Režisores Antras Cilinskas un scenārista Jāņa Dombura kopīgais projekts Latvijas kino ainavā jau labu laiku figurēja kā tāda mirāža pie horizonta – nupat, nupat jau jābūt gatavam, bet... nē, šogad vēl ne, varbūt nākamgad. Pirms gadiem desmit izmeklēšanas vēriens gan bija pieticīgāks, par to liecināja projekta sākotnējais nosaukums Laventgeita, taču pamazām, kā to tagad var lasīt filmas autoru intervijās, kļuva skaidrs, ka bijušais Bankas Baltija šefs nebūt nav vienīgais, kurš būtu pelnījis, lai tam pievērstos caururbjošais Dombura skatiens.
Gadsimta kaujā ar pierādījumiem
Galu galā tapis detalizēts pētījums par atjaunotās Latvijas neseno vēsturi, un vismaz informācijas apjoma ziņā tas pilnīgi attaisno projektā ieguldīto laiku. Skaidrs, ka ne gada, ne divu laikā nebūtu iespējams tik skrupulozi izsijāt pēdējo 20 gadu audiovizuālos un dokumentālos arhīvus, lai katrai epizodei piemeklētu visprecīzāko fotogrāfiju, avīzes virsrakstu vai Panorāmas sižetu, nemaz nerunājot par visādu ofšoru shēmu un citu aizdomīgu zirnekļtīklu pētīšanu un atmaskošanu. Lai gan Jānis Domburs ar savu hiperprofesionālo publisko darbību daudzu gadu garumā pieradinājis ļautiņus uzskatīt, ka "Domburam tas viss ir galvā", šajā gadsimta kaujā viņš nevarēja doties bez uzskatāmiem un dokumentāliem pierādījumiem.
Turklāt filmas 4. maija republika vizuālajai un emocionālajai atraktivitātei lieliski noder dažādas gandrīz piemirstas detaļas un jēdzieni: "Godmaņa krāsniņa", Andra Šķēles mēslu talka, "stabilitātes garants", Valda Zatlera slapji apsnigušais un gandrīz puiciskais mētelītis lietussargu revolūcijas laikā, "nothing special", Einara Repšes svītraini spīdīgais uzvalks, taču pāri visam – desmit un divdesmit gadu senajās bildēs gandrīz visi politiķi un uzņēmēji ievērojami tievāki nekā šodien.
Spēj tik reģistrēt
Tomēr mazliet cita aina paveras, ja abstrahējamies no virtuozā faktu, liecību un spilgtu detaļu karuseļa. 4. maija republika patiesībā ir diezgan nomācošu negatīvu emociju koncentrāts, kura iedarbība pastiprinās, tuvojoties finālam, – aizvien pieaugošā tempā Domburs krauj kaudzē arvien jaunas cūcības, ja ne pat noziegumus, spēj tik prātā reģistrēt: prihvatizācija, trīs miljonu afēra, Mottes dzīvokļu lieta, Šķēles vekselis, digitālgeita, Jūrmalgeita, "Lemberga stipendiāti", Dienvidu tilts, Mercedes autobusi... Labās ziņas te neiederas, pilnīgi cits uzstādījums, kuram atbilst filmas gaitā briestošais vispārinājums – Latvijā par premjeriem vairumā gadījumu kļūst cilvēki, kuru pagātnē noteikti kāda aizdomīga šmuce gadījusies. Nezin kāpēc cauri gadiem atceros BB brokastu 1997. gada jociņu par kādu konkrētu darboni – "apstiprināts par ministru pierādījumu trūkuma dēļ".
