Tas, ko biļinas, līdzīgi mūsu pašu pasakām un teiksmām par nogrimušām pilīm un dusošām princesēm, nestāsta, ir sekojošais. Proti, Iļjam laimējās. Viņš modās laikmetā, kad pa Krievzemi siroja tatāri, bet katra sevi cienoša upe vai birztala bija pūķa mājvieta. Mūsu varonim bija ne tikai skaidra darbības programma, bet arī ar vērienu un radošu garu apveltīti pretinieki. Dzīve, ja tā drīkst izteikties, apvienoja sevī cīņas prozu un fantāzijas poēziju. Bet ko tad, ja ikdienas bitā nebūtu atrodams ne gabaliņš dziesmas, ne dvēseles, ja darbīgās rutīnas skrejā, kā formulē Ivana Gončarova slavenā romāna titulvaronis, nav saprotams, pa kuru laiku lai dzīvo? Muromietim palaimējās. Uz jautājumu, vai no krāsns vajag nokāpt citam Iļjam - Iļjam Iļjičam Oblomovam, atbildēt šodien ir krietni grūtāk.
Izvēļu liktenīgais spēks
Ja dažos vārdos jāpasaka, par ko stāsta Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī radītais Oblomovs, es teiktu, ka šī ir izrāde par izvēlēm. Par to, ka, lai cik ļoti vēlētos, nekad nav iespējams dabūt visu, vienmēr no kaut kā jāatsakās, vienalga – lielveikalā piena paku vai sev dzīves ceļu izvēloties. Un – ka reiz kā neizbēgams likteņa princips sajusta izvēle cilvēka mūžā allaž sūrst kā sirdī ievilkta skabarga.
Man apraksts šoreiz padevies poētisks un filozofisks, bet tas nenozīmē, ka ar to A. Hermaņa jaunais iestudējums būtu izsmelts. Kā visas labākās režisora izrādes, Oblomovs ir apbrīnojami daudzslāņains, rosina domas, kam pēc loģikas vajadzētu citai citu noliegt, bet kuras tomēr savijas pārsteidzošos nozīmju tīmekļos. Būs skatītāji, kam iestudējums liksies sociāli kritisks, iespējams, atsevišķos aspektos pat politisks. Būs tādi, kas no sirds smiesies Oblomovā – asprātīgā komēdijā (kāda izdoma, kāda radošās brīvības uzdzirkstīšana!), un tādi, kas raudās, jūtot līdzi traģiskajiem varoņiem. Un skaistākais – visiem būs taisnība.
Šo A. Hermaņa izrāžu pievilcības atslēgu – šķiet, ar kaulu smadzenēm sajusto pretrunu vienību, ko skatītājiem piedevām rāda nevis ar pāri stāvošu smīnu, bet cilvēciski siltu smaidu – aktieru ansamblim izdevies iemiesot atbruņojošā perfekcijā. Pavasarī Ķelnē tika pirmizrādīts otrs A. Hermaņa Oblomovs, variants, kurš tapa paralēli Rīgas iestudējumam un lielā mērā „uzsūcis” JRT aktieru mēģinājumos atrastās detaļas. Neviens aktieris, protams, nav mehānisms, un lomas netop copy – paste tehnikā. Tomēr A. Hermaņa karjeras līkloču piespēlētā iespēja salīdzināt abas izrādes, vienlaikus ir arī izdevība novērtēt nekādās skalās neizmērāmo – proti, mūsu aktieru talantu, tehniskās un darbaspējas. Ļoti patīkami lieku reizi konstatēt, ka rīdzinieki ir ārkārtēji.
Pieskārienu simfonija
Citu ansambļa saķeri jūt pat Gundara Āboliņa Oblomovā, kas Ķelnē žilbināja ar teju pārcilvēciski precīzu tehniku, lēkājot no ainas ainā, no gatavas emocijas gatavā emocijā tā, it kā tām ne no kurienes nevajadzētu rasties. Ņem – gatavs. Ņem nākošo – atkal gatavs. Bet ir tomēr būtiska atšķirība, vai sajūsminies par formas virtuozu, vai arī – kā Rīgā: redzi katru pāreju, tiltiņu, domas virāžu, emocijas krasu maiņu, kas neļauj ne uz brīdi atslābt, gremdējoties smalku pieskārienu simfonijā. Izrāde nav īsa – četras stundas, un lielākoties – kā teiktu konservatīvākie dramaturģijas aizstāvji, „nekas nenotiek”. Bet šis nekas ir tik spriegs, enerģētiski lādēts un interesants, ka neviens „notikums” tam nestāv blakus.
Par izrādes centru kļūst Gundara Āboliņa Oblomovs un Viļa Daudziņa Zahars, kaut uzmanību gribu pievērst faktam, ka Oblomovi Rīgā būs divi. 11.septembrī no krāsns pirmo reizi nokāps Ģirta Krūmiņa XXI gs. Muromietis, un visas pazīmes liecina, ka tā būs ne mazāk spriega, dzirkstoša un interesanta, tomēr pavisam cita izrāde. Jo Oblomovu un Zaharu aktieri JRT izrādē zīmē pat ne tik daudz fantastiskajā ķermeņu partitūrā un smalkajā psiholoģijā, cik atmosfēras vissīkākajās niansēs. It kā viņiem ķermeņu nemaz nebūtu (kaut fiziski izrāde ir ļoti „ķermeniska”), bet būtu tikai enerģijas oreols, kas spēj apgarot visu sev apkārt. Tādi jau Muromieši ir – ja guļ, līdzi viņiem snauduļo visa zeme, ja mostas, milzīgs enerģijas mākonis uzsprāgst, aizraujot uz priekšu miljonus.
