Mūsu skaistā Sofija šorīt aizgāja mūžībā briesmīgā negadījumā – bija teikts 30. janvārī izplatītajā mākslinieces ģimenes paziņojumā. Sofija vērojusi pilnmēnesi no sava dzīvokļa balkona, nejauši paslīdējusi un nokritusi. Šis kritiens izrādījies fatāls. Sofija nomira 30. janvārī ap pulksten četriem Atēnās, kur pēdējā laikā dzīvoja. Viņai bija 34 gadi. Uzreiz pēc traģiskās ziņas publiskošanas mūzikas un mākslas pasaulē iestājās šoks – daudzi jo daudzi viedokļu līderi eksaltētā, patētiskā un brīžiem histēriskā formā atzina aizgājējas ģenialitāti. Tas pierāda, ka nāve nav fināla akords – tagad par mistisko Sofiju zina daudz vairāk cilvēku nekā viņas dzīves laikā. Kas bija Sofija, un vai tiešām par mākslinieci būtu jājūsmo arī tiem, kuri agrāk par viņu neko nebija dzirdējuši?
Savu solomateriālu Sofija publicēja kopš 2013. gada. Viņa ir izdevusi vienu izlasi, studijas albumu un remiksu albumu. Internetā ir skatāmi Sofijas videoklipi un DJ setu ieraksti. Kā producente un dziesmu līdzautore Sofija strādāja ar popzvaigznēm Charli XCX (minialbums Vroom Vroom) un Madonnu (dziesma Bitch I’m Madonna), kā arī reperiem Vinsu Steiplsu, Kanji Vestu un Nikiju Minažu. Viņas sadarbības partneru vidū bija mūziķes FKA twigs un MØ, grupa Let’s Eat Grandma un producents Arca – jaunās skaņu kultūras un sevis reprezentācijas vēstneši.
Būt, pārtapt un kļūt
Eksperimentālās popmūzikas prīma. Radikālā futūrisma meistare. Jaunā skanējuma un hiperpopmūzikas pioniere. Viena no desmitgades ietekmīgākajām māksliniecēm. Novatore, kas uz visiem laikiem ir mainījusi popmūziku. Mākslas titāne. Atbrīvošanās ikona. Tie ir tikai daži no epitetiem un emocionālajiem piemiņas vārdiem, ko Sofijai turpina veltīt dažādu žanru prominences, veiksmīgākie popmūzikas producenti, LGBTQIA+ pārstāvji un aktīvisti.
Mūzikas industrijā Sofija bija viena no redzamākajām transpersonu kopienas pārstāvēm. Viņa sevi definēja kā transsievieti, taču zināms, ka Sofijai nepatika ne tie vietniekvārdi, kas norāda uz dzimti (viņa/viņš), ne tie, kas tiek lietoti, lai apzīmētu nebināras personas (piemēram, viņi). Respektējot Sofijas vēlmes, portāli Pitchfork un The Forty-Five nekrologā vispār izvairās no vietniekvārdu lietošanas – virtuozs tekstu autoru darbs! Pārejas un plūstošas identitātes tēma ir viena no Sofijas daiļrades maģistrālēm. Arī pēc nāves viņa liek aizdomāties, ko nozīmē būt, pārtapt un kļūt, kā līdzsvarojas jautājumi un atbildes, mākslīgums un autentiskums.
Pašlaik tiek vākti paraksti, lai Sofijas vārdā tiktu nosaukta kāda planēta. Mūziķes fani ir nolēmuši, ka gada pirmo pilnmēnesi turpmāk dēvēs par "Sofijas mēnesi". Sofija bija neordināra personība un netipiska zvaigzne, kura turpina mirdzēt jau citā galaktikā. Šķiet, viņa nemitīgi meklēja gan komfortu, gan diskomfortu – šajās pretrunās ir veidojies viņas radošais, emocionālais un psiholoģiskais portrets.
Tā ir transgresija
Par Sofijas spēku kļuva viņas saasinātais jūtīgums un ievainojamība. Viņas dzīvē un mākslā viss bija divējāds un neizskaidrojami paradoksāls – kāds varētu domāt, ka Sofija ar saviem ideālistiskajiem priekšstatiem dzīvoja kā bez ādas, taču viņa veiksmīgi bija integrējusies lielā šovbiznesa nežēlīgajā mehānismā un monetizējusi savu talantu. Ilgu laiku skotu māksliniece strādāja mūzikas industrijas metropolē Losandželosā – viņai bija jābūt tur, kur viss notiek. Sofijai bija raksturīgs aizkustinošs trauslums un mākslinieciskās izteiksmes pārliecība. Viņa meistarīgi konstruēja savu harismātiskumu un enigmātiskumu un kopā ar to visu – alternatīvo popkultūras realitāti.
