Marija Kallasa dzimusi 1923. gada 2. decembrī Ņujorkā grieķu imigrantu ģimenē. Mirusi 53 gadu vecumā 1977. gada 16. septembrī savā dzīvoklī Parīzes 16. rajonā. Viņas dzīve un karjera bija īsa, taču viņa izdarīja daudz vairāk nekā jebkura cita operdziedātāja. Marijas Kallasas kults tikai pieņemas spēkā. Māksliniece, kura atgādina antīkās traģēdijas dievieti, mūžīgi dzīvos opermīļotāju sirdīs. Viņas fenomena noslēpums tā arī nav atminēts. Marija Kallasa un viņas māksla ir strīdus objekts. Viņai joprojām ir daudz pretinieku, kuri uzskata, ka Marijas Kallasas balss bijusi neglīta un kā aktrise viņa bijusi pārāk manierīga un balansējusi uz groteskas robežas.
Jaunība ar Vāgneru
Marijas Kallasas dzīve nebija viegla. Viņai bija sarežģītas attiecības ar māti, kura cerēja, ka viņai piedzims dēls, nevis vēl viena meita (Marijas vecākais brālis nomira agrā bērnībā, un māte izmisīgi gribēja dēlu, tāpēc pēc Marijas piedzimšanas kādu laiku nevarēja uz viņu skatīties un viņai pieskarties). Viņa cieta no pārliecības trūkuma, kopš jaunības cīnījās ar lieko svaru, viņai bija slikta redze. 1937. gadā Marija Kallasa kopā ar māti un vecāko māsu atgriezās Grieķijā. Tur 40. gadu sākumā viņa dziedāja Pučīni Toskā, Bēthovena Fidelio un Maskanji Zemnieka godā. Mākslinieces starptautiskā debija notika 1947. gadā Ponkjelli operā Džokonda Veronas arēnā Itālijā.
Jaunībā Marija Kallasa dziedāja dramatiskā soprāna lomas Vāgnera operās – Izoldi, Kundri Parsifālā un Brīnhildi Valkīrā, turklāt nevis vācu, bet itāļu valodā (tajos gados partneri vienā izrādē duetā mēdza dziedāt dažādās valodās). Pieredzējušais diriģents Tulio Serafins, kurš bija ievērojams jauno talantu atbalstītājs, pārliecināja Mariju Kallasu iemācīties un nodziedāt Elvīras partiju Bellīni Puritāņos. Pateicoties viņai, tika reanimēts bel canto meistaru Bellīni, Rosīni un Doniceti mantojums. Marija Kallasa pierādīja, ka viņu operas nav tikai vokālās akrobātikas paraugstunda, bet dziļa, ekspresīva māksla.
Mīlas vēstules
XX gadsimta vidū strauji attīstījās ierakstu tehnoloģijas, un Marijas Kallasas sniegums gan studijā, gan uz operteātru un koncertskatuves ir iemūžināts simtos skaņuplašu. Klausītājus joprojām apbur viņas unikālais tembrs, balss elastīgums un, galvenais, fanātiska uzticība skatuvei, opermākslai, savām varonēm. Viņa radījusi visspilgtākos, iespaidīgākos tēlus bel canto komponistu, Verdi, Pučīni, Džordāno, Kerubīni un citu skaņražu operās. Kā viņai tas izdevās? Tā nav tikai vokālā tehnika, jūtīgums, instinkts un intuīcija. Ķeroties pie jaunas lomas, Marija Kallasa allaž sāka ar libreta, nevis partitūras apgūšanu, jo uzskatīja, ka operai ir jābūt "izdziedātai drāmai", tāpēc viņai tik svarīgi bija koncentrēties tēlošanai.
Formālais vokālā snieguma skaistums nebija viņas prioritāte. Opermākslas pētnieki uzskata, ka Marija Kallasa ir pirmā dziedātāja, kura nebaidījās no neglīta skanējuma, ja to prasīja "emociju patiesība". Kritiķi apgalvo: Marija Kallasa pierādīja, ka balss un viss, kas ar to notiek, iemieso ne tik daudz skaistuma un pilnības ideju, cik dvēseles un gara dzīvi tās vissmalkākajās izpausmēs. Balss nianses atklāj ceļu uz varones sirdi, vokālā atbalsojas skumja neizpratne un izmisums, emocionāli kritumi, triumfa greznība un neprāta bīstamība. Marijas Kallasas daiļrade iemiesoja traģēdiju, viņas balss maģiskais spēks lika noticēt, ka Norma patiešām sadeg sārtā un Mēdeja nogalina savus bērnus.
Tiek uzskatīts, ka arī dīvas privātā dzīvē, kurā netrūka skandālu un mīlas peripetiju, bija katastrofāli traģiska, taču tajā bija arī laimes brīži. To spilgti apliecina Marijas Kallasas mīlas vēstules vīram uzņēmējam Džovanni Batistam Menegīni: šajās vēstulēs, kuras izdotas grāmatā, dziedātāja atklājas kā laimīga, priecīga, dedzīga sieviete.
Kādas vēl konkurentes?!
Marijas Kallasas veiksmīgākais, ražīgākais periods bija 50. gadu vidus un 60. gadu sākums: viņa izpaudās visplašākajā repertuārā, un izrāžu skaits bija ļoti liels. Visbiežāk viņa dziedājusi Bellīni operā Norma (92 izrādes) un Verdi Traviatā (vairāk nekā 60 izrāžu).
