Gluži neticami, bet pagājušās nedēļas mūzikas notikumi ļāva vismaz uz brīdi atgriezties "iepriekšējā dzīvē", kad, daudzo koncertu konkurencē bez apstājas baudot spožāko zvaigžņu lietu, pat nenojautām, ka tas pēkšņi varētu beigties. Jā, es saprotu, ka šī vasara uzbur ilūzijas, iespējams, tikai uz brīdi un varbūt vieš nepamatotas nākotnes cerības. Taču tās ļauj aizmirst, ka tuvojas rudens, kad atkal var nākties atgriezties pie stingrām piesardzības normām, kā tas jau notiek virknē pasaules valstu… Pilnīgi noteikti tāds dziļi uzrunājošs un iedvesmojošs notikums bija mūsu spožās operzvaigznes Marinas Rebekas koncerts Rundāles pilī, kuru viņa 31. jūlija vakarā sniedza kopā ar pianisti Lailu Holbergu.
Dramatiska uvertīra
Marinas Rebekas solokoncerts Rundāles pilī ar lielisko koncertmeistari Lailu Holbergu pie klavierēm notika jaunajā Dainas Markovas un Ilzes Sprancmanes producētajā ciklā ar zīmīgu nosaukumu Kopā. Cikla koncerti ir pieejami ne tikai izredzēto saujiņai Latvijas pilīs, bet arī kvalitatīvās tiešraidēs. Lai būtu kopā ar saviem klausītājiem Latvijā, mūsu pasaulslavenais opersoprāns tikai dienu iepriekš pārradās no Spānijas, kur septiņās izrādēs atveidoja Violetas lomu Madrides Karaliskā Teatro Real īpašajā, visos aspektos distancētajā Džuzepes Verdi Traviatas koncertiestudējumā ar orķestri sejas maskās un Nikolā Luizoti pie diriģenta pults. Ja dziedātāja nepārdomās, līdz ar septembrī paredzēto Milānas La Scala iestudējuma izrāžu sēriju maestro Zubina Metas vadībā šīs ir viņas atvadas no zelta lomas, kura atveidota vismaz divsimt reižu jau astoņpadsmit dažādos iestudējumos un kurā savulaik piedzīvota arī skatuves debija vispār (Erfurtes teātrī 2007. gadā).
Talants, dzelžaina ikdienas darba disciplīna un tikpat dzelžaina pārliecība kalpot tam, ko no sirds mīli, ļāva Marinai Rebekai pēc četru mēnešu pauzes pārvarēt pandēmisko baiļu žogus un piekrist piedāvājumam Spānijā, kur, kā zināms, situācija šobrīd atkal kļuvusi ļoti skarba. Savukārt uzstāšanos Latvijā burtiski izglāba valdībā pieņemtais lēmums, kas pieļauj mūziķu ieceļošanu bez obligātās četrpadsmit dienu pašizolācijas. Protams, jāveic Covid-19 testi un turpmākajās divās nedēļās jāatskaitās iestādēm par katru soli. To visu ir izdevies paspēt.
Mīlestības nervs
Jau pirmajā ārijā, ko Džuzepes Verdi operas Trubadūrs traģiskā varone Leonora dzied, izmisīgi cenšoties glābt mīļoto un pašaizliedzīgi dodoties nāvē, Marinas Rebekas spēcīgā, emocionāli piesātinātā balss uzreiz paņem savā varā. Tā pārceļ citā – Verdi operas – realitātē, vienā vēzienā aizslaucīdama prom visu nedēļas ikdienu.
Joprojām apbrīnojot Marinas Rebekas vokālo virtuozitāti, kas žilbina un patiesi saviļņo tehniski prasīgajā bel canto repertuārā (arī vēl martā Hamburgas Valsts operā dziedātajā titullomā Vinčenco Bellīni Normā), Džuzepes Verdi un Džakomo Pučīni operlomas šķiet kā radītas viņas balsij un personībai. Piemēram, tas visaptverošās, siltās, līdz galam uzticīgās mīlestības nervs un brīžiem impulsīvais tiešums, kas tik vienkārši un vienlaikus apgaroti strāvo no Čo-Čo-sanas ārijas Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly otrā cēliena. Dziedātāja to panāk, meistarīgi un trāpīgi liekot lietā sava soprāna nokrāsu bagātību. Turklāt viņas balss Rundāles pils Baltās zāles akustikā bija neparasti skanīga un spēja pat gluži fiziski ievibrēt klausītāju ķermeņos – caur ādu, līdz kaulam. Bet ar to vien nepietiktu.
