Atļaušos apgalvot, ka tāda filma kā Veras Glagoļevas Divas sievietes Latvijā vēl ilgi netiks uzņemta. Un ne tāpēc, ka īpaši laba vai īpaši slikta, arī ne tāpēc, ka būtu īpaši dārga, lai gan vēsturiskas kostīmfilmas nemēdz būt lētas. Tomēr ar naudu šim apgalvojumam ir vistiešākais sakars – vienkārši tāpēc, ka neatkarīgās Latvijas filmu nozares ilggadējie finansiālie apstākļi nekad nav ļāvuši nodrošināt pilna spēlfilmu žanriskā spektra veidošanu, turklāt sabiedrības priekšstatos kinomākslai it kā ir pienākums būt praktiski lietojamai, tāpēc no jebkura daudzmaz vēsturiska stāsta tiek gaidīta drudžaina patriotisma stimulēšana. It kā ienirt vēsturē kaut vai tikai līdz XX gadsimta sākumam drīkstētu vienīgi tad, ja režisoram un producentam pierē kā ogļrača spuldzīte staro misijas apziņa, vēlēšanās pienācīgi sagaidīt Latvijas simtgadi un atbilst valdošās koalīcijas izpratnei par to, kam domāts kino.
Kaut arī finansiālajā ziņā Latvijas filmu nozarē pakāpeniska augšupeja ir manāma, tomēr sabiedrības priekšstati tik drīz nebūs maināmi, tāpēc nevaru iedomāties, ka Latvijā varētu tā vienkārši ekranizēt kādu XIX gadsimta kaislību stāstu, īpaši vēl šādu sentimentālu romanci, kurā ciešanas un mokas dzimst aiz garlaikotas dzīves iztvīkušā aristokrātes prātā un bez īpaša iemesla sabojā dzīvi visiem, kas vien pagadās tuvumā. Varbūt šis arī ir tas īstais, no ekspertu zemapziņas tā arī neiznirušais iemesls, kāpēc projekts Divas sievietes Latvijas valsts finansiālo atbalstu nesaņēma un trešā kopproducenta vieta filmas titros ir izcīnīta tikai ar Jura Podnieka studijas profesionāļu un operatora Ginta Bērziņa ieguldījumu. Starp citu, tieši minētie profesionāļi ir iemesls, kāpēc Veras Glagoļevas filmai vispār ir kāds sakars ar Latviju – filmas producente ir tā pati Natālija Ivanova no studijas Horosho Production, kas bija Krievijas puses partneris Jevgeņija Paškeviča vērienīgajam inscenējumam Golfa straume zem leduskalna (2012), un Ginta Bērziņa darbs Paškeviča filmā kļuva viņam par labāko rekomendāciju turpmākajai karjerai Krievijas kinoindustrijā.
Fainss, Pugačova un Galkins
Režisore Vera Glagoļeva ir teikusi: "Skatītājs šodien nesaprot, kā tas iespējams – ciest aiz nepiepildītas mīlestības – un kā tas ir, ka skudriņas skrien pār muguru nevis tāpēc, ka uz ekrāna kādam iesit vai kādu nogalina, bet tāpēc, ka iedarbojas aktierspēles brīnumainā maģija." Par aktierspēles maģiju viņai ir pilnīga taisnība, īpaši izcilas šajā ziņā ir abas "titullomu" tēlotājas, abas "divas sievietes" – Anna Astrahanceva (Natālija Petrovna) un Anna Levanova (Veročka). Toties, manuprāt, aiz snobiska provinciālisma tiek pārvērtēts Rakitina lomas atveidotāja slavenā Reifa Fainsa ieguldījums.
Mūsmāju mediju drudžainā rosība pagājušajā gadā, padzirdot, ka Fainss ierodas Rīgā, lai Jura Podnieka studijā ieskaņotu Rakitina lomu, vēl nav nekas, salīdzinot ar šī mārketinga paņēmiena iedarbību Krievijā, kur britu aktiera vārds ikvienā ziņā par filmu Divas sievietes tiek minēts jau pirmajā teikumā. Spēcīgāk par Fainsu uz Krievijas sabiedrību iedarbojas tikai fakts, ka Veras Glagoļevas filmas pirmizrāde notikusi Maskavas greznajā koncertzālē Barvikha Luxury Village un to ar savu klātbūtni pagodinājuši Alla Pugačova un Maksims Galkins.
Zeltainu putekļu dūmaka
Ja abstrahējamies no šiem krāsainās folijas fliteriem, Fainsa/Rakitina skumjajām mīloša kokerspaniela acīm un vienmēr vienādā pazemīgā leņķī pieliektās galvas, uzmanības centrā nostājas pati filma un galvenokārt – izcili gleznieciskais un pārdomātais operatora Ginta Bērziņa darbs. Tandēmā ar komponista Sergeja Baneviča mūziku tas rada iespaidīgākās filmas epizodes, kam reizēm pat nav lielas nozīmes stāsta virzībā, toties ir izšķiroša loma filmas gaisotnes un emocionalitātes radīšanā – brīžiem Vermēra, brīžiem peredvižņiku iedvesmotas ainas muižas kalpu galā (ābolu mazgāšana, sudrablietu pulēšana), zeltainu putekļu dūmakā kūpoši skati pie saimnieka Arkādija Islajeva lepnuma – labības vētījamās mašīnas –, satraucoši spēcīgs vasaras negaiss, kas visu padara tīrāku un skaidrāku tiešā un pārnestā nozīmē, bet jo īpaši – filmas jutekliskā kulminācija un slēpto kaislību uzbangojums pūķa laišanas skatā un centrālā mīlas trīsstūra dalībnieku šķietami nevainīgajā skrējienā pa apbrīnojami skaisto smilgu pļavu. Man ir aizdomas, ka šis skats ir no tām zīmēm, kas iespiežas atmiņā uz gadu desmitiem – kā tāds, atvainojiet par banalitāti, Jevgeņija Dogas valsis no Emīla Lotjanu filmas Mans piemīlīgais, maigais zvērs (1978). Un Rakitina orhideju sasistie puķpodi oranžērijā kā piepildītas, bet postošas kaislības simbols.
Tātad – viss aizraujoši un lieliski, taču pat krievu mediji bažījas, ka mūsdienās piedāvāt kinoskatītājam krievu literatūras klasikas ekranizāciju, lai cik perfekti tā uzņemta, no kases viedokļa ir pilnīgs neprāts. Skaidrs, ka arī uz Rīgas kinoteātru parastā repertuāra fona filma Divas sievietes, kuras pamatā ir Turgeņeva luga Mēnesis uz laukiem, izskatās kā spiedzošu un tetovētu pusaudžu barā iemaldījusies labi audzināta jaunkundze ar salmu platmali un mežģīņu cimdiem. Tomēr pilnam spektram un veselīgai kinomākslai ir nepieciešamas visas krāsas, un iepazīšanās ar XIX gadsimta aristokrātiem var būt patīkama pārmaiņa ikdienas žurku skrējienā.
Divas sievietes ****
Drāma. Krievija, Francija, Lielbritānijas, Latvija. 2014
Režisore Vera Glagoļeva
Lomās Anna Astrahanceva, Anna Levanova, Reifs Fainss, Aleksandrs Balujevs, Silvija Testī