Ievērojamā amerikāņu kritiķe Ena Pauersa ir pārliecināta: Sofijas mūzika patiešām ir pelnījusi šķietami devalvēto, pārāk bieži lietoto apzīmējumu "transgresīvs" – transformāciju, pārvērtību izraisošs. Sofija satuvināja abstrakto elektronisko mūziku ar popmūzikas saprotamību un lipīgumu, viņa arī daudz domāja, kā to visu var mainīt, pārveidot un izjaukt. Sofija juta, ka avangards ir pārņemts ar pašlepnumu un pašpietiekamību, savukārt tas, kas notiek nevis kultūras pagrīdē, bet virspusē – masu tirgū –, ir diezgan konservatīvs. Viņa uzskatīja, ka ar mākslu var nodarboties, izmantojot popkultūrā izplatītus paņēmienus, tikai jāzina – ko vēlies panākt. Sofijai nebija kauns pieskarties meinstrīmam.
Viņas mūzika ir viscaur sintētiska. Sofija izmantoja nevis akustiskos instrumentus, bet sintezatorus un programmatūru (Elektron Monomachine, Logic, Ableton Live), kas viņai ļāva radīt pašai savas skaņas (Sofija neizmantoja jau gatavus semplus). Galvenais mūzikā viņai vienmēr ir bijis formas, krāsas un izjūtas. Sofijai nepatika runāt jau eksistējošā muzikālajā valodā – viņa gribēja radīt savu valodu. Studijā Sofija būvēja maksimālistiskas kompozīcijas un skaņas dizaina darbus. Viņa allaž spēlējās ar mākslīgumu un sintētiskumu, bet viņas māksla ir maiguma un patiesuma caurstrāvota.
Klausoties Sofijas mūziku, var dzirdēt, ka tajā nepārtraukti notiek ķīmiskās reakcijas un uzzied mākslīgie ziedi. Vienlīdz satricinošu dramatisko efektu viņas kompozīcijās rada gan sprādzieni, gan čuksti.
Ar tēvu uz reivu
Mūziķe nav izplatījusi par sevi daudz informācijas un diezgan skopi stāstījusi par ģimeni un pieaugšanu. Zināms, ka Sofija Kseona dzimusi Glāzgovā 1986. gada 17. septembrī. Ar skaņu mākslas pasauli viņu iepazīstinājis tēvs, kuram mašīnā ir bijis daudz kasešu ar deju mūzikas ierakstiem, un viņš no agra vecuma vedis Sofiju uz reiviem. Jaunībā Sofija nav klausījusies popmūziku, bet tikai elektronisko mūziku: "Mani nekad nav interesējušas ģitāras."
Kad Sofijai tika uzdāvināts sintezators, viņa pievērsās muzicēšanai. Mūzikas radīšanu un producēšanu Sofija apguva pašmācības ceļā. Kopš tīnes gadiem viņu ir iedvesmojusi zinātniskā fantastika, futūrisma vīzijas, kā arī amerikāņu mākslinieki Nena Goldina un Metjū Bārnijs, kuri strādā ar formu un dzimtes mainīgo, plūstošo dabu. Īpaši tuvs Sofijai, kura savulaik bija studējusi vizuālo mākslu, bija Metjū Bārnija filmu cikls Cremaster.
XXI gadsimta beigās viņa pārcēlās uz Berlīni, kur izveidoja deju popmūzikas apvienību Motherland. Aptuveni desmit gadu vēlāk Sofija sāka uzstāties kā dīdžejs un publicēt savus skaņdarbus. Kā solomāksliniece Sofija sevi pieteica 2013. gadā ar kompozīciju Nothing More to Say, nedaudz vēlāk tika izdots skaņdarbs Bipp, kurā manifestēts mūziķes novatoriskais stils.
