriem pārējās kora grupās. Koncerta noslēgumā daļa publikas burtiski mirkst asarās, jūtot līdzi piedevās dziedātajai Imanta Ramiņa Pūt, vējiņi skanīgajai apdarei, kas Ņujorkas vides kontekstā ar kora klasiski latvisko skanējumu un balsu plašumu liek aizrauties elpai.
Abi koncerti piedzīvojuši stāvovācijas, un to klausītāji domās atgriezušies no garīga pārlidojuma Ņujorka–Rīga–Ņujorka. Vietējie latvieši te raduši spēku, emocijas un reizē ļāvušies maigai nostalģijai. Mihaila Barišņikova atsaucīgā sajūsma ļauj cerēt, ka latvieši viņa centrā viesosies vēl.