Lietuviešu rakstnieces, mākslas zinātņu doktores Kristinas Sabaļauskaites vārds Latvijā pirmo reizi izskanēja tikpat pārliecinoši kā autores dzimtenē – ar četru vēsturisko romānu ciklu Silva rerum, kas caur vienas lietuviešu dzimtas vēstures prizmu krāšņi, neparasti un teju šokējoši atklāti izgaismo Lietuvas vēstures griežus. Tikko latviski izdotajā topošās diloģijas pirmajā grāmatā Pētera imperatore rakstniece turpina iemīto ceļu – runāt par vēsturi skaudri personiskā rakursā un laikmetu ilustrējošā tekstuālā estētikā. Jāpiebilst, ka romāns Pētera imperatore, kura valodas vijumus latviski pārradījusi izcilā tulkotāja Dace Meiere, domājams, apzināti rakstīts mazāk barokālā stilistikā nekā Silva rerum, kura vārdiskie kruzuļi viena teikuma ietvaros nereti pārsniedz lappuses robežas un kā vairākās kārtās sakrauti gleznas rāmja rotājumi dažkārt padara pateiktā jēgu par grūti atminamu rēbusu vai atšķetināmu labirintu.
Mūža pēdējās stundas
Pētera imperatore ir teksts, kas vienlaikus risinās divos laikos: viens – uz kuru norāda arī šķietami neloģiskā nodaļu numerācija – notiek mirstošas sievietes tagadnē, pēdējās pirms mūžības aizritošajās stundās, savukārt otrs vēsta par viņas pagātni, ilgstošo un tāpēc daudz lēnāk plūstošo esamību: laiku, kurā patlaban slimības izmocītā un pēc sava laika standartiem jau vecā sieviete vēlreiz piedzīvo savu bērnību, jaunību, mīlestību, briedumu un – vairāk par visu – metamorfozi, kurā paviršāks stāstnieks saskatītu pasaku par Pelnrušķīti.
Viņa ir Krievijas cara Pētera I laulātā sieva. Viņa ir tā, kuru latviešu lasītājs no starpkaru laikā izdotā Pilsoņu Jēkaba romāna pazīst kā prāvesta Glika audžumeitu un no nesen iznākušās Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmatas Livonijas debesis – kā Martu. Viņa ir Marta Helēna Skavronska (Sabaļauskaites tekstā – Skovroņska). Viņa ir Krievijas imperatore Katrīna I.
Varētu domāt, ka par šo vēsturisko tēlu jau runāts ļoti daudz. Taču vai tiešām pietiekami? Kas viņa īsti ir, starp dažādām identitātēm iesprūdusī? Marta Skovroņska vai Katrīna Mihailova? Lietuviete (kā apgalvo Sabaļauskaite), poliete (kā uzskata daži vēstures pētnieki), latviete (kā uzskata citi)? Katoliete (kā kristīta), luterāne (kā audzināta), pareizticīgā (kā pārkristīta)? Mūža pēdējām stundām aiztikšķot, sieviete vētī savu pagātni, pieņemtos lēmumus un izdarītās izvēles, taustās pēc sevis, savas būtības un nespēj no šīm laikmeta sasistā trauka lauskām salikt sevi atkal kopā. Ja Martas/Katrīnas stāsts tiešām ir reālas, vēsturiskas Pelnrušķītes stāsts, iespējams, vietā atcerēties, ka arī brāļu Grimmu nepiegludinātā pasakas pamatversija ir daudz baisāka par mūsu romantizētajiem priekšstatiem. Tāpat kā vēsture.
Ko darīt – lēkt vai nelēkt
Romāna darbība risinās robežzonās ne tik daudz ģeogrāfiski, cik laika izpratnē: Austrumi un Rietumi sacērtas jau Kiplinga savulaik daudz pārfrāzētajā izteikumā: "... tie nekad nesatiksies." Kulturālā, pieķemmētā un rimtā Rietumu pasaule (kuru romānā pārstāv ne tikai "īstās" rietumvalstis, bet vispirms jau tālaika Lietuva, kuru rakstniece dažbrīd jūtami idealizē) kontrastē ar mežonīgo, skaļo, instinktīvo Krieviju. Šajā kontekstā uzmanību prasa romāna nosaukums: Marta/Katrīna ir "Pētera imperatore". Pētera, nevis Krievijas. Pēteris I ar savu aktīvo tieksmi rietumnieciskot, modernizēt, pēc viņa ieskatiem, tumsonīgo un atpalikušo valsti, stāv uz robežas tieši tāpat kā viņa sieva – stāv, ja gribam, svaigi cirstā logā uz Eiropu un nesaprot, ko tagad darīt – lēkt vai nelēkt.
Pētera imperatore ir sava veida Šeherezades stāsts, jo sieviete dzīvos tikai tik ilgi, kamēr viņa stāstīs. Tāpat kā Šeherezade (par kuru slavenajā arābu pasaku ciklā galu galā arī neviens nejautā, vai viņa maz grib kļūt par sultāna sievu), Marta apjauš, ka viņas mērķis pirmkārt ir izdzīvošana, un viņa iet uz šo mērķi, kā to darījušas daudzu laikmetu un paaudžu sievietes – ar smaidu, ar pieglaudīgumu, ar gudrību. Tā viņa kļūst no Ernsta Glika veļas mazgātājas (stāsts par "audžumeitu" latviešu rakstnieka darbā ir stipri romantizēts) par ģenerāļa Šeremetjeva gultas piederumu, par kņaza Menšikova mīļāko (šis stāsts savukārt uzsvērti romantizēts tieši Sabaļauskaites tekstā, turklāt mīlasstāsta cukuroti rožainā aura ļauj to skaidrot kā jaunības atmiņu saldmi), par Pētera I gultas biedreni, bērnu māti, biedru un visbeidzot – līdzvaldītāju. Kļūst par Pētera imperatori, to, kura spējusi runāt uz Pētera "austrumiem" – haotisko, neparedzamo, narcistisko dabu – no saviem "rietumiem" – loģikas, aprēķina, savaldīguma.
Dzirdam tikai balsi
Laikā, kad sieviete tiek uztverta vispirms kā objekts, viņa pamanās padarīt par objektu kādu citu – un šeit atklājas mazliet ironiskais romāna nosaukuma zemteksts. Formālo ģenitīva konstrukciju, kas apzīmē piederību ("mana lieta"), pārskan daudz būtiskākais lietvārda lietojums, kas piederības akcentu pārvirza uz pretējo pusi ("mana valdniece"). Taču nekas netiek dots par velti: lai mainītu akcentus, tiek upurēta identitāte, un līdz pat teksta beigām (tiesa, vēlreiz jāuzsver, ka šī ir diloģijas pirmā grāmata un jebkādi secinājumi ir priekšlaicīgi) netop skaidrs, vai šis "pirkums" nav maksājis pārāk dārgi.
Vēl kāda atšķirība no Silva rerum – tetraloģijā autore ļāva runāt tikai savu personāžu darbībai, neļaujot mums dzirdēt to balsi (romānos praktiski nav dialogu). Pētera imperatorē savukārt mēs dzirdam tikai balsi – turklāt tā ir viena cilvēka balss, sevī sašaubīta, nedroša un izmisusi, kas mums ļauj pilnīgi legāli apšaubīt visa stāstītā autentiskumu. Taču lasot pamazām jānonāk pie secinājuma, ka detaļu autentiskums šoreiz nav svarīgākais (lai gan autores izglītība ļauj ticēt, ka aprakstītā vide, sākot no zemnieku mājas un beidzot ar karaļgalmu, ir pietuvojusies patiesajai vēstures ainai tik, cik vispār no mūsdienu skatpunkta iespējams), jo daudz svarīgāks ir ciešais tuvplāns, kādu nodrošina Martas skatījums, sievietes unikālā balss.
Šis skatījums padara lasīšanu skaudri pašanalītisku: tēli un notikumi Martas atmiņās izplūst nevis savās fiziskajās, bet morālajās kontūrās. Atskatoties uz notikušo, viņai – un lasītājam – gandrīz nav iespējams vienu vai otru personāžu, to vidū pašu Martu, ielikt kādā melnbaltā rāmītī, pasludināt rīcību par labu vai ļaunu, kā arī izjust viennozīmīgas emocijas: morālā ambivalence, kāda piemīt praktiski katrai Martas izvēlei, ir atņēmusi mums iespēju tiesāt, jo ikkatru brīdi – tieši neomulīgi ciešā tuvplāna dēļ – šķiet, ka izvēles spogulis ir nolikts priekšā arī lasītājam.
Kritiķi Pētera imperatori dažbrīd salīdzinājuši ar britu vēsturisko romānu autores Filipas Gregorijas darbiem – viņas romāni par Anglijas karaļgalmu pēdējos pārdesmit gados rosinājuši lielu interesi par tādiem vēsturiskiem personāžiem kā Elizabete I, Anna Boleina, Aragonas Katrīna un citi. Šo romānu popularitāte likusi dažiem kritiķiem snobiski norādīt, ka Sabaļauskaite, tāpat kā Gregorija, piedāvājot lasītājam vēsturi kā krāsainu, ar šokējošām detaļām rotātu attēlu kolekciju, ko lasītājam tuvu dara aprakstītā personāža cilvēciskums. Te var vienīgi piebilst, ka pagātne, gluži tāpat kā tagadne, ir gan krāsaina, gan cilvēciska un, ja izstāstīšanu ir pelnījis lielais karu, revolūciju un globālo satricinājumu naratīvs, tieši tikpat tiesīgs uz savu balsi ir arī mazais, personiskais un iekšējo zemestrīču šūpotais stāsts.