Piedāvājam koncentrētu atskatu uz dažiem nozīmīgākajiem XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koncertiem un atradumiem.
Kokles un popkultūra
Šo Dziesmu svētku jauninājums – kokļu mūzikas koncerts Mana skārienjutīgā kokle – atklāja kokli patiesi plašā un brīžiem pat pārsteidzošā izteiksmes līdzekļu spektrā no etnokokles un tautas mūzikas līdz akadēmiskajai un populārajai mūzikai. Koncerts, kurā bērni un jaunieši muzicēja mazākās un lielākās grupās – līdz pat kupli skanīgam 220 koklētāju orķestrim –, apliecināja kokli gan kā senatnīgi meditatīvu instrumentu, kas spēj uzburt garīga rituāla gaisotni, gan vitālu skaņurīku, kura pavadījumā domās izdancot jautru Jandālu Viļņa Salaka apdarē.
Deviņu radošu un pieredzējušu dažādu paaudžu skolotāju diriģēts, viņu audzēkņu sniegums priecēja gan ar spēles veiklību, gan muzikalitāti un arī to, ka šī kultūra nevārās tikai savā sulā, jo koklei raksta arī pazīstamie mūsdienu komponisti, sākot ar vecmeistariem, krāšņo faktūru meistariem Romualdu Jermaku, Vilni Salaku un beidzot ar jaunu skanējumu meklētājiem Valdi Zilveri un Valtu Pūci, kurš bija arī finālam radītā pirmatskaņojuma Koklītes koklēja autors. Līdzās koklētājām ar skaistām balsīm savu vietu pārliecinoši ieņem koklētāji – puiši.
Rau, arī ar akustiskajām koklēm var strādāt ar izdomu un mūsdienīgu pieeju, apliecināja diriģentes Birutas Derumas pašas izveidotā Zirdziņpolka, kurā kokļu skanējumu papildināja zirga soļu ritma vokāla "izklabināšana" un vienkārši sitamrīki. Visam punktu pieliek vienkāršs, bet spilgts atradums – enerģisks glissando, kas tēlaini asociējās ar enerģisku zirga zviedzienu. Koklēm ļoti piestāv arī galantā itāļu vecklasiķa Luidži Bokerīni Menuets. Latviešu skaņurīks tīri labi sarod arī ar Zigmara Liepiņa un Frenka Čērčila mūziku bērnu iemīļotām multiplikācijas filmām. Galu galā sirsnīgās intimitātes dēļ pat ar Renāra Kaupera Mazā bilžu rāmītī, lai gan Kaupera kults šajos Dziesmu svētkos, manuprāt, jau ir pārsniedzis gaumes robežu.
Un tad vienā brīdī sāk dārdināt lielais bungu komplekts, un kokļu izsmalcinātajā pasaulē bez ceremonijām ielaužas popkultūras balss krietnā skaņas pastiprinājumā un ar divām fona vokālistēm. No šī brīža koklēšanu var baudīt gandrīz vairs tikai ar acīm, nevis dzirdi: viss krāšņais kokļu orķestris stīgas "skrāpē" gan, bet no skanējuma līdz klausītāju rindām dzirdama vien tāla atbalss. Skandas bez žēlastības izkonkurē kokļu simtus! Tikai nepārprotiet: Stinga dziesma Every Breath You Take (Ar katru tavu elpu) pati par sevi ir skaista un melodiska, un Daumants Kalniņš to dzied izcili. Taču tā ir svešķermenis, kas lauž kokles smalko, intīmo, introverti meditatīvo būtību. Dziesmai nav ne vainas, tā tikai vienkārši nav savā īstajā vietā, jo tās elpa nu galīgi nav kokļu elpa. Ticams neizklausās arī arguments par koncerta programmas izdaiļošanu ar mūziku, kuru ikdienā klausās mūsdienu jaunieši, jo Stings ir nevis pusaudžu, bet četrdesmitgadnieku – viņu skolotāju un vecāku – jaunības elks. Daudz aizraujošāk būtu ieklausīties solītajā Kristīnes Ojalas latviskajā improvizācijā trim elektriskajām koklēm, diemžēl tieši šis numurs programmā izpalika.
Jājautā, kam bija vajadzīga kustību māksliniece koncertā, kurā uz Lielās ģildes skatuves cieši cits pie cita ar saviem spēles galdiem sēdēja 220 koklētāju? Tas ir divreiz vairāk mūziķu nekā lielajā simfoniskajā orķestrī, un šis nav pūtēju orķestris, kura instrumentu grupas dažkārt mēdz krāšņot savas solo uzstāšanās, pieceļoties kājās. Nav pat svarīgi, kas ir horeogrāfs (konkrētajā gadījumā – Ieva Kemlere), ja veikums vienā skaņdarbā aprobežojas ar kakla vingrinājumu jeb vienkārši galvas grozīšanu, citā – ar sēdošo koklētāju nelielu nosvēršanos te pa labi, te pa kreisi. Visbezjēdzīgākā "horeogrāfija" risinājās brīdī, kad uz skatuves malējā stūrī solo muzicēja viens no koklētāju ansambļiem laureātiem, savukārt klusējošo koklētāju vairākums pustumsā uz skatuves virpināja rokās lakatiņus, it kā slaukot rokas. Tas tikai novērsa uzmanību no tiem, kuriem tika dots pelnītais gods spēlēt solo. Un vēl – es apbrīnoju, ka neviens koncerta dalībnieks nenoģība sutīgajā bezgaisā, kas tovakar valdīja Lielajā ģildē.
Pūtēju renesanse
Krāšņā un muzikāli bagātīgā programma Taures sauc, kura izskanēja divos koncertos Ķīpsalā, pierādīja, ka pūtēju orķestru kultūra Latvijā patiešām piedzīvo renesansi. Vēl vairāk – šis bija viens no spilgtākajiem, daudzkrāsainākajiem un pilnasinīgākajiem Dziesmu svētku notikumiem. Gan apvienotā, gan novadu orķestru muzicēšana bija visos aspektos kvalitatīva. Tā bija gan precīza un dzīvīga, gan pārsteidzoši jūtīgi niansēta toņa un frāzējuma ziņā. Neatpaliekot no dažas dienas iepriekš dzirdētajiem simfoniskajiem orķestriem, arī pūtēji (Rīgas un Pierīgas novadu orķestri) virsdiriģenta Haralda Bārzdiņa vadībā pierādīja, ka spēj spoži un mērķtiecīgā attīstībā nospēlēt Morisa Ravela Bolero, kurā īpašs pārbaudījums ir gan nemitīgi ostinato izturētā, zīmīgā ritma līnija, gan visu instrumentu solo. Ķīpsalā valdīja īsts, iedvesmots spējīgu vīru – pūtēju orķestru virsdiriģentu – spēks un vitalitāte, kas īpaši nepieciešama tādos skaņdarbos kā vidzemnieku atskaņotās Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis daļās (Kangar, tu pats esi varonis un Atgriešanās, ko diriģēja Mārtiņš Birnis un Sandors Līviņš). Pūtēju orķestru repertuārā lieliski iederas gan latviešu tautasdziesmas (īpaši – karavīru un latgaliešu dziesmas), gan Raimonda Paula Vella kalpi, Draudzes bazārs un Kerija, nemaz nerunājot par pasaules pūtēju orķestru repertuāra hitu – barokāli krāšņo maršu no Georga Frīdriha Hendeļa operas Skipione.
Atšķirībā no koklētājiem skanīgajiem pūtējiem organiski piestāv arī krāšņi melodiskā popmūzikas klasika – tāda kā Agra Celma diriģētais Sinatra koncertā. Te nu ir vietā horeogrāfija, kas jo īpaši veiksmīgi izmantojama, kopš arī mūsu orķestri sākuši spēlēt no portatīvajām, mobilajām nošu pultīm. Nemaz nepārsteidz, ka viens no spilgtākajiem koncerta mirkļiem bija defilē šovs, kuru, tērpti koši sarkanās formās, skanot Raimonda Paula uvertīrai Kerija, demonstrēja kultūras pils Ziemeļblāzma jauniešu pūtēju orķestris Auseklītis. To, ka pūtēju misija neaprobežojas ar dzīvespriecīgiem maršiem, skaļumu un teatrāliem šoviem, apliecināja izjusti emocionālā Imanta Kalniņa Pūt, vējiņi! interpretācija – visa koncerta kulminācija, augstākā saviļņojuma virsotne. Šo mūziku, kas skan leģendārās filmas finālā, vislabākie – A un B grupu – orķestri Haralda Bārzdiņa vadībā izloloja visās niansēs, vēstījumā izgaismojot gan nepiepildīto ilgu smeldzi, gan mīlestības mūžības dimensiju, gan Daugavas viļņojumu pāri laikiem un likteņiem.
Dejas autoostā
Vēl pirms Daugavas stadionā bija sācies Deju svētku lielkoncerts Līdz varavīksnei tikt, uzrunāja Reiņa Suhanova horeogrāfija. Tā lika sajusties kā autoostā, kurā sabraukuši krāsaini skolu autobusi ar bērniem no visdažādākajiem Latvijas nostūriem. Tieši tā taču vienmēr notiek ikvienos Dziesmu un deju svētkos! Koncertu scenogrāfija vispār ir viens no šīsvasaras Skolēnu dziesmu un deju svētku veiksmes stāstiem: teiktais noteikti attiecas arī uz mūsdienu deju lielkoncertu Ievas Kauliņas uzburtajā mainīgajā Rīgas namu panorāmas vidē (videoprojekcijās) un dejas kā dzīvās komunikācijas dialogā ar virtuālo saziņu. Atbilstoši tautas mūzikas koncerta saturam un balsu dabiskumam bija arī Reiņa Suhanova veidotie Latvijas dabas video, kuri pārvērta koncertzāles Rīga skatuvi teju par dzīvu un ziedošu ārtelpu. Savukārt Maijas un Jāņa Jansonu noformētajā Mežaparka Lielajā estrādē un apkārtnes priedēs "lidinājās" dzīvespriecīgi un krāsaini tauriņi. Lakoniski, bet uzrunājoši.
Deju svētku lielkoncerts – plašā, triju māksliniecisko vadītāju – Indras Ozoliņas, Ingas Pulmanes un Agra Daņiļeviča – sakārtotā programma un tās atklātās tendences – gan, protams, vēl tikai gaida nopietnu un vispusīgu izvērtējumu. Līdzās priekam par dejojošiem bērniem un virsvadītāju izveidotajiem laukuma zīmējumiem ir arī jautājumi. Pat ne par to, ka līnijas, kurām jābūt taisnām, uz laukuma brīžiem aizvijās kā neregulāras līknes. Arī par koncerta pamatrepertuāra izvēli lai diskutē speciālisti, kuri pārzina bērnu iespējas un visu plašo deju repertuāra piedāvājumu dažādām vecuma grupām. Atzīmēšu vien dažus veiksmīgos atradumus, kuri izcēlās, drosmīgi atšķiroties no tradicionāli ierastā konteksta.
Vispirms tas, kā, pilnīgi negaidot, taču īstajā laikā un vietā, koncerta stāstā izskanēja Latvijas valsts himna – pašu dejotāju dziedāta epizodē pēc Latvijas futbolistu izlases uzvaras improvizētajā spēlē ar slaveno britu Chelsea kluba komandu. Tas bija vispārliecinošākais brīdis Agra Daņiļeviča veidotajās intermēdijās ar Renāra Kaupera speciāli komponēto mūziku. Caurvijot un sasaistot visu koncerta stāstu, šīs intermēdijas diemžēl bīstami balansēja uz pašmērķa robežas – katra intermēdija kā divi numuri, un nepārliecinošākie bija tieši tie, kas paši pretendēja uz deju. Cik dabiski stāstā iederējās lielās maskas un vēlāk krāsainās varavīksnes ķeršana (vienkrāsainos kostīmos tērptos dejotājus sakārtojot košās krāsu rindās), tik māksloti un atsvešināti – kādas intermēdijas vadošā pāra dejotā rumba un vēlāk – maldīšanās starp dejotājiem tautastērpos. Vairākas intermēdijas atgādināja masveidīgus vingrošanas priekšnesumus, kas iederētos lielu sporta svētku atklāšanā.
Veselīgs patriotisms
Tas bija tikai ieguvums, ka pēc satraucošās dziedātāju ģībšanas ģenerālmēģinājumā un jucekļa saistībā ar atcelto, bet tomēr notikušo svētku gājienu Dziesmu svētku noslēgumkoncerta programma tika steidzami saīsināta. Koncerts patiešām ritēja, kā solīts, – divarpus stundu. Salīdzinot ar iepriekš plānoto (drukātajā programmiņā redzamo un bēdīgi slavenajā ģenerālmēģinājumā dzirdēto), tas bija par pieciem skaņdarbiem īsāks, tādējādi ietaupot pusstundu un dalībnieku spēku, kuru viņi lika lietā, koncerta noslēgumā pieprasot vēlreiz atkārtot Mārtiņa Brauna un Jāņa Raiņa Saule, Pērkons, Daugava. Kopkoris virsdiriģenta Māra Sirmā vadībā un ar pašu autoru pie klavierēm simbolisko spēka dziesmu izdziedāja koncentrēti un apliecinoši, izaudzējot no klusuma robežas, lai pēc tam, vakara krēslā spīdinot mobilo tālruņu gaismiņas, kopā ar Renāru Kauperu un publiku vienotos sirsnīgajā Kaupera kompozīcijā Mana dziesma, kas nu jau izvijusies cauri trim Skolēnu dziesmu svētkiem un kļuvusi par pastāvīgu vērtību.
Protams, arī svētku noslēguma koncerts pelna plašāku izvērtējumu, to vajadzētu analizēt rūpīgi un detalizēti, taču pirmais iespaids liek priekā uzgavilēt, ka koncerts ir izdevies. Samērīgi veidotajā programmā bija gan a capella dziedātas klasiskas tautasdziesmu apdares, gan veselīga, sirdssilta, nevis pompoza patriotisma apliecinājums, sākot no pašā sākumā Edgara Vītola vadībā nodziedātās Raimonda Paula Es nāku no mazas tautas un beidzot ar jau pieminēto R. Kaupera Manu dziesmu. Varēja just, cik ļoti koristiem pašiem patīk dziedāt gan melodisko, Latvijas mīlestībā starojošo Šķind zemīte, rīb zemīte, ko ar tautasdziesmu vārdiem speciāli šim koncertam komponējis Ēriks Ešenvalds, bet jo īpaši – jauniešu iemīļotās grupas The Sound Poets līdera Jāņa Aišpura Kalniem pāri, kuras atskaņojums kopā ar pašu autoru viņiem noteikti bija īpašs piedzīvojums. Zīmīgi tieši tajā brīdī, kad kopkorim piebiedrojās ārzemju latviešu kolektīvi un dalībnieki ar īpašajām vajadzībām, izskanēja amerikāņu latviešu komponistes Lolitas Ritmanes Manā sirdī, kuru pirmie pirms dažiem gadiem atskaņoja Amerikas latviešu bērni.
Ar Andra Sējāna neparasti, neregulāri ritmizēto Stūru stūriem tēvu zeme (ar Ineses Romancānes solo) koris Māra Sirmā vadībā tika galā izcili, kā rotaļājoties, un pat publika tieši laikā ietrāpīja diriģenta ierādītos plaukstu sasitienus. (Tur vajadzēja acumirklīgu reakciju!) Teju hipnotiska pārlaicīguma apjausmā izvērtās labi zināmā Zigmara Liepiņa dziesma Es atnācu uguntiņu, kuras siltā dvēselīte bija soliste Rūta Dūduma. Īpaša virsvērtība šajā koncertā bija tā, ka muzicēšanā iesaistījās dziesmu autori Mārtiņš Brauns, Jānis Lūsēns, Zigmars Liepiņš, Valts Pūce, Raimonds Pauls, Kārlis Lācis, Uldis Marhilevičs, kura dziesma Tikai tā ir viena no tām, kas pie šodienas bērniem atnākusi no viņu vecāku jaunības.
No programmas izņemto dziesmu nemaz nepietrūka – koncerta mākslinieciskie vadītāji Gints Ceplenieks un Edgars Vītols īsināšanu bija veikuši saudzīgi, gudri, tāpēc tā bija neuzkrītoša, gandrīz nepamanāma. Turklāt tā bija taisnīga – noņemot pa vienai gan no Valta Pūces un Igo cikla Zeme, gan no Kārļa Lāča cikla Jaunības dziesmas, taču atstājot visraksturīgāko – piemēram, neupurējot Valta Pūces saulaino regeju Kā tevi sauc.