Zalcburgas festivāls, kas šogad notiek no 21. jūlija līdz 30. augustam un 2020. gadā svinēs 100 gadu jubileju, ir prestižākais klasiskās mūzikas un teātra forums pasaulē, un jau ilgu laiku tas nav iedomājams bez Latvijas mākslinieku klātbūtnes. Kopš 2003. gada festivālā ar drāmas izrādēm viesojies Alvis Hermanis, no 2012. līdz 2016. gadam katru vasaru viņš šeit iestudējis operu. Šogad Latvijas kultūras pārstāvji Zalcburgā ir mecosoprāns Elīna Garanča un diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons.
Festivāla afišā ir opera, teātris, koncerti un programma bērniem. Kopumā šogad – 195 pasākumi, uz tiem tiek piedāvāts 222 500 biļešu, kuras maksā no pieciem līdz 450 eiro (gandrīz visas biļetes ir pārdotas). Šā gada festivāla budžets ir 61,69 miljoni eiro.
Divus soļus tuvāk
3. augustā Mocarta zālē/Haus für Mozart Zalcburgā Elīna Garanča piedāvāja kopā ar skotu pianistu Malkolmu Martino sagatavotu programmu. Pirmajā daļā – četrpadsmit Johannesa Brāmsa dziesmu, otrajā – trīs Anrī Diparka dziesmas un astoņas Sergeja Rahmaņinova dziesmas. Kamermūzikas koncertus dziedātāja sniedz reti, Latvijā šajā repertuārā viņa vispār nekad nav bijusi dzirdama, taču ļoti gribētos, lai šādu programmu Elīna Garanča kādreiz atvestu arī uz dzimteni.
Šī mūzika pilnībā atklāj viņas meistarību un sniedz pavisam citas – daudz intensīvākas, tīrākas – sajūtas nekā opera. Elīnas Garančas balss smalkajā klavieru pavadījumā ne tikai aizkustina, bet arī apreibina – tajā ir viss krāsu un emociju spektrs. Tā ir balss, kura ir sasniegusi briedumu, taču nav zaudējusi maigumu, vieglumu un elastīgumu. To var pieredzēt, klausoties Brāmsa mīlas liriku, – viņa romantiskās dziesmas (par pavasari, noslēpumiem, pastaigām, maigiem, vilinošiem vaigiem, izmisumu, maija nakti utt.) Elīnas Garančas interpretācijā gūst pārliecinošu iedarbības spēku. Dziedātāja uzbur tēlus bez liekām kustībām un teatralitātes, viņa uzsver skaņdarbu emocionālo ritmiku un dinamiku. Katra nots, katra zilbe ir savā vietā, katrs vārds ir ideāli noslīpēts briljants un perfekti saprotams.
Elīna Garanča partnerībā ar Malkolmu Martino mums atklāj sievietes, kā arī pašu komponistu un viņu izmantotās dzejas pasauli. Anrī Diparka dziesmas – ekstātiskas, pavedinošas, smaržīgas, Sergeja Rahmaņinova romances – dziļas, atklāti jutekliskas. Skanot pamatprogrammas pēdējai dziesmai Ņe poj, krasavica, pri mņe, Elīna Garanča sper divus soļus tuvāk publikai un eleganti izstiepj roku – šis žests ir skaists mūzikas turpinājums.
Piedevās dziedātāja izpilda trīs skaņdarbus – Johannesa Brāmsa Meine Liebe ist grün, Jāzepa Vītola Aizver actiņas un smaidi un Riharda Štrausa Morgen. Tas ir neaizmirstams vakars, kurā Elīna Garanča dzied par laicīgām un pārlaicīgām lietām un parādībām. Noteikti viens no labākajiem viņas koncertiem, kuru man nācies dzirdēt.
Visas biļetes uz koncertu bija pārdotas, Mocarta zālē Elīnu Garanču klausījās gan nākamais Vīnes Valsts operas direktors Bogdans Roščičs, kurš stāsies amatā pēc trim gadiem, gan austriešu bass Ginters Groisbeks, ar kuru Elīna Garanča pavasarī dziedāja Štrausa Rožu kavalierī Ņujorkas Metropolitēna operā, gan ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon vadība.
Jācer, ka kādreiz Elīna Garanča izdos arī kamermūzikas albumu. Nākamie koncerti kopā ar Malkolmu Martino viņai plānoti 11. novembrī Vīnē un 14. novembrī Londonā, tajos skanēs cita programma – Roberts Šūmanis, Rihards Vāgners un Gustavs Mālers.