Viņa guva ievērību ar kompozīcijām, kuras 2013. un 2014. gada izdeva skotu ierakstu kompānija Numbers. Astoņi skaņdarbi 2015. gadā tika apkopoti izlasē Product. Tajā periodā Sofijai patika ironizēt: savas mūzikas žanru viņa definēja kā reklāmu. Viņas kompozīcija Lemonade 2015. gadā tika izmantota McDonald’s reklāmā. Šīm dziesmām ir elastīga forma un ekstātisks enerģijas lādiņš. Tajās var saklausīt hēlija balonu un gāzētu dzērienu skaņas, burbuļošanu, dzirkstis un citplanētiešu svilpienus.
Sofija ir sadarbojusies ar mūziķu un grafisko dizaineru kolektīvu PC Music, kas veido popmūzikas paralēlo realitāti – tā saukto elektronisko metapopmūziku un hiperpopmūziku, kuru izpilda konstruētas, digitāli uzlabotas zvaigznes. Šo mašinēriju darbina oriģinālas mārketinga koncepcijas. Tā ir asprātīga ironija un parodija – meinstrīma popkultūras atdarinājums. Vokālisti, producenti un dizaineri savā starpā komunicē galvenokārt internetā. Izmantojot mārketinga instrumentus un Āzijas popkultūras paņēmienus, atsaucoties uz korporatīvo spiedienu, tehnoloģiju ietekmi un zīmolu dominanci visās mūsdienu kultūras un dzīves jomās, PC Music rada zvaignes, kas atgādina digitālos kiborgus un viesus no nākotnes. Viņi izpilda skaņdarbus, kas nav gluži dziesma, bet nav arī reklāmas klips (viens no piemēriem ir opuss Hey QT, kas tapis ar Sofijas līdzdalību). PC Music ir apvienība un ierakstu kompānija, kuras aktivitātes koncentrētas virtuālajā vidē. Kolektīva projekti ir bijuši pieprasīti XXI gadsimta otrajā desmitgadē un tikuši ierindoti īpašā popmūzikas apakšžanrā.
Sofija prata ietērpt popmūziku avangarda formā – tā, lai skaņdarbs klausītājos izraisītu ekstāzi, katarsi un pēc tam atgrieztu absolūtā miera stāvoklī. "Popmūzikai ir jāmeklē jauna izjūtu izteiksmes forma. Šīs izjūtas ir jānodod klausītājiem tādā veidā, kas atbilst mums apkārt notiekošajam," 2015. gadā Sofija teica intervijā laikrakstam The New York Times. "Komerciālais nav jāuzlūko kā kaut kas slikts. Ticu, ka mākslinieks var nepieļaut radošus kompromisus un joprojām uzrunāt lielu auditoriju." Savā mūzikā Sofija centās kondensēt sajūtas un iemiesot tās viskoncentrētākajā, viskompaktākajā formā. "Sofijai mūzika nav ne satīra, ne komentārs, tā ir popmūzika destilētā veidā," pēc izlases Product iznākšanas 2015. gada nogalē rakstīja The New York Times. Šajā materiālā minēts, ka Sofijas īstais vārds varētu būt Semjuels Longs, un rakstā tiek izmantota vīriešu dzimte.
Vagoniņš strauji bremzē
Sofija uzskatīja, ka mūzikai ir jāizraisa galvu reibinošs efekts. Klausītājs it kā nonāk virpulī, skaņas uzbrūk no visām pusēm, tās glāsta, kutina, kairina, kniebj, apdedzina, iekļūst iekšā, raujas ārā, ar svilpienu uznes augšā. "Vēlos, lai skaņa būtu sajūtama fiziski – tas ir kaut kas tāds, kas pārvietojas jums apkārt un jūs vada," uzsvēra māksliniece. 2012. gada intervijā žurnālam Bomb Sofija salīdzināja savu mūziku ar braucienu amerikāņu kalniņos: "Šajā ceļā ir negaidīti pagriezieni un vietas, kur jūs apgriež kājām gaisā, iemērc ūdenī, apžilbina ar gaismām, pēc tam vagoniņš lēni uzbrauc virsotnē,un ir nervus kutinošs kritiens. Brauciena beigās vagoniņš strauji bremzē – mati ir izspūruši, kādam kļūst slikti, cits skaļi smejas."
Sofijas kompozīcijās saplūst ambient house, trance, dubstep, industriālais disko, japāņu un korejiešu popmūzikas elementi. Producente ir eksperimentējusi ar tempu, melodiju, trokšņiem, skanējuma skaidrību un vokāla apstrādes tehniku – žanrs, kurā viņa darbojās, tiek dēvēts par hiperpopmūziku. Tā ir skaņas efektu un balss pārveidošanas iespēju parāde. Sofijas opusus piepilda vijīgas, nenosakāmas izcelsmes skaņas – sintezēti spļāvieni, digitāla stostīšanās, virtuāla laizīšana. Mūzikā klakšķina ar mēli jaunākās paaudzes monstri, pārojas seksa rotaļlietas, mijiedarbojas šķidrumi, metāli un amorfi ķermeņi, tiek staipīta gumija, kaut kas sprāgst, džinkst un zum – visa šī griezīgā čīkstoņa apdullina klausītāju.
"Radot mūziku, es domāju par fiziku un materiāliem," sarunā ar žurnālu Billboard 2014. gadā skaidroja Sofija, stāstot par savu daļēji zinātnisko pieeju darbam. "Kompozīcija Lemonade ir izgatavota no burbuļojošām, gāzētām skaņām un sprakšķiem, Hard ir izgatavota no metāla un lateksa – savā ziņā tās ir skulptūras. Es sintezēju visas skaņas, izņemot vokālu, un ņemu vērā materiālu fizikālās īpašības un akustiskās kvalitātes." Sofija ir pētījusi gan burbuļu, gan metālu tonālās un tembrālās īpašības.
"Mūzika ir kā molekulārā gastronomija. Ir jānokļūst līdz konkrētās skaņas molekulārajam līmenim, lai saprastu, no kā šī skaņa sastāv un kāpēc tā uzvedas un reaģē tieši šādā veidā, kad to apstrādā vai "pagatavo". Es izmantoju šīs molekulas, lai izveidotu jaunas formas, sajaucot un pievienojot dažādas izejvielas," teica Sofija.
"Man patīk saglabāt skaņas viselastīgākajā formā," viņa apgalvoja. "Vēlos, lai skanējuma noteicošais faktors būtu materiālu un formu skulpturālās idejas. Tam visam ir jābūt priekšplānā, lai veidotos veselums." Līdzās izlasei Product klausītājiem tika piedāvāts falla imitatoram līdzīgs silikona izstrādājums, ko katrs varēja lietot atbilstoši savai fantāzijai. Par tēlnieci Sofija sevi nav uzskatījusi, un šis produkts ir vienīgais mākslinieces skulpturālo ideju iemiesojums fiziskā objektā: "Man nav vajadzības ienest vairāk nekārtības mūsu fiziskajā pasaulē. Man patīk, ka mūzikas dati nav taustāmi – tiem nav svara, un tie neaizņem vietu telpā."
Līdzās 2015. gadā izdotajai Sofijas dziesmu izlasei Product tika piedāvāts silikona izstrādājums, ko katrs varēja lietot atbilstoši savai fantāzijai. Skulptūras dizaina autore ir pati Sofija. Publicitātes foto
Lateksa dziesma
"Vienmēr ir jābūt saiknei starp manām mākslinieciskajām idejām un pašu skaņu," Sofija stāstīja žurnālam Crack 2018. gadā. "Skaņa ir sākotnējā dzirksts, tā ir kā fiziska reakcija, kas sasaista dažas lietas, par kurām es domāju." Piemēram, metāla čīkstēšana, kas ir dzirdama kompozīcijā Ponyboy, Sofijai atgādinājusi "kādu mehānisko dzīvnieku, kas man šķita pievilcīgs". Mūziķi aizrāva lateksa un silīcija fizikālās īpašības.
Sofija pievērsa uzmanību tam, cik svarīgs mūzikā ir producēšanas faktors un producenta ieguldītais darbs: "Tiklīdz cilvēkiem atveras ausis un viņi tam ir gatavi, jūs varat pārcelt viņus dīvainās vietās. Mani allaž ir iedvesmojuši producenti – daudz vairāk nekā dziesmu autori vai izpildītāji."
Par saviem varoņiem Sofija uzskatīja britu elektroniskās mūzikas duetu Autechre. "Dueta mūzikā ir kaut kas fundamentāli cilvēcisks, un man patīk veids, kādā Autechre apraksta materiālo pasauli. Rodas sajūta, ka esat iebāzis roku staipīgā materiālā, un kaut ko tādu ir jutis ikviens no mums. Mūziķis reaģē uz materiāliem un emocijām, izmantojot skaņu, un klausītājs to saprot. Tāpēc nedomāju, ka šāda mūzika ir kaut kas nepieredzēts vai sarežģīti uztverama. Drīzāk tas, kas ir izveidots ap to, un elektroniskās mūzikas rāmējums ir padarījis to par ekskluzīvu lietu, kas nav domāta visiem," sacīja Sofija. Viņai nebija tuvs priekšstats, ka "inteliģento deju mūziku" rada ar tehnoloģijām apsēsti čaļi. Sofija vienmēr ir atgādinājusi, ka uz skaņu var reaģēt silti, humāni un tā nav tikai vīriešu un datorfanātiķu prerogatīva – šādai mūzikai ir vieta ikviena cilvēka dzīvē.
Sofiju ir iedvesmojis vācu kvartets Kraftwerk un britu duets Pet Shop Boys – tie ir mūziķi, kuri ir atraduši līdzsvaru starp bezkompromisa pieeju mākslai un popkultūras estētiku. Savukārt mūzika, kas tiek dēvēta par eksperimentālo, bieži vien ir paredzama visās izpausmēs: "Izskats, skaņa, stils. Patiesībā tur nav nekā eksperimentāla." Sofiju ir vilinājusi meinstrīma mūzika, jo tā uzrunā visplašāko klausītāju loku: "Tā ir klātesoša tik daudzu cilvēku dzīvē. Tā nav ekskluzīva, tā nav elitāra – mani tas saista, un to es vēlos saglabāt savā mūzikā."
Atbildot uz jautājumu, kas padara dziesmu par hitu, Sofija 2018. gadā žurnālā Paper publicētajā intervijā uzsvēra: "Formulas un noteikumi neeksistē. Visu izšķir saikne starp cilvēkiem. Tas ir aizraujošākais popmūzikā. Tā aptver visu pasauli. Popmūziku var uzlādēt ar iespaidīgu vēstījumu. Var izvēlēties ļaunprātīgi izmantot popdziesmas spēku. Var arī izvēlēties izmantot to labos nolūkos – to es cenšos darīt."
Dejo vientulību
Sofijas mūzika ir nesaraujami saistīta ar viņas dzimtes identitāti. Transpersonu kopienas pārstāvji uzskata, ka Sofija ir "atbrīvojusi sievišķību un ķermeņus no to ierastā konteksta un ļāvusi visiem pašaizliedzīgi dejot". Sofijas estētika un idejas ir iedvesmojušas daudzus mūziķus, kuri ir transpersonas vai transseksuāļi (piemēram, Kima Petrasa un duets 100 gecs), kā arī kvīrpopmūzikas projektu Christine and the Queens. Sofijas daiļrade uzrunā klausītājus, kuri ir sevis meklējumos un mēģina radīt sevi no jauna.
"Ikviens tonis, ko viņa izmantoja, varēja kļūt par jebkuru mūzikas instrumentu. Tāpat ikviens ķermenis var kļūt par to, kas tas vēlas būt, un justies labāk. Katrs var uzlūkot sevi jaunā, sev tīkamā gaismā. Sievišķība var būt tikpat elastīga un iekļaujoša kā Sofijas mūzika. Viņas uzburtajā skaņu un tēlu pasaulē kvīri jūtas kā mājās," par Sofijas nozīmi savā dzīvē saka transpersonu kopienas pārstāvji.
"Transpersonas pastāv caur pašapzināšanos: mēs veidojam ķermeni, kurā varam dzīvot, un pasauli, kurā šis ķermenis var justies droši. Sofijas mūzika palīdz mums to darīt un dara to kopā ar mums," izdevumā The Guardian pēc mūziķes nāves raksta kritiķe un režisore transsieviete Džesika Danna-Rovinelli. "Savās dziesmās un videoklipos Sofija ir radījusi vizuālo un muzikālo valodu, kurā saplūst mākslīgais un reālais – vairs nav nozīmes to atšķirt. Mēs varam būt tie, kas vēlamies, – un būsim. Sofijas daiļradē klišejas, kičs un Photoshop ir kļuvuši par spēcīgiem ķermeņa veidošanas instrumentiem. Sofijas mūzika noraida polifonijas un harmonijas hierarhiju, lai atbrīvotu skaņu – tādējādi tā atbrīvo arī mūsu ķermeni un priekšstatus par dzimumu. Skanot mūzikai, mēs dejojam un ienākam nākotnē, kurā dzīve patiešām ir dzīvošanas vērta," apgalvo Džesika Danna-Rovinelli.
