Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Arvja Kolmaņa grāmatas recenzija. Zen un pievilto cerību māksla

Arvja Kolmaņa stāstu lasītājam ir divas iespējas – būt velnišķīgi aizkaitinātam vai dievišķi uzjautrinātam

Arvis Kolmanis prozā startēja 90. gados vienlaikus ar virkni citu daudzsološu jauno autoru, kuru vidū bija tādi vārdi kā Jānis Einfelds, Nora Ikstena, Egīls Venters, Guntis Berelis un citi. Taču atšķirībā no pārējiem nosauktajiem un vairākiem nenosauktajiem šī laika latviskā postmodernisma cēlājiem Arvis Kolmanis nevar lepoties ar desmitos skaitāmām grāmatām, kuras nemitīgi atgādinātu lasītājam par šāda rakstnieka esamību. Gluži otrādi, Arvis Kolmanis, šķiet, vienmēr turējies kaut kur pie literatūras redzeslauka ārējās robežas, teju ārpus tās, turklāt, ievērojot rakstnieka iemīļoto paradoksu principu, var apgalvot: tas, kad Arvis Kolmanis raksta, kalpo par sava veida atslēgu uz izpratni tam, ko viņš raksta. Par to pārliecināmies, ieskatoties autora otrajā stāstu krājumā Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas.

 

Slapjums zem gultas

Daļa stāstu lasītājam būs pazīstami jau no autora pirmā, 1995. gadā izdotā krājuma Greniāna jeb Ceturtā versija. (Starplaikā izdoto romānu Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs šeit neminu žanrisko atšķirību dēļ.) Kas mainījies vairāk nekā divdesmit gados? Ja lasītājs cer atrast kādu nebūt attīstību, progresu un vēl kaut ko tikpat abstraktu, tad acīmredzot nav izpratis Arvja Kolmaņa prozas pamatnoteikumu: tas, uz ko šķietami vedina sižeta pieteikums, nekad iznākumā nesniegs loģiski sagaidāmo. Asins peļķe stāstā Vasara, augusts tā arī paliks tikai neizprotami uzradies slapjums zem gultas, apsnigusī pistole stāstā Lauras motīvs ne tikai čehoviski neizšaus, bet vispār netiks atrasta, lauku sētas romance Balādē par latviešu zemnieku ne tuvu nebeigsies tā, kā šķiet solām pastorālais ievads, savukārt kriminālā spriedze, ko kāpina stāsta Intervija sižets, noslēgumā ar aukstu plunkšķi apveltīs gan uzkurbulēto lasītāju, gan vēstītāju. Jo Arvis Kolmanis nespēlē pēc kaut kādiem literatūras teorētiķu izgudrotiem noteikumiem, bet vienmēr tikai pats pēc savējiem.

Tieši tāds pats kolmanisks paradokss ir arī jaunās grāmatas iznākšanas fakts – hronoloģiskais pārrāvums, pēc vairāk nekā desmit gadu pauzes piedāvājot lasītājam nevis kādu ilgi briedinātu, unikālu ideju, bet gan to pašu irdeni grotesko kosmosu, kurā ārpus acīmredzami neeksistējošām laiktelpas dimensijām joprojām dzīvojas ikoniskie tēli Grēns un Vīlons, aizdomīgi bieži uzpeld pūkaini Ķīnas dvieļi un autors vēl aizvien meistarīgi dzen strupceļā lasītāja prātu apsēdušās paradigmas.

 

Autora visur esošais smīns

Kolmanisko pievīluma virāžu ziņā joprojām hrestomātisks ir gan autora pirmajā krājumā (un arī jaunajā) publicētais, gan savulaik Jaunajā Rīgas teātrī Maijas Apines režijā iestudētais stāsts Kā rīsa lauks, tik liela pasaule. Arvim Kolmanim raksturīgā fantasmagoriskā disonanse šķietami objektīvā realitātē šoreiz ietrallinās nevis, kā ierasts, kaut kur aiz aizdomīgi tradicionāla ievada, bet gan faktiski jau ar pirmajām rindkopām.