Iemiesošanās vara
Marinas Rebekas spēks ir tajā, ka viņa simtprocentīgi iejūtas savu varoņu tēlos. Te vienkārši nav un nevar būt nekādas distancēšanās. Viņa patiešām ir Čo-Čosana. Tā ir viņa, kura gaida, tic un apzināti sevi māna, atsakoties pieņemt dzīves īstenību; pēc tam arī greznas dzīves vilinājumu apstulbinātā Manona Lesko robežšķirtnē starp pārticību un mīlestību un kautrīgā, aizkustinoši sirsnīgā Mimī, kuras dvēsele pirmā cēliena ārijā atveras un uzzied daudz krāšņāk nekā viņas izšūtās puķes, par kurām meitene stāsta.
Pārliecinoši patiesa un vokāli nobriedināta ir arī Toskas otrā cēliena lūgšana – Marinas Rebekas dramatiskā repertuāra jaunums, kurš izskanēja dāsnajās koncerta piedevās, savā ziņā sasaucoties ar citu, pirms tam koncerta gaitā dzirdētu lūgšanu – Leonoras Pace, pace, mio Dio no Džuzepes Verdi Likteņa varas. Koncentrēti. Dziļi. Iedvesmojoši. Atliek tikai piebilst, ka arī operu Trubadūrs, Likteņa vara un Madama Butterfly varoņu partijas ir dziedātājas repertuāra jaunums. Tas ved arvien dziļāk dramatisma virzienā.
Visu šo sieviešu iekšējās pasaules atklāsmēs smalka un atsaucīga partnere dziedātājai bija pieredzējusī operas koncertmeistare Laila Holberga – pianiste, kura jūt katru balss kustību, frāzējumu, dinamikas niansi. Laila Holberga ir ne tikai koncertmeistare, kura priekšnesuma gaitā spēj nolasīt un piepildīt dziedātāju vēlmes, viņa šajā koncertā izpaudās arī tikko jaunapgūtā klaviermūzikas repertuārā, Marinas Rebekas atelpas brīžos atskaņojot Rīgā dzimušā baltvācu komponista un pianista Nikolaja fon Vilma (1834–1911) romantiskās, melodiskās miniatūras. Izteikti melodiskie skaņdarbi lieliski iederējās koncertā un bija vokālā plūduma turpinājums instrumentālajā mūzikā.
Likteņdrāmas spēks
Šķiet, vēl viens Marinas Rebekas un Lailas Holbergas snieguma īpašās iedarbības iemesls ir tas, ka viņas atslēdza Verdi un Pučīni opermūziku ar jūtīgas kamermuzicēšanas atslēgu. Jā, te valdīja dziļi personiskas kamermūzikas gaisotne, vienlaikus nezaudējot nekā no operas vēriena, no abu komponistu opervaroņu pārdzīvojumu un likteņdrāmas spēka. Kaut arī pilnīgi neviļus, pati daba nāca pretī mūzikai – pa Baltās zāles logiem redzamā vakara ainava ar saulrietu koncerta finālā.
Protams, svētkiem – un solokoncerts šajā dīvainajā laikā ir īsti, neikdienišķi svētki! – piederas arī kaut kas ārpus traģiskajiem operu vēstījumiem. Iespaidīgs svinēšanas akcents bija enerģiskais Elēnas Bolero no Verdi operas Sicīliešu vakarēdiens ar spoži izpildītajām koloratūrām. Pašam beigu akordam tika pietaupīts viens no populārākajiem operešu valšiem – Franča Lehāra operetes Džūdita titulvarones ārija Meine Lippen sie küssen so heiss…