Interesanti, ka savos zelta gados uz skatuves viņa reti bijusi dzirdama Pučīni operās, uz skatuves viņa nekad nav dziedājusi Manonā Lesko un Bohēmā, taču daudzas Pučīni operas iemūžinājusi studijā. Mocartu viņa uzskatīja par garlaicīgu; vienīgā viņa opera, kurā dziedājusi Marija Kallasa, ir Bēgšana no seraja.
Viņai bija mazvērtības komplekss, tomēr par savām sāncensēm viņa varēja izteikties diezgan asi. "Konkurentes? Kādas vēl konkurentes?!" Marija Kallasa sacījusi kādā intervijā. "Protams, viņai ir skaista balss, taču kuru tas interesē?" viņa teikusi par Renātu Tebaldi. "Ja es varu likt saviem ienaidniekiem krist uz ceļiem manā priekšā, es to darīšu!"
Pēdējā operas izrāde ar Marijas Kallasas piedalīšanos notika 1965. gada 5. jūlijā Londonas Karaliskajā operā – 41 gadu vecā zvaigzne dziedāja Tosku. Pēc tam viņa sniedza tikai koncertus. Viņas dzīves pēdējie divpadsmit gadi bija sarežģīti: viņa jutās vientuļa (viņas mīļākais – grieķu kuģniecības magnāts Aristotelis Onasis – pameta dziedātāju un pēc Džona Kenedija slepkavības aizgāja pie Žaklīnas Kenedijas), viņu vajāja problēmas ar balsi un nervu sistēmu. Mariju Kallasu biedēja darbs studijā un āriju ieraksti. 1972. gadā viņa sniedza meistarklases Ņujorkā un 1973. gadā devās pēdējā pasaules turnejā kopā ar tenoru Džuzepi di Stefano. Viņi uzstājās klavieru pavadījumā, un Marija Kallasa ar grūtībām slēpa bailes no skatuves.
Divus pēdējos dzīves gadus dziedātāja pavadīja savā Parīzes dzīvoklī, viņa ļoti pārdzīvoja Aristoteļa Onaša nāvi 1975. gadā. Marijas Kallasas nāves iemesls bija nevis salauzta sirds, bet slimība – dermatomiozīts, ar kuru, iespējams, bija saistītas arī viņas vokālās problēmas, kuras māksliniece nebija spējīga pārvarēt.
Mēs esam dievs
Par leģendāru ir kļuvis vēl vienas XX gadsimta superzvaigznes itāļu soprāna Renātas Skoto intervijas fragments, kurā viņa runā par Mariju Kallasu: "Es pazinu Kallasu, pirms viņa bija kļuvusi par Kallasu. Viņa bija resna, un viņai bija vociaccia. Vai zināt, kas ir vociaccia? Jūs nogalināt kaķi un ierakstāt tā kliedzienu. Viņai bija slikta, problemātiska āda, un viņai bija bagāts vīrs. Ziniet, mēs par Mariju smējāmies. Kādu dienu es biju Parsifāla mēģinājumā pie maestro Tulio Serafina. Bija jānoskaidro, vai es būšu viena no ziedu meitenēm. Lomu es nedabūju. Es dzirdēju, kā mēģinājumā dziedāja Kallasa. Protams, itāļu valodā. Maestro Serafins viņai teica šo un to, un pamazām viņas balsī atklājās viss dabas spektrs, mežs, maģiska pils un naids, kas pārvēršas par mīlestību. Viņa vairs nebija resna dziedātāja ar sliktu ādu un bagātu vīru, kurš bija aizmidzis stūrī. Viņa bija burve, kura jūs sadedzina ar savu stāju vien. Pēc tam maestro Serafins man sacīja: "Tagad tu kaut ko zini par Parsifālu." Es atbildēju: "Nē, maestro, es zinu daudz vairāk. Zinu, kā mācīties. Zinu, ka mēs esam vairāk nekā balss. Mēs esam gars. Mēs esam dievs, kad dziedam, ja darām to patiesi." Cilvēki daudz runāja par Renātu Tebaldi un Mirellu Freni. Brīnišķīgas balsis, fantastiskas. Viņas cītīgi strādā, viņas ir patiesas, viņas cieš. Nenoliedzami viņas ir talantīgākas nekā Marija. Taču viņa bija ģēnijs. Vārds ģēnijs radies no genio – gars. Tas viņu padara dižāku par mums visām. No tā es mācos. Strādā un cīnies, strādā un dod, un varbūt laiku pa laikam tev izdosies un tu patiešām būsi laba."
Godinot Marijas Kallasas piemiņu viņas 40. nāves gadadienā, 15. septembrī kompānija Warner Classics izdos 42 kompaktdisku komplektu Maria Callas Live Remastered Edition, kurā ir apkopoti 1949.–1964. gadā "dzīvajā" ierakstītie koncerti un divdesmit operu (to vidū ir divpadsmit lomu, kuras Marija Kallasa nebija iemūžinājusi studijā). Pirms trim gadiem Warner Classics laida klajā komplektu Maria Callas Remastered – 69 kompaktdiskos bija apkopoti visi studijas ieraksti, kuri tapuši 1949.–1969. gadā.
Ja nevēlaties, lai milzīgajā CD kaudzē krātos putekļi, Marijas Kallasas ierakstus, kuri pašlaik ir pieejami uzlabotā skaņas kvalitātē, ir iespējams arī lejupielādēt un klausīties straumēšanas platformās. Lai dzīvo dīva!
Ir
Es
nemelo, jeroha!