Līga Ulberte ****
Lauras Grozas-Ķiberes, Mārtiņa Vilkārša, Ilzes Vītoliņas, Mārtiņa Feldmaņa, – 8, Kārļa Auzāna un Lienes Gravas īstenotā iestudējuma vizuālais un skaniskais vēriens nav apšaubāms. Kaut kas no biedējošas antiutopijas ir milzīgajā metāla konstrukcijā, no kuras ilgi un mokoši izrādes sākumā dzimst Daiņa Grūbes nevainojami nospēlētā Radība ar saviem daudzskaitlīgajiem zemapziņas pavadoņiem – eņģeļu balsīs dziedošajiem zēniem. Tukšas, monstrus ražojošas un tādējādi bojāejai lemtas pasaules tēls, kas spēcīgi ietekmē skatītāja sajūtas. Problēmas sākas brīdī, kad gribas saprast, par ko tad ir stāsts. Laura Groza-Ķibere jau iepriekš teātrī gudri un pretrunīgi runājusi par "normālā" un "nenormālā" trauslo robežu, bet Radība tomēr nav tikai citādais, ko apkārtējie nevēlas pieņemt savu aizspriedumu dēļ, tāpēc izrādes vēstījums šķiet visai diskutabls un liek uzdot gandrīz skolnieciskus jautājumus. Vai "zinātnieka" Frankenšteina vienīgā vaina ir tā, ka radījums sanācis tik neglīts, ka radītājs no tā riebumā novērsies? Ja cilvēki pret Radību būtu izturējušies labāk, nebaidoties no viņa nestandarta ārienes, Frankenšteina "projekts" būtu attaisnojams? Vai Radības un radītāja izrādes fināla cīņa, kas nekad nebeigsies, būtu jāuztver kā mūžīga labā (?) un ļaunā (?) opozīcija?
Dita Rietuma ****
Stāvovācijas pēc Frankenšteina pirmizrādes liecināja, ka režisorei Laurai Grozai-Ķiberei ir izdevies gan emocionāli ievibrēt Dailes teātra publiku, gan blīvi piepildīt sarežģīti apdzīvojamo milzīgo Dailes skatuvi. Līdzīgi kā labākajās režisores izrādēs, piemēram, Piafā Liepājas teātrī, arī šajā ļoti veiksmīga ir Mārtiņa Vilkārša multifunkcionālā dekorācija – metāla apļi, "turbīnas". Tā vienlaikus ir jēdzieniski ietilpīga un dinamiska, turklāt piešķir izrādes vizuālajam tēlam tik nepieciešamo ekspresionisma elementu, kas Dailes teātra Frankenšteinu jēdzieniski sasien ar tā kultūrvēsturisko ģenealoģiju – Mērijas Šellijas literāro darbu un tā adaptāciju kinematogrāfisko tradīciju, arī vairākām XX gs. 30. gados un vēlāk Holivudā tapušajām filmām (Frankenšteins, Frankenšteina līgava u. c.). Iedarbīga ir arī izrādes videografika – "acu apļi", kas vēro notiekošo. Nenoliedzami izrādes traģiskais centrs, arī fenomenāls aktierdarbs ir Daiņa Grūbes "elles izdzimtenis" – Frankenšteina grēcīgo ambīciju (būt Dieva vietā) radītais monstrs, kuram lemts sēt destrukciju. Diskutējama ir zēnu kora gandrīz nemitīgā klātbūtne, kas pamatā pilda dekoratīva elementa lomu. Tomēr arī šis paņēmiens publikas uztverē nostrādā ideāli. Režisore prot izmantot emocionāli iedarbīgus elementus, kas šad tad gan balansē uz efektīgas klišejas robežas.
Undīne Adamaite ****
Lauras Grozas-Ķiberes likmes teātrī ir augstas. Nopietnību vai neko. Viņas izrādes (1984, Piafa, Equus) informācijas paknakstīšanas laikmetā ir kā rezervāti. Pēdējo reizi "par lietu dabu" tik dziļi interesējās Alvja Hermaņa Arkādija (1998) un Stāsts par Kasparu Hauzeru (2002). Ar nelielām iebildēm – grandiozs darbs, izrāde – diskusija/ trilleris. Režisore ar komandu kā rotaļājoties saspridzina mītu par neiespējamību apdzīvot DT Lielo zāli. Turklāt futūristiskā bilde atstāj vietu arī niansēm. Gribētos izrādi redzēt vēlreiz, izsekojot tikai tam, kā mainās bilde Žorža Meljesa Mēnesim līdzīgajās acīs (video). Tā nav Radītāja acs, kas mirdz dievišķā skaidrībā. Šīs acis ir pierietējušas cilvēka dēmonu, alkatības, ambīciju, haosa un neprāta. Nepārejoši skanošajā mūzikā kulminācija un suspense ir teju katrā taktī, kas mazliet bīda "popsīguma" virzienā, līdzīgi kā eņģelisko puiku non-stop izmantojums. Šī izrāde būtu jāsauc Daiņa Grūbes Radība. Aktieris liesmo neatvairāmā jaunības, neikdienišķa talanta un rūpīga darba iedvesmā. Var tikai apbrīnot, kā ar tik dekoratīvu izskatu var būt tik īsts. Identificējos ar Radību un viņa jautājumiem – kas cilvēku padara par cilvēku? Kā un no kā rodas ļaunums? Frankenšteina – pietrūka. Priecājos par Pēteri Liepiņu aklā lauku skolotāja filozofa lomā.