Edgars Vērpe nepieder tiem māksliniekiem, kas vai ik gadu atrāda jaunāko veikumu regulārās izstādēs. Tas noteikti piešķir papildu intrigu un pārsteiguma iespējamību. Vairāk par mākslas darbiem varētu būt zināmi viņa administratīvie pienākumi, vadot Valsts kultūrkapitāla fondu vai Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu; varbūt arī televīzijas raidījumā Cope atspoguļotais makšķerēšanas hobijs. Bet, lai atcerētos vai uzzinātu, kā tad Edgars Vērpe gleznojis kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma, lieti noderēs līdz ar izstādi klajā laistais albums Edgars Vērpe (sast. Sandra Krastiņa, Rīga: Neputns, 2017), kurā aplūkoti visi jaunrades periodi.
Pārejas laika tēli
Edgars Vērpe, kā zināms, ir viens no nosacītās Maigo svārstību grupas dalībniekiem (Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks), kuru uznāciens uz vietējās mākslas skatuves 80. gadu sākumā saistāms ar neoekspresionisma un transavangarda impulsiem. Arī ar tādu kā jaunas paaudzes pieteikumu dažādos aspektos un radikālisma pakāpēs modernizētā mākslas valodā. Vieliski pastozās agrīnās klusās dabas, kas attāli atbalso itāliešu metafiziskās glezniecības kontrastainās gaismēnas, atklājas kā noteikts protests pret figurālo pasūtījumu darbu dominanci vēlīnā padomju laika lokālajā hierarhijā. Taču līdz ar atmodu un politiskajām pārmaiņām 80.– 90. gadu mijā Edgara Vērpes gleznās ienāca arī ekspresīvas, hipertrofēti dinamiskas vai, tieši pretēji, bezpalīdzīgi sastingušas figūras, kurām vairs nebija nekāda sakara ar oficiālo paradigmu. Nišās iesprostotie cilvēki, mūmijas sarkofāgos, izmisušais bēglis vai atbaidošais kailais karalis bija raksturīgi pārejas laika tēli, kam sekoja ap divām desmitgadēm ilgs "zivju periods".
Glezniecības evolūcija
Lāsumainās, reizēm dārgakmeņu mozaīkām līdzīgās zivju formas tika ieturētas klusinātos, niansētos toņos un vairāk atgādināja nevis reālus makšķernieka lomus, bet drīzāk kādus arheologu atsegtus pārakmeņojušos reliktus. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē skatāmās jaunās izstādes Intereses. Konflikts tēlos un izteiksmes līdzekļos katrā ziņā var ieraudzīt bijušā turpinājumu un transformācijas – gan tieksmē uz monohromu askētismu, gan autortehnikās veidoto tēlu plūdlīniju veidolos.
Pirmais iespaids ir izteikti minimālistisks – ne šaurā mākslas virziena nozīmē, bet tieši nedaudzo eksponātu ziņā un tumšo četrstūru saspēlē ar Kupola zāles balto telpu; daļa munīcijas izvietota arī "guļus" uz grīdas, kas tuvina šos priekšmetus reālai bīstamā atraduma pozīcijai. Lādiņu apveidi ir ļoti līdzīgi, kārtoti vairākos blokos ar neskaitāmām "rūsas" variācijām un pamatīgi atgādina Edgara Vērpes agrākajos darbos dominējušās zivis – vienkāršas, izstieptas formas, kuru blīvā, daudzslāņainā struktūra panākta ar sarežģītiem autortehniku eksperimentiem. Savukārt vertikāli saslietais kritušo klājiens vizuāli līdzinās monumentālam, kokgriezumā risinātam satītu mūmiju laukam.
Edgara Vērpes izpildījumā glezniecības evolūcija novedusi līdz plēsta papīra mozaīkām un "zīmogotām" gleznām, otas vietā tiek lietots korķa nospiedumu tīklojums; kā atzīst autors, tā radoši izmantota ierēdņa darba rutīna – neskaitāmu papīru apzīmogošana.
Kas slēpjas aiz ideāliem
Izstādes vēstījums ir ļoti koncentrēts, viegli atšifrējams un skaidri pacifistiski orientēts. Aprišu ziņā radniecīgas formas ataino gan munīciju (Gruz 100), gan kritušos (Gruz 200), tādējādi tiek sapludināta bērnības dienu ņemšanās ar nesprāgušiem kara laika lādiņiem un aktuālais politiskais fons ar tā vardarbības "normalizēšanu" un pārvēršanu ikdienišķās ziņās.
Sen ir skaidrs, ka savulaik pareģotās vēstures beigas, kad pēc komunisma sabrukuma visas valstis draudzīgi sadzīvos vienā kapitālistiskā saimē, nav piepildījušās; tomēr daudz mazāk skaidri ir turpmākie scenāriji un attieksme – vai pilnīgi visi kari ir nosodāmi, vai ir vēl vieta "taisnīgajiem" kariem un tādiem, ar ko var tikt novērstas vēl lielākas "ziepes" nākotnē utt.
Izstādes nosaukums vedina uz vispārinājumu – visus konfliktus baro intereses, un tie pēc būtības ir vienādi. Intereses gan arī nav jebkādā veidā novēršams ļaunums. Var paspekulēt par tēmu, ka interešu vietā derētu būt ideāliem, taču tikpat labi iespējams argumentēt, ka aiz visiem ideāliem tāpat slēpjas intereses. Turklāt nevar apgalvot, ka ideālu (kristīgu, sociālistisku vai kādu citu) vārdā būtu savulaik izraisīts mazāk karu. Vienlaikus mākslai ir tā priekšrocība, ka nav obligāti jāpiedāvā praktiski, reālistiski aktuālo problēmu risinājumi, – pietiek arī uzjundīt skatītāja nemieru un pārdomas par šo problēmu neatrisināmību. Šajā izstādē tas ticis izdarīts nešaubīgi pazīstama individuālā stila ietvaros, māksliniekam variējot un attīstot zināmus formālos atradumus – abstrahētus, zīmēm un simboliem radniecīgus tēlus, kuru aprises noder itin modernistiski spontānām spēlēm ar dažādu materiālu un substanču īpašībām.
Edgars Vērpe
Izstāde Intereses. Konflikts LNMM Kupola zālē līdz 22.X