Izstādē Saullēkts redzams mākslinieku Artūra Arņa un Lienes Mackus kopdarbs, ko abi nodēvējuši par telpiskotu domas ilustrāciju. Šis ir otrs kopīgais autoru projekts. Artūrs Arnis līdz šim pārsvarā darbojies scenogrāfijas jomā, savukārt Liene Mackus kļuvusi pazīstama ar filigrānu formu tēlniecību, paralēli nodarbojoties ar animāciju un ilustrāciju veidošanu. Šo mākslas veidu mijiedarbe jūtama lielākajā daļā Lienes Mackus darbu, kas atgādina tēlnieciskus animācijas filmu kadrus – sirsnīgi naivu, bērnišķīgu tēlu un situāciju ainiņas, kas savā izteiksmībā un spējā palikt atmiņā līdzinās grāmatu ilustrāciju pasaulei.
Artūra Arņa un Lienes Mackus pirmajā kopīgajā izstādē Ziemas miegs, kas 2015. gadā bija aplūkojama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā, Lienes Mackus veidotās ainavas un cilvēkveidīgos atdzīvināja Artūra Arņa gaismas un skaņu efekti, radot sastingušai leļļu teātra izrādei līdzīgu ainu.
Mirdzuma efekts
Miniizrādēm līdzīgs izstāžu formāts pēdējā laika Latvijas mākslā šķiet arvien biežāk izmantota stratēģija. No vienas puses, tas nav nekas pārsteidzošs multimediāli starpdisciplinārā laikmetā, kad dažādu formu un procesu (ne)savienojamība kļuvusi par vienu no izplatītākajiem mākslinieciskās izpētes objektiem. Vienlaikus šī vēlme radīt skatītājam mākslīgai realitātei līdzīgu vidi ir viens no vienkāršākajiem veidiem (protams, ne tehniskajā ziņā), kā atstāt spilgta mākslas notikuma iespaidu. Līdzīgi kā rokkoncertos ar efektīgiem gaismu, lāzeru un video šoviem iespējams novirzīt uzmanību no ne pārāk spēcīga mākslinieciskā snieguma uz karnevālisma elementiem, ar kuriem muzikālās kvalitātes tiek "uztjūnētas". Ar šādiem paņēmieniem arī vizuālajā mākslā nereti skatītāja estētiskā pieredze tiek kairināta tik noteiktos virzienos, ka pārtop par iepriekš paredzamu efektu un maņu saspēli, nevis atbrīvotu, neatkarīgu mākslas darba izziņu.
Artūra Arņa un Lienes Mackus izstāde Ziemas miegs lielā mērā atbilda šādai atrakciju istabas tipa izstādei maģiskā reālisma noskaņās, savukārt Saullēkts piedāvā drīzāk lakonisku telpas organizācijas pieredzi bez konkrētas atmosfēras, stāsta un centieniem skatītāju ievirzīt kaut kādos emocionālos stāvokļos. Izstāde veidota, izmantojot nu jau klasisko formulu par kāda abstrakta impulsa vizualizēšanu; šajā gadījumā abstrakcija saglabājas arī instalācijā redzamajās formās.
Izstādē kā pirmais un laikam arī galvenais efekts tiek uztverta baltās krāsas visuresamība, kas pārņēmusi Radošās darbnīcas sienas, grīdu, griestus un katru izveidoto objektu. Pirmajā brīdī tas rada asociācijas ar "baltā kuba" un "tukšuma" koncepcijām, mēģinājumiem padarīt mākslas darbu neredzamu, caurspīdīgu. Precīzāks varētu būt skaidrojums, kas sasaista balto ekspozīciju ar izstādes nosaukumā pieminētajām saullēkta sajūtām, gaismas, gaišuma un mirdzuma efektu, kas pārņem pasauli rīta gaismā. Arī daudzo prožektoru rinda pastiprina iespaidu par gaismu kā galveno izstādes formālo un idejisko elementu. Ja pieturamies pie saules motīvu meklējumiem, kā gaismas starus varētu tulkot arī neveiklās garenveida tēlniecības formas, kas izkārtotas zālē visos iespējamos veidos – uz grīdas, pie sienas, ar motora palīdzību karājas no griestiem un lēnām šūpojas turp un atpakaļ, kāds čūskai līdzīgs objekts optiski izlien no sienas.
Iespaidu abstrakcijas
Cenšoties izveidot konkrēta, sev privāti svarīga, bet arī citiem pazīstama mirkļa scenogrāfiju, mākslinieki radījuši telpas instalāciju, ko varētu salīdzināt ar abstraktu poēziju. Uz šo terminu atsaucas arī autori, salīdzinot pašu radīto ar poētisko reālismu, – te gan iederīgāks (ja jau tik ļoti nepieciešams pieturēties pie klasisko mākslas virzienu terminoloģijas) šķistu poētiskā impresionisma apzīmējums, jo Saullēkta centrā ir tieši netveramu iespaidu abstrakcijas, dabas elementi un fragmentāras formas.
Netop skaidrs, ko lai skatītājs iesāk ar šīm impresijām, jo vizuāli ļauties tām nav pārāk aizraujoši, – vai uztvert tās kā laika relativitātes manifestāciju, mentālo ainavu attēlus vai gaismas tēlniecību? Šajā ziņā izstāde atstāj nepabeigtības iespaidu, un kārtējo reizi nākas sastapties ar "rūpīgi izpildīta mājasdarba" sindromu, proti, ekspozīcijā redzamais ilustrē anotācijā pieteikto domu, taču izpildījums, lai cik tas būtu profesionāls, nerosina ne uz kādām citām asociācijām vai sajūtām. Izteiksmīgam mākslas darbam obligāti nav jābūt daudznozīmīgam, jo nozīmju daudzums nav galvenais kritērijs tam, cik plaša telpa tiks pavērta skatītāja iztēles iespējām (arī viennozīmīgs lakonisms spēj būt rosinošs un aizkustinošs). Izstādē Saullēkts šo rosinājumu ir pietrūcis – mēs varam aplūkot abstraktu saullēkta sajūtu ainavu kā kaut ko dokumentējošu attēlu vai neskaidras piezīmes uz lappušu malām, kas mums neko daudz neizsaka.
Izstāde
Artūrs Arnis un Liene Mackus
Saullēkts
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 9. jūlijam