Inese Lūsiņa ****
Iespējams, divcēlienu mūziklam ir par smagu tik vērienīga un sarežģīta iecere – emocionāli un izglītojoši vēstīt par Latvijas brīvvalsts dzimšanai izšķiroši nozīmīgu personību, vienlaikus atklājot likteņa apzīmogotu personisko drāmu mīlas trijstūrī, un vēl modināt skatītājos patriotiskas jūtas. Vēl jo bīstamāk tik daudzdimensionālu darbu iestudēt ārpus profesionāla teātra infrastruktūras. Jānim Lūsēnam, komponējot Māras Zālītes dzeju, izdevies savērpt zīmīgiem mīlas, likteņa, dzimtenes mīlestības, vājprāta, nolieguma vadmotīviem piepildītu mūzikas dramaturģiju, raksturot laikmetu un iestrādāt skaudru un spēcīgu latvisko intonāciju, īpaši – Kritušo strēlnieku koris un Ej gulēti, Vēja māte. Hitu Ej, vēsti visai pasaulei! jau dzirdu Dziesmu svētku kopkorī. Solisti Gundars Grasbergs (titullomā), Kristīne Zadovska (Anna Filholde divās paaudzēs), Aija Vītoliņa (Kristīne Bakmane), Ingus Pētersons (Hermanis Meierovics), Ģirts Liuziniks (Ginters), Uģis Roze (Vecais Meierovics) un kora grupa ir perfekti iejutušies vokālajā materiālā un kustību partitūrā. Taču iestudējums vēl ir pavisam zaļš. Apdzīvojot askētisko scenogrāfiju, režisors diemžēl samazina satura mērogu, ļaujot dominēt triviālajam – mīlas trijstūrim banāli piezemētā izpausmē.
Silvija Radzobe **
Sarūgtinoša neveiksme: formāla scenogrāfija un profesionālas režijas trūkums, kaut arī programmā kā režisors parakstījies cienījams mākslinieks – Gatis Šmits. Māra Zālīte libretu nosaukusi par teiksmu, kas pretēji dzejnieces apgalvojumam TV nenozīmē faktu apvienojumu ar izdomu, bet gan glorificētu, simbolisku vēstījumu par mītisku personu/notikumu, piemēram, Teiksma par Igora kauju. Bet neviens politiķis, pat visizcilākais, nav pārdabiska būtne. (Kaut gan – 1951. gadā kazahu analfabēts teicējs Džambuls Džabajevs Maskavā atskaņoja mutvārdu teiksmu par Staļinu...) Dzejniecei nav bijusi personīga attieksme pret Zigfrīdu Annu Meierovicu, tāpēc pa skatuvi staigā kaut kāds tukšums ar funkciju "politiķis", nevis dzīvs cilvēks. Gar to nesekmīgi mokās aktieris Gundars Grasbergs, dziedot vidējas kvalitātes lirisku dzeju, kurā izstāstīts banāls sižets, ko var attiecināt uz jebkuru. Apjomīgās remarkas ar Latvijas vēstures un Meierovica biogrāfijas izklāstu uz skatuves nav parādītas (vai tas vispār izdarāms?), radot haosu pat sižeta līmenī. Īpaši sarūgtinoši mūziklu bija skatīties 18. novembrī, jo tas pretēji iecerei nevis vairo, bet mazina patriotiskas jūtas.