Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 29. aprīlis
Raimonds, Laine, Vilnis

Dzejas gadagrāmatas bērniem Garā pupa recenzija. Man sapņos viss var būt

Mūsdienu bērnu dzeja ne tikai izklaidē, bet arī iedur, liekot apdomāt dzīves būšanas un nebūšanas.

Es nesaprotu, ka nevar būt/ man sapņos viss var būt – tā, teju vai piecērtot pie grīdas tipiska četrgadnieka kājeli, iespītējas Indra Brūvere- Daruliene dzejolī Viss var būt. Un patiesi, kāpēc gan ne? Ja var būt pat tā, ka jau ceturto gadu tiek laista klajā dzejas gadagrāmata bērniem Garā pupa, atjaunojot senu un labu tradīciju, kas pēc daudzgadīga pārtraukuma šķita jau bezcerīgi piemirsta.

Tagad, kad sabiedrībā augstos toņos diskutē par skolās mācāmās literatūras psiholoģisko piemērotību bērniem, par Cibiņa, Vanadziņa un Kārlēna tēla atstātajām neizdzēšamajām traumām veselu paaudžu apziņā, ir veselīgi pašķirstīt bērnu dzejas izdevumu un atcerēties, ka ne viss dzīvē ir (un ne visam jābūt) pozitīvs, "ilgtspējīgs" un "energoefektīvs". Laikā, kad pat no literatūras tiek prasīta "pievienotā vērtība", utilitāras lietošanas iespējamība (nu vismaz lai būtu ko ierakstīt apsveikuma kartītē un Ziemassvētkos noskaitīt pie eglītes), dzeja ir tā joma, kas atļaujas lielākajā daļā gadījumu būt izaicinoši nepielietojama.

 

Par skaisto un sāpīgo

Mūsdienu bērnu dzeja ne tikai izklaidē, bet arī iedur ar asumiņu, liekot apdomāt dažnedažādas dzīves būšanas un nebūšanas; tā var nebūt (bet var arī būt) rīmēta gludi lokanās rindās, kur kāja atskaņojas ar māju (bet, no otras puses, Ojāram Vācietim, kā zināms, perfekts dzejolis uzrakstījās tieši ar šo atskaņu pāri). Šai dzejā dažādu paaudžu dzejnieki atļaujas sentimenta nepieglaustās rindās ar bērnu godīgi runāt par visu iespējamo – sākot ar dabas skaistumu un mācīšanās nepieciešamību (pret to laikam pat konservatīvākajiem literatūras lietderīguma apoloģētiem nebūtu ko iebilst) un beidzot ar to, ka tētis dzer, mammai nekad nav laika, bet pašam lidmašīnā sametas nelaba dūša. Vai gan – nepacietīgi iebilst erudītais analītiķis – par kaut ko tādu vispār jārunā un vēl dzejas valodā?

Uz to jau pasen atbildējis viens no XX gadsimta lieliskākajiem bērnu rakstniekiem Ērihs Kestners (kurš līdztekus Latvijā labāk zināmajiem Emīla un Berlīnes zēnu, divu Lotiņu un Punktiņas un Antona piedzīvojumiem rakstīja arī brīnišķīgu, sociāli asu dzeju visām paaudzēm), kurš visai skarbi pateica, ka ir noziegums – jā, šādiem vārdiem, – ar bērnu skaidrā un viņam saprotamā valodā neparunāt par to, ko viņš redz, jūt, apzinās un pārdzīvo. Bērnu dzejnieki dara tieši to – katrs savā veidā cenšas ar mazo cilvēku parunāt par skaisto un sāpīgo tik pateicīgajā (jo nozīmju blīvajā un vienlaikus tik plaši interpretējamā) poēzijas valodā.

 

Piedzīvojumu taka

Jauniznākusī gadagrāmata Garā pupa, ievērojot tradīcijas, nav veltīta tikai latviešu bērnu dzejas jaunākajām balsīm. Tur atradīsim gan tautasdziesmu sadaļu, gan atdzejojumus, ludziņu, poēmas un īpaši intriģējošu, apjomīgu sadaļu Atgādinājums, kurā ietverta dažādu laikmetu latviešu autoru dzeja bērniem, ko papildina sastādītājas Ineses Zanderes komentāri par dzejniekiem un laikposmu, kurā tie rakstījuši.

