Filmas Īvāns recenzija. Ko tagad dara Dainis Īvāns

Tagad ir īstais laiks, kad pirmizrādīt filmu par Daini Īvānu un palaist to demonstrēšanai visā Latvijā. Ne tikai tāpēc, ka potenciālais skatītājs valsts svētkos jau cītīgi no visām pusēm tiek gatavots un arī sagatavots visādas patriotiski-vēsturiskipolitiski- nacionālas produkcijas patērēšanai, bet arī tāpēc, ka Andreja Verhoustinska dokumentālā filma Īvāns izdevīgi izceļas uz vispārējā fona, kas bieži ir vienkārši deklaratīva konjunktūra. Šis nav abstrakts "uzbrauciens visiem", spilgts iespaidu katalizators man ir viena konkrēta šajā pašā laikā pirmizrādīta dokumentālā "pasūtījuma filma", tikai negribu saukt uzvārdus, lai nebojātu svētkus autoriem un varoņiem, – galu galā man tagad jārecenzē pavisam cits kino.

Bagātā vizualitāte

Filma Īvāns atšķiras (arī no Andreja Verhoustinska iepriekšējās filmas Viktors un nakts) ar intelekta līmeni, kuru uztur gan filmas varonis Dainis Īvāns, gan pieaicinātais aculiecinieks Jānis Škapars, gan scenārija autore Nora Ikstena. Tikai dažos brīžos nākas iedomāties, ka Latvijas kino patiesībā jau sen un globāli ir pārāk cieši saistīts ar literatūru, lai gan kino taču ir vizuāla māksla. Varbūt pēdējais laiks sākt filmu scenārijus pasūtīt gleznotājiem – no seniem laikiem prātā aizķērusies krāšņa liecība par vizuālās domāšanas iespējām Asnātes Rībenas filmiņā Gleznotāji (2004) par māksliniekiem Heinrihsoniem un Borisu Bērziņu, un es esmu pārliecināta, ka tādā veidā var radīt filmas ne tikai par vizuālo mākslu – arī Dainis Īvāns būtu šādam eksperimentam visnotaļ pateicīgs tēls.

Filmas Īvāns vizualitāti krietni bagātina fakts, ka režisors Andrejs Verhoustinskis ir talantīgs operators, kurš prot izdomāt visādus interesantus gājienus – gan filmas varonim slēpošanas laikā piestiprinātu kameru, gan Īvāna pastaigu gar vēsturisku fotogrāfiju stendiem, kameras fokusu paturot uz pagātnes liecībām, nevis iesirmo vēstures liecinieku šodien.

Atsevišķs filmas slānis ir līdzsvarotā un visos gadalaikos skaistā vide Īvāna lauku mājās, kur filmas varonis mazliet banāli, taču tik dabiski strādā visādus lauku darbus. "Latviešu zemnieks ir pasaulē pazīstams ar savu radošumu," saka sirma sieva pie traktora, kuram Īvāns ar trosi saviņķelē kopā kaut kādas nelaikā atvienojušās detaļas. Un galu galā vēl āliņģī izpeldas, tā pieliekot punktu pierādījumiem, ka sen jau nav un varbūt nekad nav bijis nekāds plānā galdiņa urbējs pilsētnieks, bet gan harmoniska Latvijas dabas sastāvdaļa.

Man iešaujas prātā zaimojošs un retorisks jautājums – vai patriotisma un latviskuma filmā būtu mazāk, ja Īvāns savus atmiņu stāstus risinātu pie vīna glāzes un piesmēķēta pelnutrauka kādā Rīgas krogā, nevis pie skaista koka galda ar piparmētru tējas krūzi un sniega laukiem aiz loga?

Vai es runāju no sirds vai deklaratīvi?

Tomēr jāatzīst, ka pret filmu Īvāns man ir viens konceptuāls iebildums, turklāt tajā žanrā, kuru parasti kritiķiem pārmet kā profesionāli nepieļaujamu, – runāt par to, kas filmā "varēja būt, bet nebij’". Taču filmas autori paši uzprasās uz šādu domu gājienu, pirms pirmizrādes palaižot sociālajos tīklos minūti garu klipiņu ar nosaukumu Kas ir Dainis Īvāns?. Tur desmit latviešu jauniešu nevar atbildēt uz šo jautājumu, viens puisis "zina", ka tas ir žurnālists, un daudzmaz adekvātu atbildi sniedz vienīgi kungs gados, kurš turklāt runā krieviski. Latviski vēstījošie mediji sacēla vilni par tēmu: "Skumji: jaunajai paaudzei nav pat nojausmas, kas ir Dainis Īvāns...", un kaut kā loģiski gribas secināt, ka arī filmas autorus uztrauc šī situācija – taču ne jau vienkārši paņirgāties par jauniešiem viņi gribēja?

Man ir grūti abstrahēties no savas paaudzes un iedomāties, kā būtu, ja arī es par Īvānu neko nezinātu, taču man ir aizdomas, ka filma nenāk pretī šiem jauniešiem, varbūt pat aizbiedē viņus, sākot stāstu kaut kur Īvāna politiskās dzīves vidusposmā, no Tautas frontes šķelšanās, un uzreiz iedziļinoties sarežģījumos, kas pat laikabiedram var likties diezgan specifiski, kur nu vēl cilvēkam no malas. Uz elementāriem jautājumiem atbildēt ir visgrūtāk, bet būtu ārkārtīgi cienījami un simpātiski, ja filmas autori būtu vismaz pamēģinājuši cīnīties ar šo izaicinājumu – ikvienam saprotamā tēlā formulēt, kas ir Dainis Īvāns, nevis "ko viņš tagad dara", šis jauniešiem nepazīstamais tips, un "kā atceras atmodas laikus", kurus jaunieši nav pieredzējuši. Tas arī nav maz – ir svētīgi atgādināt laikabiedriem kopā piedzīvoto un iemūžināt vienu no kādreizējiem karognesējiem, taču nav prāta darbs izsvītrot no filmas potenciālās mērķauditorijas veselu segmentu, kam vienkārši nav gadījies piedzimt pietiekami sen.

Dainis Īvāns ir ļoti centies filmas autoriem palīdzēt, un ir lieliski, ka filmas finālā kā viņa pēdējais teksts atstāts paškritiskais jautājums: "Vai es runāju no sirds vai deklaratīvi?" Taču vēl iespaidīgāka ir bezvārdu aina, kas seko šim jautājumam, – Dainis Ziemassvētku baznīcā klusējot, taču intensīvi dzīvo līdzi savas meitas vijoļspēlei un kalpo par nošu lapu pāršķīrēju. Varbūt kaut kur tur, dziļumā, slēpjas kādas mums visiem noderīgas atbildes.

Īvāns *** 
Dokumentālā filma. Latvija. 2015.
Režisors Andrejs Verhoustinskis