Franču kinodīva Katrīna Denēva reiz ir teikusi, ka ikviena aktrise – pat neatkarīgi no savām vokālajām spējām – sapņo par dziedāšanu. Tagad šo sapni uz skatuves piepilda vācu aktrise Sandra Hillere, kura ir sasniegusi savas profesijas virsotni, izcili nospēlējot divos 2023. gada Eiropas kino meistardarbos – franču režisores Žistīnes Triē psiholoģiskajā trillerī Kritiena anatomija/Anatomie d’une chute un britu režisora Džonatana Gleizera holokausta drāmā Interešu zona/The Zone of Interest. Taču Sandras Hilleres talantam patiesi nav robežu, aiz vienas virsotnes ir nākamā. Vairs nav vērts uzskaitīt minēto filmu godalgas, taču var atgādināt, ka par lomu Kritiena anatomijā Sandra Hillere ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu un Francijas Cēzaru, kā arī tika nominēta Oskaram.
Kopienas jauda
16. augustā Vācijas pilsētā Bohumā tika atklāta Rūras triennāle – mākslas festivāls, kas ar laikmetīgiem starpžanru projektiem atdzīvina Rūras apgabala vērienīgās postindustriālās telpas. Festivālu ieskandināja Rūras triennāles intendanta flāmu režisora Ivo van Hoves un britu dziesminieces Pollijas Džīnas Hārvijas (PJ Harvey) mūzikas teātra darba Es gribu absolūtu skaistumu/I Want Absolute Beauty pirmizrāde Bohumas Simtgades hallē. Galveno lomu atveido Sandra Hillere. Piezīme Pollijas Džīnas Hārvijas faniem – viņa izrādē nepiedalās. Pusotru stundu ilgajā izrādē kopā ar Sandru Hilleri uz skatuves ir četri mūziķi un deviņi dejotāji.
Režisors un iestudējuma koncepcijas autors Ivo van Hove atzīstas, ka Es gribu absolūtu skaistumu ir darbs ārpus viņa komforta zonas: "Uz skatuves ir aktrise, bet nav nevienas rindiņas teksta, tikai dziesmas un mūzika. Man tas ir jauns veids, kā stāstīt stāstus." Ivo van Hove strādā drāmas un operas teātrī, taču arī populārās un alternatīvās mūzikas pasaule viņam nav sveša: pēc Deivida Bovija uzaicinājuma režisors ir radījis mūziklu Lācars/Lazarus ar Bovija dziesmām un Endas Volša dramaturģiju (mēnesi pirms nāves mūziķis 2015. gada nogalē apmeklēja pirmizrādi Ņujorkā). Šogad pavasarī Londonas Vestendā tika spēlēts Ivo van Hoves iestudētais dziesminieka Rūfusa Veinraita jaunais mūzikls Pirmizrāde/Opening Night, kura pamatā ir režisora Džona Kasavītisa 1977. gada filma.
Es gribu absolūtu skaistumu ir mūzikls un rokopera, kurā saplūst aktierspēle, mūzika, deja, videomāksla un vizuālie efekti. Ivo van Hoves radošajā komandā strādā scenogrāfs un gaismu mākslinieks Jans Versveivelds, videomākslinieks Kristofers Ašs un kostīmu māksliniece Ana D’Heisa. Jaunās izrādes spēka avots ir aktrise Sandra Hillere un radošā apvienība (La)Horde, kas ir atbildīga par kustību partitūru.
(La)Horde kodolu veido franču režisori, horeogrāfi un izpildītājmākslinieki Marina Bruti, Žonatans Debrauvers un Artūrs Arels, kuri izpaužas skatuves mākslā, kino un citos medijos. Trīs draugu kolektīvs ir dibināts Parīzē 2013. gadā un vispirms kļuva pazīstams ar dejas izrādēm, kas tika veidotas ar dažādām neprofesionāļu kopienām. Savos projektos (La)Horde, nojaucot hierarhijas struktūras, iesaistīja marginalizētas grupas un cilvēkus, kas eksistē dominējošās kultūras nomalē: seniorus, kas vecāki par 65 gadiem, neredzīgos, pusaudžus un citus. Apvienība (La)Horde allaž ir darbojusies dejas, vizuālās mākslas un performances krustcelēs.
Franču aktrise Fanija Ardāna, kura 2019. gadā iestudēja Dmitrija Šostakoviča operu Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās, savā radošajā komandā iekļāva (La)Horde. Tajā pašā gadā Marina Bruti, Žonatans Debrauvers un Artūrs Arels kļuva par Marseļas Nacionālā baleta mākslinieciskajiem vadītājiem un šo darbu veiksmīgi turpina joprojām, viņu izrādes ir pieprasītas Francijā un apceļo pasauli. (La)Horde dibinātāji ir piesaistījuši Madonnas uzmanību – jaunie franču horeogrāfi ir iestudējuši vairākus iespaidīgus numurus viņas turnejai The Celebration Tour (2023–2024). Tā ir kvalitātes zīme.
Režisors Ivo van Hove (no kreisās) un izrādes Es gribu absolūtu skaistumu horeogrāfijas autori – kolektīva (La)Horde dibinātāji Artūrs Arels, Žonatans Debrauvers un Marina Bruti. Foto – Jans Versveivelds
Režisors Ivo van Hove nav kļūdījies, iesaistot (La)Horde savā Rūras triennāles pirmizrādē, – laikmetīgās dejas pasaulē šie mākslinieki ienes vitālu enerģiju, viņi ir radījuši savu valodu, kas uzreiz ir atpazīstama. Galvenais viņu darbos ir kopienas spēks, horeogrāfi samērā reti iestudē solonumurus, galvenokārt uz skatuves mēs redzam kolektīvu kā vienotu jaudīgu organismu, kas tiek pakļauts dažādiem iekšējiem un ārējiem pārbaudījumiem. To, ko kustību teātra un performances saplūsmes zonā dara (La)Horde, var salīdzināt ar vācu mākslinieces Annes Imhofas lieldarbos izmantoto nospriegoto horeogrāfiju, kuru izpilda cilvēku grupas.
Nākotnes dvesma
Uz pašas Pollijas Džīnas Hārvijas jautājumu, kā ir radies izrādes nosaukums Es gribu absolūtu skaistumu, režisors Ivo van Hove atbild: "Tā ir frāze no kādas tavas intervijas. Man tā šķita tik skaista, jo dod cerību un sniedzas nākotnē. Pat ja apkārt valda nekārtība un mums ir jācīnās par to, ko vēlamies panākt, visām tavām dziesmām vienmēr spīd cauri nākotnes dvesma – kopumā situācija nekad nav katastrofāla. Joprojām ir skaistuma nepieciešamība." Mūziķe piekrīt režisoram: "Mēs abi vēlamies radīt kaut ko skaistu – kaut ko tādu, kas aizkustina cilvēkus, kaut ko tīru. Tāpēc vienmēr atgriežamies pie skaistuma un mīlestības. Tas ir spēks, kas mani virza saprast, kāpēc esam šeit un ko varam paveikt sev atvēlētajā laikā."
Ivo van Hove labi pārzina Pollijas Džīnas Hārvijas mūziku. Pirms izrādes veidošanas viņš atkal ir noklausījies visus viņas albumus. "Izvēlējos dziesmas, ar kurām man ir tieša saikne, un šajā procesā attīstījās stāsts, sava veida sižets. Es pārslēdzos starp Pollijas Džīnas Hārvijas albumiem. Izrādei Es gribu absolūtu skaistumu atlasīju 28 dziesmas un vienu dzejoli. Šajā procesā man kļuva skaidrs, par ko ir viņas dziesmas. Vīriešiem ir centrālā loma, bet arī pati Pollija Džīna ir turpat centrā un iemiesojas dažādos tēlos." (Izrādes gala versijā ir 26 dziesmas.) Pollija Džīna Hārvija piebilst: "Būdama autore, esmu pieradusi iejusties citā raksturā, lai izpētītu noteiktas emocijas vai dotos kādā pārdzīvojumu ceļojumā. Es radu tēlus savā galvā un pēc tam iemiesojos tajos. Tie var būt gan vīrieši, gan sievietes, gan dzīvnieki. Lai izpētītu pasauli, es ar iztēles palīdzību ielecu dažādos apstākļos un ķermeņos. Tas ir atbrīvojoši."
Pollija Džīna Hārvija ir ieinteresējusies par Ivo van Hoves daiļradi pēc izrādes Skats no tilta apmeklējuma pirms deviņiem gadiem Londonā: "Es biju pilnīgi pārsteigta – nekad mūžā nebiju redzējusi neko tik spēcīgu. Mani aizrāva izrādes vienkāršība un spēks, kas no tās izrietēja. Bija sajūta, ka Ivo visu reducē līdz minimumam, un tad, kad viņš izrādē pēkšņi izmantoja drosmīgu, pamatīgu triepienu, tas patiešām bija drosmīgs. Kopš tā laika sekoju līdzi viņa darbam. Esam kļuvuši par draugiem. Man bija liels prieks, ka varēju strādāt kopā ar Ivo, sacerot mūziku viņa izrādei Viss par Ievu, kas Londonas Vestendā tika spēlēta 2019. gadā. Tā bija pirmā reize, kad rakstīju dziesmas aktieriem. Viss par Ievu bija manas durvis uz teātra pasauli. Pašlaik darbs teātrī man patīk vairāk nekā jebkas cits."
Dorseta, Londona, Ņujorka
Pollija Džīna Hārvija 16. augustā apmeklēja pirmizrādi Rūras triennālē. Mūziķei līdzās bija leģendārais Džons Perišs – viņas ilggadējais domubiedrs, skatuves partneris un daudzu albumu producents. Dažiem faniem paveicās saņemt Pollijas Džīnas Hārvijas autogrāfu, bet no selfijiem viņa atteicās.
Būdama augstākās klases aktrise, Sandra Hillere ļoti precīzi strādā ar tekstu – kad viņa dzied, saprotams ir katrs vārds. Foto – Jans Versveivelds
Izrādē Es gribu absolūtu skaistumu Sandra Hillere dzied divdesmit sešas Pollijas Džīnas Hārvijas dziesmas, izpildot sarežģītu (La)Horde horeogrāfiju uz skatuves, ko pārklāj bieza organiskās augsnes kārta (izrādē ir arī ekoloģisks patoss). Nevienu brīdi aktrisei nesāk pietrūkt elpas. Sandras Hilleres varone emocionāli intensīvi izdzīvo svešas dzīves, meklējot savējo. Viņa negrib pakļauties sabiedrības noteiktajām lomām un gaidām. Katrā tikšanās reizē, katrās attiecībās un katrā vietā – Dorsetā, Londonā, Ņujorkā un beidzamajā pieturpunktā, kas nodēvēts par mājām, – viņa rada sevi no jauna.
Dziesmas ir sagrupētas četrās tematiskajās daļās: Augt (Grow, Grow, Grow, The River, The Piano, Send His Love to Me, C’mon Billy, The Mountain, Down by the Water, The Words That Maketh Murder, The Glorious Land un Big Exit), Mīlestība, personiskā un politiskā vilšanās (Angelene, The Dancer, Meet Ze Monsta, Rub ’til it Bleeds, Rid of Me, My Beautiful Leah un White Chalk), Lielā izeja (Good Fortune, A Place Called Home, One Line, This Mess We’re In un Beautiful Feeling) un Atpakaļ mājās (Talk to You, Desperate Kingdom of Love, Horses in My Dreams un We Float).
Cauri visām pacilājošajām sajūtām un smagajiem pārdzīvojumiem – eiforijai, izmisumam, ekstāzei, vardarbībai, kaislei, ciešanām, mieram un nemieram – varoni ved Pollijas Džīnas Hārvijas teksti un melodijas. Mūzika saslēdzas ar kustību, vārdi iegūst telpisku, skulpturālu formu. Sandra Hillere un dejotāji kustībā izstāsta visu par traumām, fobijām, iekšējo barjeru pārvarēšanu (dejotāji ir izrādes horeogrāfijas līdzautori). "Manas rokas ir pārāk vājas, lai satvertu, / Manas acis ir pārāk sausas, lai raudātu, / Manas lūpas ir pārāk sausas, lai skūpstītos, / Es lūdzu, Jēzu, lūdzu / Sūti man viņa mīlestību!" Sandra Hillere dzied vienā no dramatiskākajām izrādes pirmās daļas dziesmām Send His Love to Me.
Būdama augstākās klases aktrise, Sandra Hillere ļoti precīzi strādā ar tekstu – kad viņa dzied, saprotams ir katrs vārds (tie redzami arī titros angļu un vācu valodā). Atšķirībā no rokkoncerta, kurā visi drūzmējas un kāds tev blakus skaļi runā un dzer alu, skatītājs teātrī, sēžot krēslā, jūtas droši un ērti, te var labi uztvert frāzes, kas tiek raidītas no skatuves. Taču klausītāju reakcija koncertā ir tūlītēja, teātra publika ir daudz savaldīgāka.
Samērā lirisko pirmo – Dorsetas – daļu Augt noslēdz hits Big Exit: Sandra Hillere ir varena rokzvaigzne! Otrajā daļā, kuras darbība risinās Londonā, valda rokenrols un alternatīvais roks (izrādes apmeklētāji pie ieejas zālē var paņemt ausu aizbāžņus). "Es sasiešu tev kājas, / Turēšu tevi pie savām krūtīm! / Ak, tu no manis vaļā netiksi! / Es likšu tev laizīt manus ievainojumus / Es tev salauzīšu kaklu, skaties!" – dziesmā Rid of Me Sandra Hillere palīdz sajust Pollijas Džīnas Hārvijas dzejas nepieradināmo garu.
Šķiet, ka trešajā – Ņujorkas – daļā varone beidzot ir laimīga, viņa ir atbrīvojusies garīgi un ķermeniski, šeit ir ballīte un visi dejo. Ceturtajā daļā notiek atgriešanās Dorsetā – pašā sākumā mēs redzējām varones meitu, bet tagad satiekam varones māti. Viņu videogleznā spēlē Izabella Ipēra, kura dzied Desperate Kingdom of Love. Šajā cēlienā skanējums ir meditatīvi džezīgs, māte sūta meitai skūpstu. Izabella Ipēra šajā epizodiskajā lomā ir līdzīga viedajai dievietei Erdai, kuru satiekam Riharda Vāgnera Reinas zeltā. Viņa zina visu par dieviem un cilvēkiem un brīdina par lāstu, kas sola bojāeju. Izabellas Ipēras dziedātajā ir vērts ieklausīties.
Izrādi noslēdz Pollijas Džīnas Hārvijas brīnišķīgās dziesmas Horses in My Dreams un We Float. Mūzikā Sandra Hillere atrod savu interpretācijas ceļu un neatdarina autores izpildījuma manieri. Šī izrāde ir viņas triumfs, un tā nav līdzīga iepriekšējiem aktrises darbiem.
Rokmūzikas stāsti
"Sandra ir spēks. Viss, kam viņa pievēršas, kļūst harismātisks, iedarbīgs un saviļņojošs, tāpēc zinu, ka viņa padarīs šīs dziesmas par savējām, precīzāk, par savas varones dziesmām. Man nav šaubu, ka tas būs pārliecinoši,» izrādes programmā publicētajā sarunā ar Ivo van Hovi saka Pollija Džīna Hārvija. «Bieži vien profesionāli skoloti dziedātāji var nošaut garām mūzikas patiesajam, emocionālajam, neapstrādātajam kodolam, un tam nav sakara ar izpildījuma tehnisko perfekciju. Es labāk gribētu dzirdēt, ka kāds dzied mazliet šķībi, bet no visas sirds, nevis kādu, kurš dzied perfekti, bet tajā nav dvēseles," skaidro mūziķe.
Pollija Džīna Hārvija stāsta: "Kad dziesmas ir pabeigtas un palaistas pasaulē, tās vairs nepieder man un man vairs nav jācenšas tās kontrolēt un visiem spēkiem turēties pie tām. Tās var pārņemt citi – izmantot un interpretēt tās, lasīt tajās savu dzīvi. Man ir gandarījums, kad redzu, kādu prieku šīs dziesmas sagādā citiem, kā cilvēki tās pēta un ko viņi saskata šajos darbos, kuriem esmu palīdzējusi nākt pasaulē, lai tos varētu izmantot citi. Tagad šīs dziesmas kļūs par daļu no... Kā man to nosaukt, Ivo? Vai tā būs mūzikas teātra izrāde?"
Režisors atbild: "Es joprojām meklēju īsto žanra formulējumu. Šajā darbā būs apvienota mūzika, teātris, deja, video. Uzskatu, ka popmūzika un rokmūzika mūsdienās stāsta ļoti svarīgus stāstus. Ne tikai klasiskā mūzika ir nozīmīga un vērtīga, šīs īpašības piemīt arī popmūzikai un rokmūzikai, turklāt tā var būt arī izklaidējoša, un tas palīdz aizkustināt cilvēkus. Rūras triennālē cenšos paplašināt skatījumu uz to, kāds šodien var būt mūzikas teātris. Ir daudz konceptuālu albumu, kas ir radīti 70. gados un tiek veidoti mūsdienās, un tie aktualizē svarīgas tēmas. Vēlos pamudināt citus režisorus iedziļināties šajā pasaulē un, balstoties šajā mūzikā, attīstīt tēlus un sižetus, kas kaut ko stāsta par cilvēkiem šodien un rīt."
Vakara interlūdija
Ivo van Hove jau iepriekš ir sadarbojies ar Sandru Hilleri – 2013. gadā Minhenes teātrī Kammerspiele aktrise piedalījās viņa iestudētajā Jūdžina O’Nīla Dīvainajā interlūdijā. Savu arodu Sandra Hillere ir apguvusi Ernsta Buša Teātra mākslas universitātē Berlīnē. Viņa ir spēlējusi teātrī Jēnā, Leipcigā, Bāzelē, Minhenē un Bohumā. Aktrise jau vairākkārt ir bijusi redzama Rūras triennāles izrādēs. 2020. gadā Sandrai Hillerei tika piešķirta Berlīnes teātra balva par nopelniem vācu valodas teātrī. Kopš 2013. gada viņa četras reizes ir ieguvusi gada labākās aktrises titulu žurnāla Theater Heute kritiķu aptaujā. Kopš 2016. gada Sandra Hillere ir neatkarīgā teātra kolektīva FARN locekle.
Nē, nekad agrāk teātrī tik daudz vēl neesmu dziedājusi, vēlu vakarā pēc Es gribu absolūtu skaistumu pirmizrādes man saka pati māksliniece. Vēl trīs dienas pirms pirmizrādes viņa ir konsultējusies ar vokālo pedagogu. Sandra Hillere pasmaida, kad jautāju, vai viņa piekrīt Katrīnas Denēvas tēzei, ka ikviena aktrise sapņo par dziedāšanu. "Visu aktrišu vietā es tā neapgalvotu!" viņa piebilst. "Es gribu absolūtu skaistumu ir vissarežģītākā izrāde, kurā esmu piedalījusies, taču tā man sniedz vislielāko gandarījumu," uzsver Sandra Hillere.
Iestudējums Es gribu absolūtu skaistumu Bohumā līdz 30. augustam tiks nospēlēts deviņas reizes. Uzreiz pēc tam Sandra Hillere dosies uz filmēšanu Londonā. Aktrise cer, ka turpināsies viņas sadarbība ar filmas Kritiena anatomija autori Žistīni Triē.
2020. gadā izdotajā Sandras Hilleres debijas albumā Be Your Own Prince ir iekļautas viņas sacerētās un izpildītās dziesmas
Uz maniem komplimentiem par viņas vokālajām dotībām vakara zvaigzne atbild laipni un pat pazemīgi. Tikai vēlāk uzzinu, ka 2020. gadā Sandra Hillere izdevusi savu debijas albumu Be Your Own Prince. Viņa ir visu tajā iekļauto dziesmu autore, kā arī iespēlējusi kalimbu un ģitāru. Šis ir lielisks alternatīvās mūzikas albums, kas ir ierakstīts kopā ar producentu Danielu Freitāgu. Tāda līmeņa māksliniecei kā Sandra Hillere nav vajadzības nodarboties ar pašreklāmu un aicināt klausīties savu albumu. Viņa rada pašpietiekamas personības iespaidu un dara to, kas viņu aizrauj.
Aktrise ir laimīga, ka Pollijai Džīnai Hārvijai jauniestudējums ir gājis pie sirds. Ballītē pēc pirmizrādes Sandra Hillere vēl ilgi dejoja ar saviem skatuves partneriem jau pavisam neformālā atmosfērā, un tas bija absolūts skaistums.
Rūras triennāle turpināsies līdz 15. septembrim.
Informācija: www.ruhrtriennale.de