Filmas Lustrum recenzija. Patiesība dara brīvu

Šī nu reiz ir filma, kuru droši vien apspriedīs ilgi un vētraini, bet nepavisam ne kinematogrāfisku iemeslu dēļ. Tas arī saprotams – sestā un pēdējā no dokumentālajām filmām Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei pēkšņi atgādina skatītājam, ka dokumentālā kino spektrā ir iespējama un nepieciešama arī publicistika, pat izmeklējošā žurnālistika. Latvijā mums tas bija gandrīz aizmirsies – jau 2008. gadā žurnālā Kino Raksti izraisījās polemika par mūsdienu Latvijas dokumentālo kino, kurš daudz biežāk gremdējas dažādu mākslu pasaulē un dodas pagātnē vai tālos ceļojumos, nevis ieņem aktīvu dzīves pozīciju "šeit un tagad:. Kinozinātniece Inga Pērkone tolaik rakstīja: "Vismaz kritiskos momentos ir būtiski atcerēties, ka kino ir arī ierocis. Kad beidzot to atkal lietosim savas sociālās telpas sakārtošanai?"

Protams, nevar neko pārmest citām simtgades filmām, galu galā valsts jubilejas gaisotne jau it kā mudina vispirms uz mierīgu un nosvērtu apkopošanu un rezumēšanu, patriotisku simbolu iemiesošanu un vēsturisku parādību apcerēšanu, nevis satrauktu pakaļdzīšanos ar slēpto kameru un caururbjoši neatlaidīgu jautājumu uzdošanu cilvēkiem, kas negrib atbildēt. Tomēr žanriska un stilistiska daudzveidība ir nepieciešama gan šai programmai, gan Latvijas filmu nozares attīstībai, tāpēc ir lieliski, ka simtgades projektu konkursā dažāda profila režisoru vidū parādījies arī politikas zinātņu maģistrs Gints Grūbe, turpinot vienu no studijas Mistrus Media sāktajiem virzieniem, kurā līdzīga rakstura ceļa stabiņš bija dokumentālā filma Ģenerālplāns (2016, režisors Juris Pakalniņš). Plašākā nozīmē par studijas Mistrus Media un paša Ginta Grūbes patieso ieinteresētību sabiedrības ētiskajā veselībā liecina arī studijas producētās spēlfilmas Melānijas hronika (2016) un Tēvs Nakts (2018) – visi šie darbi iekustina sāpīgus un neērtus jautājumus, par kuriem tomēr ir jādomā katram, lai attīstītu sevī cilvēcību.

Vervētājs Līkcepure

Nu jau leģendārā metafora "čekas maisi" ir Latvijas cilvēku prātus un diemžēl arī zemākos instinktus karsējusi visai sen, tāpēc ažiotāža ap filmu Lustrum ir visai droši prognozējama. Tomēr vismaz man pēc filmas noskatīšanās nostiprinājās iespaids, ka visa šī ņemšanās daudzu gadu garumā ir totāli bezjēdzīga un arī "maisu" atvēršana nekādu skaidrību neieviesīs. Pirmkārt, vajadzētu apsvērt veselā saprāta argumentus – ja jūs kādu cilvēku jau divdesmit un trīsdesmit gadu pazīstat kā godavīru, vai tiešām kaut kas jūsu attieksmē varētu mainīties, uzzinot, ka viņš pirms četrdesmit gadiem parakstījis kaut kādu "ne tādu" papīru? Un otrādi – ja pazīstat cilvēku kā nekrietnu sivēnu, vai viņš varētu jūsu acīs celties, vicinot tiesas atzinumu, ka nav nekāds čekists? Un, treškārt, – vai kāda mākslinieka gleznas, filmas vai grāmatas šodien kļūtu sliktākas, ja mēs uzzinātu, ka to autors ir savulaik sadarbojies ar VDK?

Tiesa, filmas iespaidā ir interesanti padomāt par tēmu, kā tāda VDK aģentu fona rosība vispār var vai nevar ietekmēt mākslinieka radošo darbību, – dažs nobīstas un ieraujas kaktiņā, cits (kā atzīstas Jānis Rokpelnis) naivi cer "sadarbības procesā" iegūt faktus un iedvesmu atmaskojošiem darbiem, vēl cits patiešām arī pārvērš savu "vervēšanas" pieredzi izcilā mākslas darbā (kā Māra Zālīte, veidojot Līkcepures tēlu rokoperā Lāčplēsis).

Ar vārdu sakot, ja filmas galveno smaguma punktu reducējam uz jautājumu, kurš bija un kurš nebija savervēts, – vai nav vienalga?! Var gadīties, ka uz šādu labvēlīgu pozīciju skatītāju netieši pamudina vairāki filmā dziļāk vai seklāk ieslēpti faktori. Pirmkārt, kopējā aina patiešām izklausās pēc pilnīgi nesakarīgas jezgas, kurā nav neviena pierādāma fakta, īpaši uzkrītoša ir divu "oficiālo" VDK aģentu atgaiņāšanās pie katra konkrēta uzvārda – nē, to es neesmu vervējis un šito arī ne! Nu kāda jēga no viņa, padomājiet!

Otrkārt, gluži vai acīmredzama ir filmas autoru līdzjūtīgā pozīcija, kas gan saslejas skarbi ledainā apņēmībā, uzdodot jautājumus čekas kuratoram Nadziņam, bet pret tiem, kuru vārdus varbūt varētu atrast Nadziņa sarakstos, izturas ar cieņu un saudzīgi, ļaujot katram skaidrot situāciju, kā nu pats atzīst par pieņemamu.

Varbūt taisnība dažu skatītāju replikām, kas aizrāda – filmā nav neviena "īsta upura" stāsta; par upuriem autori uzskata tos, kas tika vai netika vervēti un tagad baidās vai nebaidās atrast savu vārdu čekas maisos, bet vai tiešām visa šī lieta ir vienmēr bijusi tik bezzobaina un neviens cilvēks nav cietis no tām formālajām frāzēm, ko kāds savervētais ir rakstījis, kad viņam to prasīja? Iespējams, tādu īstu upuri šodien nemaz vairs nevar atrast, bet, ja atrastu, tas gan pavērtu jaunu līmeni filmā risināmajiem ētikas jautājumiem.

Attīrīties, nevis atmaskot

Nu, lūk, man arī kaut kā nesanāk runāt par kinematogrāfiskām kvalitātēm, lai gan filmā Lustrum tomēr tādas ir – var just, ka gan režisors, gan Andreja Verhoustinska vadītā operatoru brigāde ir rūpējušies, lai filma būtu filma, nevis televīzijas raidījums. Protams, bez "runājošajām galvām" šāda tipa filmā iztikt nevar, bet līdzsvaram autori izgudrojuši dažādus konceptuālus un vizuālus paņēmienus. Atraktīva izvēle ir lēmums telefonsarunas ar VDK aģentiem risināt braucošā mašīnā, kas, liekas, riņķo turpat vien pa Stabu ielu un kvartāliem ap Stūra māju, – tas šīm sarunām, kurās tā jau netrūkst iekšējas spriedzes, piešķir arī vizuālu kustību un līdz ar to papildu satraukumu.

Nepieciešamo laika distanci uzsver daudzie izdemolētie Stūra mājas interjeri un arī nedemolēti, vienkārši apskretuši un veci padomjlaika elementi – saplaisājuši dermatīna krēsli, tumši lakoti finiera skapji, noputējušas dienasgaismas spuldzes… Toties ārpusē pamazām un neuzsvērti viss mainās – Stūra māja it kā mēģina aizšpaktelēt noziegumu pēdas un pārvērsties par nevainīgu princesi, un šī vizuālā metafora, kura skatītāja prātā iegūst apsūdzošu intonāciju, iesēj aizdomas, ka viss nav tik maznozīmīgi, kā līdz šim izskatījies.

Un pati svarīgākā autoru izvēle, kas ir gan kinematogrāfisks, gan saturisks filmas elements, – neuzbāzīgi klusā, tomēr pašcieņas un pieredzes stiprinātā "garā doma", kuru visas filmas laikā risina kādreizējā politieslodzītā Lidija Lasmane-Doroņina, aicinot "nomest nastu" un atbrīvot sabiedrību no nenotikušās lustrācijas smaguma. Ievērojiet – viņa neaicina atmaskot citus, viņa aicina attīrīties katram pašam. "Patiesība dara brīvu," saka Lidija Lasmane-Doroņina, un es atceros, kā viņa filmas pirmizrādē stāvēja kinoteātra Splendid Palace gaitenī – viena pati un it kā ārpus laika, kā tāds Latvijas karogs baltā blūzītē un tumšsarkanā jaciņā.