Ažiotāža ir pamatota
Diriģents Andris Nelsons Zalcburgas Lielajā festivāla zālē 6. un 7. augustā stājās pie Vīnes filharmonijas orķestra pults. Programmā – Sergeja Prokofjeva Otrais klavierkoncerts un Dmitrija Šostakoviča Septītā jeb Ļeņingradas simfonija.
Šis bija elpu aizraujošs piedzīvojums – ārkārtīgi sarežģīto Prokofjeva koncertu atskaņoja 26 gadus vecais krievu pianists virtuozs Daniils Trifonovs, kurš jau guvis sensacionālus panākumus visā pasaulē un tiek uzskatīts par savas paaudzes dižāko, neordinārāko talantu. Šādi priekšnesumi kā Zalcburgā spilgti pierāda, ka ažiotāža, kas sacelta ap šo mūziķi, ir pamatota. Daniils Trifonovs spēlē ar kosmisku enerģiju, bagātu izdomu un prātam neaptveramu tehniku – viņš iegremdējas mūzikā un aizved sev līdzi visus klātesošos, ikviens var pieslēgties mūziķa enerģijas strāvai. Fenomenāls, vienreizīgs sniegums.
Tikpat dziļi zem ādas un zemapziņā ieplūst Šostakoviča dramatiskā un satraucošā Septītā simfonija Andra Nelsona un Vīnes filharmoniķu interpretācijā. Ir aizraujoši klausīties, cik oriģināli un personiski diriģents veido monumentālā skaņdarba formu un piepilda to ar saturu.
Sarunā pēc koncerta Andris Nelsons atklāja, ka šo simfoniju Vīnes filharmonijas orķestris, būdams viens no ievērojamākiem simfoniskās mūzikas kolektīviem pasaulē, nav spēlējis kopš 70. vai 80. gadiem, pēdējo reizi – Leonarda Bernsteina vadībā. "Interesanti – kāpēc? Šostakoviča Piekto, Sesto un Vienpadsmito simfoniju orķestris atskaņo biežāk," teica Andris Nelsons.
Tuvākajos gados latviešu diriģents nostiprinās attiecības ar Vīnes filharmoniķiem, viņa vadībā no 2016. līdz 2019. gadam taps visu Ludviga van Bēthovena simfoniju ieraksts. 2020. gadā Vīnes filharmoniķi kopā ar Andri Nelsonu koncertos izpildīs visas Bēthovena simfonijas par godu komponista 250 gadu jubilejai.
Nelaimes mitoloģija
Vīnes filharmoniķi, kuri šogad svin 175. dzimšanas dienu, jau vēsturiski ir Zalcburgas festivāla rezidējošais orķestris. Šogad festivālā kolektīvs piedalās četru operu jauniestudējumos (Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, Džuzepes Verdi Aīda, Albāna Berga Voceks un Ariberta Reimaņa Līrs) un sniedz simfoniskās mūzikas koncertus Bernarda Haitinka, Andra Nelsona, Rikardo Muti, Herberta Blumsteta un Daniela Barenboima vadībā.
Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu festivālā diriģē maestro Mariss Jansons, kurš iestudējis šo operu sadarbībā ar vācu režisoru Andrēasu Krīgenburgu. Muzikāli šis ir ģeniāls Marisa Jansona un Vīnes filharmoniķu darbs – spilgts, detalizēts un stāstošs, tas ļauj no jauna atklāt Šostakoviča darbu, turklāt diriģents ir izvēlējies teksta oriģinālo versiju, kura netiek izmantota bieži, un tajā atklājas dažas maz zināmas, taču būtiskas satura nianses. Savukārt režisora piedāvātais risinājums ir pretrunīgs (patiesas smeldzes brīži mijas ar banalitātēm), sīkāk par izrādi stāstīsim tuvākajos KDi numuros.
Titullomu iespaidīgi atveido izcilais zviedru dramatiskais soprāns Nīna Stemme. Viņas interpretācijā šī nelaimīgā, taču lepnā krievu sieviete, kurai pietrūkst dzīves elpas, brīvības un kaisles, iegūst Vāgnera un Štrausa operu varoņu (Brīnhilde, Elektra, Salome, Kundri ir Nīnas Stemmes specializācija!) mitoloģisko dimensiju – tā ir vēl viena neparasta, intriģējoša Katerinas Izmailovas rakstura šķautne.
Marisa Jansona diriģēto Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu Zalcburgā vēl varēs dzirdēt 15. un 21. augustā. 5. augustā izrādi apmeklēja opermākslas cienītāja Vācijas kanclere Angela Merkele – ietekmīgākā sieviete pasaulē izskatījās ļoti aizkustināta.
Informācija par Zalcburgas festivālu: www.salzburgerfestspiele.at