Kaut arī Kristīnes Jurjānes noskaņu scenogrāfija, salīdzinot Rīgas un Ķelnes izrādes, izgaismota atbilstoši šejienes tehniskajām iespējām, un rīta gaismas netveramo īstumu, kas tā šokē Vācijā, rīdziniekiem nāksies piedomāt klāt, noskretušais, līdz pēdējam nodzīvotais dzīvoklis, brūkošā mini pasaule ir Oblomova un Zahara trešā roka vai kāja. Viņi ir organiska šīs aizkrāsnes daļa, arī – aizkrāsne mīt dziļi viņos. Pretīgais un skaistais iet roku rokā, bez tam ne viens, ne otrs nav „zems”, bet gan vēriena apdvests – stilizēts riebuma pilns skatiens kā vissirsnīgākais glāsts, izspēlētas lamas – mīlestības apliecinājumi. Par spīti tam, ka gan V. Daudziņam, gan G. Āboliņam repertuārā ir lomas, kas atgādina varoņus Oblomovā, Zahara un Iļjas Iļjiča lomas abiem ir jauns aktiermeistarības brieduma pakāpiens – šī saspēle nav aprakstāma, tā vienkārši jāredz!
Cits Muromietis
Oblomovs valdzina kā vienlaikus ļoti racionāls (par citātiem, kultūras alūzijām un jaunas teatralitātes pētījumiem varētu uzrakstīt atsevišķu recenziju) un emocionāls mākslas darbs. Emociju gamma visā pilnībā uzdzirkst G. Āboliņa un V. Daudziņa saspēlē – no smiekliem līdz asarām. Mazi dārgakmeņi spilgti groteskā rāmī, labākajās ekspresionisma tradīcijās izzīmēti, ir arī Kaspara Znotiņa Terentjevs un Ivara Krasta Doktors. Varu sniegt atbildi tiem, kas taujā – vai tiešām talantīgu aktieru darba stundas jānieko, piešķirot katram pa nelielai solo ainai? Jā. Jo bez viņiem Oblomovs zaudētu būtisku vispārinājuma slāni. Proti, ne jau ķeza ar Olgu un Štolcu iznīcina Oblomovu. (Vācijas izrādē aktieri nospēlē tā un - pazaudē perspektīvu stāstam par mūsu, ne Gončarova gadsimtu.) Oblomovu iznīcina saskaršanās ar dzīvi, kurā nav poēzijas, nav uzveicamu pūķu un atbrīvojamu jaunavu un kurā pat mūzika pa īstam skaisti skan tikai iztēlē.
Arī Gata Gāgas Štolcs un Lienas Šmukstes Olga, divi Oblomova modinātāji, kas viņu fiziski izvelk no gultas un metaforiski dod padzerties iz zemes avotiem, nav sendienu gudrie, bet nomaldījušies, skrējienā ierauti mazi cilvēki, kuru eksistences attaisno, skaitot viņu amatu nosaukumus. Abi aktieri arī spilgti nospēlē savus tēlus – kā funkcijas, kaut, manuprāt, režisors Oblomovā ir atstājis diezgan vietas, kurā māksliniekiem, nezaudējot varoņu marionetiskumu, atklāt arī viņu pulsējošo dvēseles (pat ja tā nav Dvēsele, bet tikai dvēselīte) ritmu. Varbūt tas nav tik būtiski Oblomova filozofijai, jo A. Hermanis rāda, ka visi cilvēki ir vērtīgi, un tas šodien ir bezgala daudz. Bet no teātra skatīšanās viedokļa šāda oderīte ļautu garajās ainās noturēt uzmanību arī brīžos, kad V. Daudziņa un G. Āboliņa dabiski nokveldētā interese meklē arī pārējos tēlos ko dzīvu un pretrunīgu, kam pieķerties.
Lai gan apšaubu nepieciešamību pēc Oblomova sapņa maza zēna izpildījumā (vai to pašu, tikai poētiskāk un daudznozīmīgāk, jau nav nospēlējis G. Āboliņš?), un arī Jevgēnija Isajeva spēlētā Aleksejeva izmantojums „legāla” skatuves strādnieka lomā šķiet diskutabls, tomēr, izrādei beidzoties, šie sīkumi piemirstas mirklī. Paliek tikai doma par Oblomova miegu. Smalku, pieskārieniem izaustu, eksistenciāli dziļu. Kas ir tas spēks, kas valda noskretušajā istabā, liekot tās saimniekam gadiem vaļāties pa dīvānu un viņa viesiem krist gar zemi kā mušām rudenī? Skaidrs, ka miegs iznīcina. Bet vienlaikus – kurš var noliegt? - tas arī glābj. Paslēpj, glabā, nosargā. Ja Muromietis nebūtu nokāpis no krāsns, Krievzemē daudzi varoņdarbi būtu palikuši nedarīti. Ja Oblomovs nebūtu nokāpis dzīvē, viņu tā nebūtu iznīcinājusi. Kas ir A. Hermaņa Oblomovs – bērns, dvēsele, sapnis? Protams. Bet visvairāk viņš ir tas avots, pie kura lācis naktīs nāk padzerties Krievzemes spēku. Jeb – kā saka Zahars, viņš dzīvoja cilvēkiem par prieku.