Protams, to sajutuši un sapratuši arī paši filmas autori, tāpēc visiem spēkiem centušies ar jautrām izdarībām atšķaidīt negatīvismu. Lieliskākais un noderīgākais izrādās šāda tipa filmai gluži negaidītais risinājums – animācijas noformējums un iestarpinājumi (šoreiz aplikācijas tehnikā, nevis plastilīnā kā Pētera Krilova dokumentālajā filmā Uz spēles Latvija). Latviju simbolizē ar karogkrāsu deķīti apklāta govs, sliktos pārstāv mazs, bet atsperīgs biznesmenītis ar ņirdzīgu vieplīti, un multiplicēta tautumeita ar Mildas galvu regulāri dodas pie vēlēšanu urnas un tikpat regulāri pa ceļam kāpj uz grābekļa. Mani mulsina tikai viens aloģisms – to grābekli filmas pirmajos kadros taisa vai vismaz remontē pats Domburs, arī stilizēts kā aplikācijas tēls.
Stučīšanas prieks
Ārkārtīgi tālredzīgs izgudrojums ir ideja visus daudzos "lieciniekus" – Dombura intervētos politiķus un uzņēmējus – nosēdināt uz vienāda zīmēta fona un pilnīgi vienādi izgaismot ar zīmētiem prožektoriem – ja viņi pēc klasiska "runājošo galvu" standarta sēdētu katrs savā vairāk vai mazāk greznajā interjerā, tas filmu vizuāli nogalinātu jau pirmajā pusstundā.
Līdztekus Jurģa Krāsona un komandas veidotajai animācijai par negatīvās enerģijas kliedēšanu rūpējas arī Kārļa Auzāna talantīgi sacerētā mūzika – tāds jestrs "ramtairīdi", kas cenšas visu notiekošo iztēlot par pajoliņu cirku, ko nevajag pārāk nopietni ņemt pie sirds. Taču tik un tā – jo tuvāk finālam, jo uzmācīgāka kļūst sajūta, ka lipīgajam meldiņam ir arī vārdi, piemēram, "ramtairīdi, ramtairīdi, cik viss slikti Latvijā!".
Šķērmu sajūtu brīžiem rada arī paši "liecinieki" – neviens no viņiem netiek īsti konfrontēts ne ar citiem runātājiem, ne apsūdzošiem faktiem, tāpēc lielākā daļa cilvēciski saprotamu iemeslu dēļ izvairās no personiskās līdzdalības apspriešanas, toties ar jo lielāku prieku stučī par klāt neesošajiem laikabiedriem. Filmas fināla titros pasūdzas arī filmas autori, ar fatāli sarkaniem burtiem uzrakstot, ka Šķēle, Lembergs un Grūtups interviju filmai atteikuši.
Specifisks īsais kurss
Pateicoties atraktīvajai stilistikai, detaļu iedarbīgumam un nesenās pagātnes atmiņu šķirstīšanas valdzinājumam, aptuveni divas stundas filmas laika nešķiet tik ilgas, kādas tās draudētu izvērsties, ja autori nebūtu atraduši savam informatīvi piesātinātajam stāstam pievilcīgu formu. Tāpēc gribētos cerēt, ka skatītāji šo filmu gribēs redzēt vismaz kā Latvijas nesenās pagātnes īso kursu, lai arī materiāla atlases ziņā specifisku.
Medijos lasīts filmas veidotāju apsveicamais nolūks demonstrēt filmu visplašākajai publikai kinoteātros un kultūras centros visā Latvijā, tikai uzmanīgu dara teikums: "Jura Podnieka studija filmu bez maksas piedāvās noskatīties pansionātos, skolās, cietumos un slimnīcās." Nu labi, skolās droši vien vajag – cerībā, ka jauniešos šis stāsts var izraisīt pozitīvas dusmas un vēlēšanos veidot jaunu sabiedrību ar citu morāli. Taču slimnīcu un pansionātu iemītniekus gan vajadzētu pasaudzēt – viņiem jau tā ir bēdīgi.
4. maija republika ****
Dokumentālā filma. Latvija. 2014.
Režisore Antra Cilinska
Scenārists Jānis Domburs