Ārpus kontroles
"Mana mūzika ir politiska, bet runāt par politiku ir garlaicīgi," 2018. gadā Sofija atzina sarunā ar žurnālu Out. "Es mūzikā labprāt uzturētu daudz emocionālāku sarunu. Mūzikā ir iespējams izteikties daudzveidīgi. Popmūzika ir visatbilstošākā diskusijas platforma, taču katram cilvēkam dziesma var nozīmēt kaut ko pilnīgi citu neatkarīgi no konteksta."
Kā jutās pati Sofija, būdama transsieviete? "Šīs idejas aptveršana maina visu. Tas nozīmē, ka vairs nav gaidu, kas ir saistītas ar ķermeni, kurā esat dzimis, vai ar to, kā jūsu dzīvei būtu jārit un kā tai būtu jābeidzas. Pazūd tradicionālie ģimenes modeļi un kontroles struktūras. Būt transpersonai nozīmē pārņemt kontroli pār savu ķermeni un dzīvot tā, lai tas atbilstu jūsu dvēselei un garam. Tas nozīmē, ka ķermenis un gars vairs necīnās viens pret otru un nesacenšas par izdzīvošanu savā starpā. Tā var tuvoties savai būtībai un nejust sabiedrības spiedienu, ka jums ir jāpilda tradicionālā loma, kuru nosaka dzimums. Tas nozīmē, ka neesat māte vai tēvs – jūs esat indivīds, kurš skatās uz pasauli un jūt pasauli. Savā ziņā tas ir cilvēciskāk un universālāk."
Dzimums un ķermenis uzliek pienākumus atbilst noteiktiem kritērijiem, sekot noteiktai dzīves trajektorijai un sasniegt rezultātus. "Savukārt transpersona drīzāk dodas sevis atklāšanas un iepazīšanas ceļojumā. Tajā ir kaut kas garīgāks. Kad sasniedzat sevis apzināšanās punktu, varat paskatīties uz citiem nevis ar nosodījumu – tā, it kā kāds mēģinātu jums kaut ko atņemt –, bet gan ar atvērtību. Jums ir tiesības izvēlēties, kas ir pareizi tieši jums un kas jums ļaus dzīvot labāku dzīvi," bija pārliecināta Sofija. Viņa piebilda, ka transpersonas ir eksistējušas jau ilgu laiku un Madonna, Deivids Bovijs un Prinss ir bijuši īpaši ietekmīgas figūras, kas ir mainījušas mūsdienu kultūras vektora virzienu.
"Ir jāiegulda milzīgs darbs gan sociāli, gan kulturāli, lai pārvarētu plaisu starp to, kur tagad esam un kur mēs varētu būt," sacīja Sofija. "Telpa, kurā mūs spēj pārcelt iztēle, ir tik tālu no tā, ko mēs bieži redzam sev apkārt un kas mums tiek piedāvāts, tāpēc nevaru pārāk sajūsmināties par to, kas pašlaik notiek, taču priecājos par to, kas mūs varētu gaidīt nākotnē."
Postmodernā serenāde
Savos skatuves priekšnesumos Sofija pirmajā plānā mēdza izvirzīt citus māksliniekus, piemēram, transvestītu Benu Vūziju, bet pati, slēpjoties skatuves tumsā, tēloja apsargu. Sniedzot intervijas, mūziķe nereti izmantoja filtrus, lai pārveidotu savu balsi. Viņai patika rotaļas ar avatāriem. Pirmo reizi māksliniece parādīja savu seju 2017. gada oktobrī – pašas režisētajā dziesmas It’s Okay to Cry videoklipā, kurā viņa atkailina sevi vizuāli un emocionāli. Tā ir postmoderna serenāde un identitātes himna. Šī ir arī pirmā dziesma, kurā galvenajā lomā ir pašas Sofijas vokāls. Vairākumā mākslinieces dziesmu ir dzirdama nevis viņas, bet citu vokālistu – draugu un paziņu – balss. "Gandrīz visiem cilvēkiem, kurus satieku, jautāju, vai viņi prot dziedāt, un mēģinu pārliecināt to darīt. Bieži vien tie, kuri sevi neuzskata par dziedātājiem, spēj izpausties daudz personiskāk," stāstīja Sofija.
Kompozīcija It’s Okay to Cry ir iekļauta Sofijas debijas albumā Oil of Every Pearl’s Un-Insides (2018). Daudzās albuma dziesmās skan Sofijas līdzgaitnieces Sesilas Belīvas balss (viņa ir pazīstama arī kā Mozart’s Sister; īstajā vārdā – Kaila Tompsone-Hanante). Viena no tām ir Immaterial, kurā Sofijas radītās skaņas ļaujas difūzijai ar Madonnas 1984. gada hita Material Girl motīviem. Sofijas plate tika nominēta ASV Skaņu ierakstu akadēmijas balvai Grammy kategorijā Labākais deju vai elektroniskās mūzikas albums. Uzvaru toreiz guva franču duets Justice.
No 2019. gada februārī Losandželosā notikušās Grammy pasniegšanas ceremonijas ir saglabājusies viena no retajām Sofijas videointervijām – uz sarkanā paklāja filmētā saruna diemžēl nav saturīga, jo intervētājas, šķiet, nesaprot, ar ko sarunājas. Sofijai līdzās ir viņas tā laika dzīvesbiedre modele transpersona Tzefa Montana.
2019. gadā Sofija publiskoja remiksu albumu Oil of Every Pearl’s Un-Insides Non-Stop Remix Album (1. daļa un 2. daļa), kas ir pieejams vietnē YouTube. Sofijas mūziku var klausīties digitālajās platformās, bet fiziskajā formātā izdotie ieraksti Product un Oil of Every Pearl’s Un-Insides vairs nav pieejami – visa tirāža ir pārdota.
2019. gada rudenī Sofijas klips It’s Okay to Cry tika izmantots Francijas modes nama Louis Vuitton 2020. gada pavasara un vasaras kolekcijas skatē Parīzē. Sofijas ietekme turpināja paplašināties visās mūsdienu kultūras jomās. Mūziķe piedalījās Lēdijas Gāgas pērn izdotā albuma Chromatica ieraksta procesā, taču šīs kompozīcijas albumā netika iekļautas. Iespējams, tās ieraudzīs dienasgaismu kādā citā formā.
Godāsim pionierus!
Aizkustinošus piemiņas vārdus Sofijai ir veltījuši dažādu paaudžu mākslinieki – fankroka, soulmūzikas un diskomūzikas grands Nails Rodžerss, rokgrupa Garbage, popdīvas Riana, Džesija Veira, Charli XCX un FKA twigs, alternatīvās mūzikas prominences Peaches, Zola Jesus, Perfume Genius, Woodkid un grupa Austra, amerikāņu superzvaigznes Billijas Eilišas brālis producents Fineass, elektroniskās mūzikas meistars Nikolass Džārs un daudzi citi.
"Sofija bija fantastiska producente, vizionāre, iedvesmas avots un atskaites punkts. Viņa sacēlās pret dažādu normu ierobežoto sabiedrību un triumfēja gan kā māksliniece, gan kā sieviete. Mums ir jāciena un jātur augstā godā viņas piemiņa un mantojums. Godāsim pionierus!" raksta franču zvaigzne Kriss (agrāk pazīstams kā Kristīne) jeb Christine and the Queens. "Tu esi mainījusi mūziku uz visiem laikiem. Tu biji visspožākā gaisma, mēs allaž iedvesmosimies no tevis," Sofiju piemin amerikāņu grupas Haim dalībnieces.
"Pasaule un mūsu kopiena ir zaudējusi skaistu dvēseli," uzskata japāņu izcelsmes britu mūziķe Rina Savajama. "Pasaule ir zaudējusi eņģeli. Tava gaisma turpinās iedvesmot nākamās paaudzes," Sofiju piemin britu dziesminieks Sems Smits.
"Atceros pirmo reizi, kad noklausījos Sofijas dziesmu Hard. Es biju izbrīnīts, kā vienā skaņdarbā var apvienot šāda līmeņa tehnisko meistarību, nepieklājīgi izaicinošu popmūzikai raksturīgo intuīciju un humorpilnu temporitmu. Dziesmā skan vārdi: "Vai es lieku jums lepoties? Es tik ļoti centos." Ģeniāli!" savās atmiņās dalās amerikāņu novatoriskā dueta Matmos dalībnieks Drū Deniels.
Kastīte ar pogām
Producents BloodPop jeb Maikls Takers: "Sofija saprata nesaprasto un redzēja neredzamo. Daudzi cilvēki to jūt, klausoties viņas mūziku."
Producents Džeks Antonofs: "Sofijas zaudējums ir neizmērojams. Jau ilgu laiku viņa bija priekšgalā, un viņas ietekme ir jūtama visā mūzikas dzīvē. Ja jūs nezināt, ko viņa ir paveikusi, šodien ir tā diena, kad ir jāiepazīstas ar viņas darbu. Jūs dzirdēsiet mākslinieci, kura to visu ir izdarījusi pirmā, – viņa ir ieradusies ātrāk par visiem pārējiem. Viņa ir māksliniece, kurai bija idejas un drosme tās īstenot. Nekad neesmu bijis vienā telpā ar Sofiju, bet savā darbā neskaitāmas reizes esmu jutis viņas klātbūtni. Mums ir paveicies dzīvot vienā laikā ar tik unikālu mākslinieci. Vai tas ir viņas mūzikas skanējums, kas definē jēdzienu "jauns", vai tā ir sajūta, kas slēpjas aiz skanējuma... Tas bija vienreizēji viņas dzīves laikā un būs tā arī turpmāk."
Producents Benijs Blanko: "Ja veidojat laikmetīgo mūziku, jūs esat iedvesmojies no Sofijas – neatkarīgi no tā, vai jūs to nojaušat vai ne. Viņa bija viena no visu laiku izcilākajām producentēm. Pirms mēs ar viņu sākām strādāt, es biju dzirdējis no draugiem, ka visu mūziku viņa rada, izmantojot mazu kastīti ar pogām. Tā pat neesot ne bungu mašīna, ne taustiņi... Es jautāju saviem partneriem: ja mums būs tāda kastīte, vai varēsim radīt tādu mūziku kā Sofija? Kad viņa pirmo reizi atnāca uz manu studiju, viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi šo kastīti. Mēs viņai teicām – kā mēs strādāsim?! Sofija atbildēja – vienkārši iedodiet man jebkādus taustiņus un skaņas ģeneratoru. Mēs ieslēdzām sintezatoru Juno-106, un viņa to pārvērta par bungu mašīnu ar visneiedomājamāko skaņu, kādu jebkad esmu dzirdējis. Pieļauju, ka daudziem tas neko neizsaka, taču šī pieredze rāda, ka Sofija vienmēr ir spēlējusi savā līgā. Viņa ir iedvesmojusi visu pasauli. Sofijas rīcībā bija tie paši tehniskie rīki, kas visiem pārējiem, taču neviens nespēj pietuvoties tam, ko darīja viņa."
Nemateriālā meitene
Sofijas talanta cienītāji ir pārliecināti, ka viņas mūzika rāda ceļu uz labāku pasauli, kurā būt neaizsargātam un ievainojamam nozīmē būt neiznīcināmam. Sofija sapņoja par dzīvi pasaulē, kurā nav aizspriedumu un katrs var apdzīvot paša izvēlēto identitāti un īstenot savu radošo potenciālu.
Portāls Pitchfork raksta: "Futūrisms Sofijas izpratnē ir saistīts ne tikai ar estētiku, bet arī ar empātiju, tas ir uzaicinājums pieņemt labāka sevis tapšanu. Visas likmes Sofijas mūzikā liktas uz nākotni. Ir sāpīgi iedomāties nākotni bez Sofijas."
"Tagad viņa ir nemateriāla meitene. Viņa var būt jebkas, kas viņa vēlas būt, un viņa ir visā mums apkārt," ar šādiem vārdiem Sofiju pieminēja viņas draudzene grieķu mūziķe un fotogrāfe Evita Mandži. "Mēs tā arī neesam īstenojušas sapni pārvērst naktsklubus par pagaidu paradīzi," viņa piebilda.
Savai mūzikai Sofija piešķīra lidojuma sajūtu – viņa ir radījusi telpu, kas ir bezgala dziļa, tas ir nebeidzamu iespēju visums. Tā ir mūzika kā kritiens bezdibenī, mūzika kā pilnmēness skats. Taču, kā savā izrādē Marijas Kallasas septiņas nāves teikusi māksliniece Marina Abramoviča, krist nav bīstami – bīstami kļūst tad, kad piezemējies.