Latvietis parastais, vārdā Ģirts, attopas savā dzīvoklī kopā ar diviem nez no kurienes uzradušamies kompanjoniem: kailu ķīniešu jaunkundzi un druknu tumšādainu kungu. Tālāk sākas autoram tipiskās spēlītes ar realitātēm, rūpīgi kārtu pa kārtai tiek nojaukts katrs iepriekš veidojies pieņēmums. Ģirta un ķīnietes jau sagaidāmos horizontāli erotiskos vingrojumus apslāpē nelaikā aprāvusies mūzika kasešu atskaņotājā, filosofiskos prātojumus zen stilā, ko pārstāv vizionāra ainava ar bezgalplašu rīsu lauku un virs tā apokaliptiski zaigojošu Mēnesi, savdabīgi papildina pa šo pašu lauku brienošs Grēns, šoreiz iemiesojies latviski runājošā budistu mūkā, un slepkavniecisku trilleri, kura laikā Ģirts greizsirdīgi kausta un pāri balkona malai no devītā stāva nolidina tumšādaino kungu, par farsu padara fakts, ka nav taču jēgas mest lejā kādu, kurš prot lidot uz augšu un mīlēties izplatījumā.

Stāstā kā postmodernisma prozas ābecē savirknējas rakstnieka izmantotie paņēmieni, kurus tas pa vienam vai vairākiem liek lietā arī citos stāstos, īpaši jau tendence šķietami liela mēroga sižetā akcentēt kaut kādas absolūti profānas detaļas (dvieļus vai gliemežus, piemēram), ironiski noskatīties lasītāja pūliņos kaut kā adaptēt šos akcentus prātā jau briestošajam grand naratīvam un noslēgumā pielikt šiem pūliņiem punktu ar efektīgu čiku. Taču galvenais krājuma raksturotājs ir nevis sižetiskie strupceļi, bet praktiski katra teksta intonatīvā «partitūra», kurā sarkastisks, pat ņirdzīgs skats uz eksisten-

ciālo bezjēdzīgumu vietumis pārsteidzoši organiski saplūst ar atkailinātu lirismu. No vienas puses, šim lirismam ticēt it kā liedz autora visuresošais un katru banalitāti izķidājošais smīns, bet, no otras puses, vai nešķiet, ka arī smīns ir tikai maska, daļa no bezgalīgajiem "tā vajag" uzslāņojumiem patiesībai? Un tā nu lasītājs attopas, līdz ausīm sapinies īsti kolmaniskā paradoksā, quod erat demonstrandum.

 

Spridzinoši teksti

Angļu valodā eksistē literatūrteorijas termins effect of defeated expectancy, ko latviski varētu aptuveni tulkot kā "sagrauto cerību efekts": tas, šķiet, ir faktors, kas Arvja Kolmaņa prozu raksturo visprecīzāk, taču – atkal paradokss – tā vienlaikus ir un nav. Lai izskaidrotu šo duālismu, vispirms jāatzīmē, ka jau pati krājuma kompozīcija zināmā mērā nosaka tā lasītāju.

Grāmatu ievada divi patiesi spridzinoši teksti, no kuriem vienā tiek pārbaudīta lasītāja spēja momentā pārslēgt "ātrumu", no latvju sētas idilles Janševska garā, bremzēm nokaucot, pārlecot psihedēliska šausmu stāsta un absurda drāmas reģistrā, savukārt Stāsts par lietu uz laktas uzliek lasītāja pacietību, ar nebeidzami ritmiski atkārtotu vārdkopu un jau nosaukumā redzamo homoformu palīdzību kā buramvārdos ievedot to pseidofolkloriskā alternatīvas pasaules vai vismaz tās sakrālo jēdzienu tapšanas transā, no kura iznirstot lasītājam ir tikai divas iespējas – būt velnišķīgi aizkaitinātam vai dievišķi uzjautrinātam.

Tas, kurš spēj aizlasīt tālāk par šiem abiem stāstiem, tad arī ir īstais Arvja Kolmaņa lasītājs, kuram nekādu pievilto cerību nebūs: trillera pieteikumā viņš nemeklēs atbilstoši trillerīgu atrisinājumu un erotiskajā scēnā – verbālu orgasmu, bet spēs novērtēt autora ironiskās spēlītes ar gabalos salauzītām klišejām, nemitīgi liekot no tiem smadzenes mežģošas puzles bez atrisinājuma. Pārējie krājumu, domājams, tālāk nelasīs, ja vien kāds apzinīgs augstskolas pedagogs to nebūs iekļāvis brīvprātīgi obligāti lasāmo latviešu literatūras tekstu klāstā. Un labi, ka tā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja