Traģiska un skarba ir kara drāma Makbets ar vienu no spēcīgākajiem Eiropas aktieriem Maiklu Fasbenderu titullomā. Tās noskaņa – Skotijas dabas majestātiskums, ar kuru kontrastē cilvēka brutalitāte, – pārliecina pirmajās epizodēs – vispirms gleznieciski veidotajā kaujas ainā, kurā karotāju cīņas horeogrāfija pasniegta gan kā vizionārs, palēnināts kustību balets, gan nežēlīgs slaktiņš, kurā vīrs apkauj vīru, puika nokauj puiku. Viens no šiem jauniņajiem kareivjiem, kurš kritīs cīņā, pēcāk vajās Makbetu viņa vīzijās. Pirms šī nežēlīgā kaujas baleta bēdu sagrauzts pāris – Makbets un lēdija Makbeta – atdod sārta liesmām savu mirušo bērnu un pravietiski bubina trīs večas. Šekspīra lugas raganām un viņu pravietojumiem par karaļa varu, kas gaida Makbetu, kā zināms, ir liktenīga loma.
Konteksts ir nopietns un prasīgs
Skotijā plosās pilsoņu karš, karalim Dankanam uzticīgais ģenerālis Makbets ved izšķirīgajā cīņā nogurušos kaujiniekus, lai pēcāk pats kļūtu par nodevēju un Dankana slepkavu... Šekspīra luga sarakstīta XVI un XVII gadsimta mijā (1599–1606), un jaunākā Makbeta ekranizācija negrasās oponēt Šekspīra darba tradicionālajiem lasījumiem, vien piedāvāt kinematogrāfiski izteiksmīgu, dramatisku tā versiju. Tas joprojām ir stāsts par apmātību ar varu un gatavību iet pāri līķiem varaskāres apmierinājuma vārdā.
Filmas pirmizrāde notika šā gada Kannu kinofestivālā, kur Makbets pretendēja uz Zelta palmas zaru, – filma neuzvarēja, bet ne tāpēc, ka tai nebūtu spēka potenciāla. Vienkārši apstākļu sakritība, citas (žūrijas) prioritātes – darbi, kas tuvāki mūsdienām un šķietami attiecas uz dzīvi daudz tiešāk un nepastarpinātāk nekā Šekspīra kaislību un iznīcības sējējs Makbets. Dižas klasikas ekranizācijas kļūst arvien retākas, pamatā Šekspīrs atstāts teātrim. Kino ir citas prasības, reālisma indeve – masu skati, kauju ainas, interjeri. Tas ir milzu vēriens, lieli ieguldījumi un pamatīgs risks to visu pazaudēt kino peļņas totalizatorā. Jaunā Makbeta budžets tiek lēsts 20 miljonu ASV dolāru apmērā.
Visu cieņu Austrālijā dzimušajam režisoram Džastinam Kurcelam, kura Makbets nepieviļ ne ar vērienu, ne dramatismu, ne arī vēsturiskās faktūras ticamību. Jāpiebilst, ka britu režisori jau pasen nav ekranizējuši Šekspīru – viens no pēdējiem, kurš konsekventi strādājis ar Šekspīra tekstu kino un būtībā uz šī pamata izveidojis savu karjeru, ir Kenets Brana. Tieši Brana ar savām Šekspīra ekranizācijām, vispirms jau Henriju V (1989), savulaik izpelnījās britu kino 90. gadu brīnumbērna statusu. Ja laižamies dziļāk kinovēsturē, jāpiemin gan amerikāņu režisora Orsona Velsa veidotās Šekspīra darbu ekranizācijas, gan japāņa Akiras Kurosavas šedevri. Konteksts, kurā var tikt ierakstīts Džastina Kurcela Makbets, ir ļoti nopietns un prasīgs.
Visu cieņu Makbeta izrādītājiem Latvijā, kuri tic filmas potenciālam un filmas galveno lomu atveidotāju – Maikla Fasbendera un Marionas Kotijāras – spēkam. Maiklu Fasbenderu pašlaik uz Latvijas kinoekrāniem var redzēt arī krasi atšķirīgā – Apple tēva Stīva Džobsa – lomā, un pats aktieris atzīst, ka Stīvs Džobss viņa pieredzē ir bijusi daudz sarežģītāka loma nekā Makbets.
Makbets un lēdija Makbeta patiesi ir karalisks pāris – iznīcību sējoši un arī iznīcībai lemti savās ambīcijās un gatavībā noslaktēt tos, kuri stāsies ceļā uz Skotijas karaļa troni. Abu aktieru saspēle ir tuvu ideālam: tā nav jūtu ķīmija, bet kaisles – gan jutekliskās, gan varas – mutulis, kas starp šo vīrieti un šo sievieti rada īpašu spriedzi.
Cīņa par asiņaino troni
Gatavojoties Makbeta lomai, Maikls Fasbenders esot noskatījies hrestomātiskos Makbeta ekranizējumus – gan Romāna Polaņska 1971. gada filmu Makbets (to režisors veidoja pēc smaga šoka – slepkavības, kurā gāja bojā viņa sieva un nedzimušais bērns), gan Akiras Kurosavas Asiņaino troni/Throne of Blood (1957). Tieši japāņu režisora darbu tā vērienīguma un grandiozitātes dēļ aktieris uzskata par visu laiku labāko Makbeta ekranizāciju.
Un tomēr – ko jaunu par Šekspīra Makbetu var pateikt arī pēc šīm divām slavenajām ekranizācijām, pārējās pat nepieminot?
Režisors Džastins Kurcels oriģinalitāti meklē, Makbeta iznīcības neprātu skaidrojot ar posttraumatiskā stresa sindromu. (Posttraumatiskā stresa sindroms – garīgie traucējumi, no kuriem cieš cilvēki, kas pieredzējuši dzīvības apdraudējumu, vai arī tiem nācies būt lieciniekiem citu nāvei; tā izpausmes ir depresija, murgi, amnēzija utt.) Filmēšanas sākumā režisors Maiklam Fasbenderam ir pasniedzis grāmatu par šo tēmu, izraisot viņā izbrīnu.
Pēcāk gan aktieris akceptējis režisora redzējumu, ka šis Makbets ir stāsts par karavīru, kurš ir pārdzīvojis iznīcības elli un šoku. Slepkavības viņa pasaulē ir kļuvušas par ikdienišķu pieredzi, ko nepavada nedz emocijas, nedz nožēla, te realitāte saplūst ar murgiem un raganu pravietojumi mijas ar karaļa kroņa – varas simbola – vīzijām. Makbetu vispirms der uztvert kā "filmu par zaudējumu un to, kā cilvēki mēģina pārdzīvot zaudējuma sāpes", presei stāstījis Maikls Fasbenders. Ne velti šo Makbetu ievada bērna nāves aina – tai ir jēdzieniski svarīga nozīme, kas paskaidro Makbeta un viņa sievas emocionālo nocietināšanos un brutalitāti. Nāvi pieredzējuši, viņi to sēj tālāk.
Makbets ****
Drāma. Lielbritānija, Francija, ASV. 2015.
Režisors Džastins Kurcels
Lomās Maikls Fasbenders, Mariona Kotijāra, Deivids Tjūliss u. c.