Mūziķim Jānim Ruņģim 2020. gads ir bijis ļoti darbīgs – uz ekrāniem nonākusi režisoru Lienes Lindes un Armanda Zača dokumentālā filma Klātbūtne ar Jāņa radīto orģinālmūziku, oktobra beigās izdots Nurmes baznīcā ierakstītais soloalbums Yggdrasil ar desmit improvizācijas manierē tapušiem skaņdarbiem. Nepagāja ne mēnesis, un dienasgaismu ieraudzījis nākamais mākslinieka garadarbs: grupa Jāņa Ruņģa klātbūtne divus gadus pēc debijas ieraksta Ārpus prātus piedāvā savu otro albumu Dzīvojumi, kurā trīsdesmit minūšu garumā ir dzirdama augstvērtīga instrumentu (un ne tikai) spēle komplektā ar visai abstraktiem stāstiem par… dzīvojumiem, protams.
Lietussargs un ķieģelis
Vēl pirms pogas Play nospiešanas un albuma noklausīšanās, aplūkojot par to atrodamo informāciju vietnē Bandcamp (tur to iespējams arī iegādāties un nosūtīt kā dāvanu – Ziemassvētki nav aiz kalniem, un dāvināt mūzikas ierakstus, pat digitālus, ir gaumīgāk par konfekšu kārbām), kļuva skaidrs, ka turpmākajā pusstundā ir gaidāma skaņu puzle. Par to liecina piesaistīto papildspēku pulks: Miķelis Putniņš, Kristīne Pāže un Marija Valmiera (vokāli), Deniss Paškevičs (saksofons, flauta), Staņislavs Judins (kontrabass), Rinalds Maksimovs (bungas), stīgu kvartets Nōna (vijolnieces Līva Tomiņa un Dita Celitāne, altiste Madara Tupiņa, čelliste Sarma Gabrēna), Viesturs Melders (klarnete, ģitāra, ieraksts un miksēšana), Matīss Runtulis (ieraksts un miksēšana), Mārtiņš Krastiņš (līdzproducents; miksēšana, programmēšana un māsterēšana jeb skaņas gala apstrāde).
Ailītē pie paša Jāņa Ruņģa vārda ir redzama ne vien ģitāra, vokāls, elektriskais bass, MIDI un blūmīzers jeb mutes ermoņikas, bet arī mūzikas pasaulei mazliet neordinārāki priekšmeti, piemēram, lietussargs, sērkociņi un ķieģelis. Jānis Ruņģis ir visu skaņdarbu mūzikas autors un Dzīvojumu producents.
No Raiņa līdz Bovijam
Dzīvojumi sākas enerģiski un ekspresīvi (Pacenties necensties), vienlaikus tas arī iezīmē vienu no albuma trūkumiem – reizēm visai abstrakti neizteiksmīgos dziesmu tekstus ar pāris vārdu gariem piedziedājumiem, kas jau pēc dažu reižu noklausīšanās ir apnikuši. Dziesmas beigu daļā, kurā saksofonu spēlē Deniss Paškevičs, sajutu vēsmas no Deivida Bovija episkā desmit minūšu opusa Blackstar no atvadu albuma ar tādu pašu nosaukumu. Par to un pārējām asociācijām, kuras turpmāk uzskaitīšu, – kompliments.
Albums turpinās ar mierīgāku, nedaudz psihedēlisku kompozīciju Šūna, kurā ar MIDI panāktais ritms fonā atkal neviļus liek atcerēties kaut ko dzirdētu, šoreiz – NSRD un Dzeltenos pastniekus. Par nelielu pārsteigumu parūpējas Perifērija – skaņdarbs ar albumam netipiskām, izteikti minorīgām čella skaņām, un tad jau klāt Fikcija, viens no dinamiskākajiem albuma ierakstiem ar ļoti skaistu "tiltu", tāpēc nav pārsteigums, ka tas izvēlēts kā singls, ko dzirdīgākie jau būs saklausījuši Radio Naba un citās radiostacijās.
Savukārt Tas, kurš mīl ir albuma salkanākā (varbūt pat pārāk) dziesma, kas lieliski piestāvētu kādam pavasara albumam. Novatoriskākā skaņdarba titulu piešķiru kompozīcijai Valgalriits, kurā ir iespējams saklausīt ne vien Jāņa spēles ar dažādiem mūzikas instrumentiem (un ne tikai), bet arī šogad no mums aizgājušā Matīsa Runtuļa rokrakstu – viņš ir piedalījies Valgalriita skaņu režijā un miksēšanā.
Divās dziesmās Jānis nevis dzied, bet deklamē dzeju (kompozīcijā Bet tas nekas izmantoti Raiņa vārdi, skaņdarbā Mūsu laiks – Guntara Godiņa vārdi). Mūsu laika muzikālais pavadījums atgādina amerikāņu multimākslinieka Tyler, The Creator pēdējo gadu daiļradi. Albumu noslēdz divas ļoti skaistas dziesmas (Oleandri un Nāc), kurās atkal saklausu aizokeāna skaņas, šoreiz – Sūfjana Stīvensa manierē.
Košais ēteriskums
No muzikālā skatpunkta raugoties, Dzīvojumi skan profesionāli, tīri un precīzi – katra nots ir savā vietā un laikā. Tas gan reizēm kļūst par nelielu traucēkli, proti, gribētos sadzirdēt kādu raupjāku, eksperimentālāku pieeju (šad tad albumā kas tāds uzplaiksnī, it īpaši skaņdarbā Valgalriits). Tomēr fakts paliek nemainīgs – albuma spēcīgākā puse ir košais un daudzpusīgais muzikālais pavadījums, par kuru ir parūpējies gan pats Jānis Ruņģis, gan pieaicinātie mūziķi un kurā ir saklausāms žanrisks kokteilis, kā jau tas mūsdienu mūzikai piedien; ar uguni ir jāmeklē albumi, kas strikti ieturēti kādā konkrētā žanra rāmītī, un tas nemaz nav nepieciešams. Savukārt teksti Dzīvojumos ir atkāpušies fonā un dažbrīd var šķist mazliet klišejiski vai pat neloģiski, taču kopumā ir visai intīmi, tāpēc apvienojumā ar lielākoties liego un ēterisko muzikālo pavadījumu patiks jūtīgākiem cilvēkiem.
Piebildīšu, ka man ikkatrā albumā gribas saklausīt vai nu personiskumu, vai labi izstāstītu stāstu. Šajā darbā to diemžēl nesajutu arī pēc vairākkārtējas albuma noklausīšanās no pirmās sekundes līdz pēdējai.