Šie komentāri īpaši vērtīgi būs vecākiem, kuriem varētu būt interesanti ar bērniem aprunāties, kāpēc viens vai otrs dzejnieks rakstījis tieši tā un ne citādi. Tomēr arī no nebūt ne senajiem laikiem, kad jāraksta bija "tā un ne citādi", sastādītāja izzvejojusi raksturīgākās, asprātīgākās un visos laikos lasāmās rindas. No mazāk zināmas (un daudzkārt pašlabotas – literatūras zinātājiem īpaši intriģējoši ir izdevumā lasāmie fragmenti no dažādām versijām) Alberta Kronenberga poēmas līdz Andra Vējāna slavenajam, mūždien visās blēņās vainojamajam Mikausim, no Vitauta Ļūdēna brīnumu pilnā skatiena dabas pasaulē līdz Pētera Brūvera ķircinošajiem "šausmu dzejoļiem" par spokiem, ģindeņiem un mūslaiku cenzūras dēļ īpašu slavu iemantojušo slīķi dīķī – Garā pupa izvadā lasītāju pa latviešu bērnu dzejas, nē, ne jau ceļu, bet īstu piedzīvojumu taku. Uz tās līdzās romantiski līgojas kviešu vārpu šūpulīši un blusa gaida autobusu, lēkā klasiskie saules zaķēni un galu dabū desmit mazi kukainīši, ziema tiek teicamniekos un triku meistars pavisam burtiski zaudē galvu; un viss kopā veido ņipri krāsainu gobelēnu, kurā ne miņas no pareizuma un garlaicības, bet ļoti daudz dzīvesprieka, sirsnības, spēlēšanās un augšanas.

Citādu, bet tikpat aizraujošu ceļojumu piedāvā sadaļa ar tieši šādu nosaukumu Ceļojums, kurā lasāma dažādu laiku pasaules autoru dzeja bērniem – rumāņu, igauņu, poļu, zviedru, kastīliešu, žemaišu, kurus latviešu atdzejotāji arī kodolīgi stāda priekšā lasītājam. Izdevumu noslēdz ar nolūku paradoksāli nodēvētā nodaļa Sākums – tajā rodami bērnu dzejas konkursa laureātu darbi, kas šoreiz veltīti četrām Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas tēmām: dzejoļi, kas ir tik atjautīgi, radoši un brīžiem pārsteidzoši, ka, nebijis virs katra darba norādes par autora piederību pirmajai, trešajai vai sestajai klasei, gribētos domāt, ka tie ir jau nobriedušu dzejnieku darbi. Pat ja lielākā daļa no jaunajiem autoriem nekļūs par dzejniekiem, tomēr iedvesmojošu ainu paver viņu prasme rotaļāties ar vārdiem un jēdzieniem, domāt ārpus rāmjiem un kastītēm, sapņot ne tikai bērnišķīgus, bet arī pārlaicīgus sapņus un to visu spēt pateikt tik īsti, kā tikai dzejā iespējams.

Noslēgumā atgriežoties pie tēmas par dzejas (ne)lietderīgumu, gribētu atļauties mazliet personisku piebildi. Bērnībā dzeju nelasīju nekad – vismaz tā dēvēto bērnu dzeju ne. Tieši tāpēc, ka tolaik, astoņdesmitajos, liela daļa bērnu dzejnieku vēl centās savās rindās darīt tieši to: moralizēt, pamācīt, kaunināt. Audzināt vienvārdsakot – jau savlaikus jauno padomju pilsoni iemauktojot, apseglojot un ar maziem āmuriņiem smadzenēs iedzenot pareizās attieksmes modeļus (diezin kāpēc vismaz manā atmiņā tieši dzejā šī tendence bija daudz uzkrītošāka nekā prozā). Tomēr, par spīti visiem audzināšanas mēģinājumiem, kaut kā nebūt izaugām paši. Un labi tiem, kurus mūžīgie paklausīgie Pēterīši un nerātnās Anniņas uz visiem laikiem neatbaidīja no Vācieša, Ziedoņa un Čaklā. Pa garo pupu uzkāpām katrs pats savā vīzē. Paldies tiem, kas to iestādīja, – tālāk jau paši. Un tagadējiem dārzniekiem paldies. Jo arī jaunās pupas zari (kā redzam no Sākuma) jau kāpēju pilni.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja