Filmas Ručs un Norie caurviju pavediens ir kadrs ar kokiem, tāda kā parafrāze par Latvijas fotoalbumos bieži skatāmo simbolisko ainavu – pļava vai uzarts lauks līdz pat horizontam, un tur lepni stāv viens koks kā tāds pieclatnieka ozols. Šeit koki ir divi – viens liels, otrs mazliet mazāks, it kā pieglaudies, zari savijušies kopā. Par to ir filma – kā savijas divas autonomas zaru sistēmas, kas nāk katra no sava stumbra, katra no savām saknēm un priekšstatiem par pasaules kārtību. Tomēr atšķirība nav tik liela – viens un tas pats vējš vienlīdz stipri purina gan lūgšanu lampionus Japānas templī, gan izžautu veļu Alsungas dārzā.
Latvijā sakņota jēga
Filmas izejas pozīcija ir diezgan vienkārša un varēja tikt arī tikpat vienkārši realizēta – Japānas studente Norie Curuta savos antropoloģijas pētījumos neticamā kārtā nonāk pie suitu sievām Alsungā un satiek Mariju Steimani, draugu sauktu par Ruču. Nepiepūlot iztēli, te mierīgi varēja virknēt visādas smieklīgas epizodes par dīvainu ārzemnieci, kura nezina ne valodu, ne vietējās paražas, tāpēc iekuļas visādos pārpratumos, vai par Latvijas laucinieku jocīgajiem ieradumiem un sadzīves sīkumiem, kas šokē smalko tehnoloģiju pasaulē augušo japānieti.
Tomēr režisorei Inārai Kolmanei izdevies ieskatīties dziļāk un ieraudzīt vairāk. Varbūt banāli skan, bet šī filma uzskatāmi apliecina, ka pa īstam cilvēki saprotas un pievelkas ar sirdi, nevis valodu. Maz ticams, ka japāniete Norie, īpaši sākumā, kaut ko vispār saprot no Ruča runāšanas, viņa tikai smaidot māj ar galvu, nēsā līdzi vārdnīcu un kladītē pieraksta eksotiskos "ķezberus" un "redīsus", bet Ručs tikai runā – apmēram kā ar savu suni Basteru, atbildes negaidot. Japāņu meitenei savukārt latviskais vārdu krājums ir pavisam neliels, tomēr abas saprotas lieliski – no sirds uz sirdi, citādi nevar būt.
Būtiska filmas sadaļa – arī ekrāna laika ziņā – ir Japānas epizodes, kad Norie ir atgriezusies dzimtenē pēc viesošanās Latvijā. Tas vēl jo vairāk uzsver faktu, ka stāsts nav par vienu eksotisku vasaru suitu novadā, jo tieši Japānā kļūst acīmredzams, cik svarīga meitenei ir Latvija, – tāpēc, ka stāstam izvēlēti būtiski atslēgas momenti, nevis vienkārši filmēts, "sekojot Norie ikdienai Japānā", kā tas apgalvots filmas relīzē. Bezmērķīga sekošana filmas varoņa ikdienai ļoti bieži sadrupina visdaudzsološākos stāstus, bet filmā Ručs un Norie tas laimīgā kārtā nav noticis, jo katrai epizodei ir sava Latvijā sakņota jēga. Tas ir acīmredzami, cik svarīgi meitenei, lai vectētiņam garšotu dzērvenes pūdercukurā, cik priecīga viņa ir, atpazīstot liepziedu smaržu Stendera veikala Japānas filiāles ziepju gabalā un iemācot draugam izrunāt vibrējošo "r-r-r" vārdā "labvakar". Savukārt metro ainā Norie, liekot draudzenei galvā suitu tautastērpa vainadziņu, gluži vai Ruča intonācijā pamāca, ka mati no tā nedrīkst spraukties ārā... Japāņu meiteņu fanošana futbola stadionā par Latvijas izlasi jau, protams, ir klasiski aizkustinoša, tāpat kā Ručs ar draudzenēm tajā pašā laikā pie televizora Alsungā, tomēr tas neizskatās klišejiski, jo mēs jau zinām, ka viņām abām viss ir pa īstam.
Vai redzam to pašu?
Prieks skatīties, cik eleganti filmas autori montāžas vietu saplūdināšanai izmanto skaņu, atgādinot, ka skaņu celiņam nav vienmēr tikai jāilustrē attēlā redzamais. Mašīna vēl tikai brauc rīta agrumā pa putekļainu lauku ceļu, bet aizkadrā jau skan lielais Dziesmu svētku gājiens, un skatītāju pārņem priecīgas priekšnojautas.
Vislieliskākā šajā ziņā ir epizode ar japāņu balzamu, kur skaņa, papildinot lakonisko attēlu, izveido pilnīgi jaunu sižetu – kadrā tam nav nekādu pierādījumu, bet skatītājam notikumu gaita šķiet pilnīgi skaidra un liek mīļi pasmaidīt. Norie piedāvā Ručam pagaršot no Japānas atvesto balzamu, abas pieliek pie lūpām pa mazai glāzītei, un Ručs nosaka – to mēs vakarā iedzersim. Un nākamajā kadrā dārza tumsā spīd Ruča mājas gaišie logi, bet aizkadrā abas draudzenes "uz balsīm" dzied jautru: "Es iejūdzu vāverīti rakstainās kamanās..."
Attiecībā uz filmas skaņu režiju jāmin vēl viens patīkami samērīgs risinājums – aizkadra balss, ar kuru Norie komentē dažus filmas momentus, bet tikai dažus, un tas arī ir tas labākais. Tādējādi balss izvairās no riska kļūt par vienmuļu fonu visas filmas garumā, bet – gluži otrādi – akcentē būtiskākās vietas, kas svarīgas, lai saprastu jaunās japānietes īpašo attieksmi pret Latviju un Ruču.
Jā, un šī īpašā attieksme ir interesanta viela pārdomām, sevišķi šādā valsts svētku laikā, kad filma Ručs un Norie nonākusi līdz pirmizrādei. Vērojot absolūti patieso interesi, ar kādu Norie pārzīmē kladītē tautastērpa blūzi vai pieraksta dažādu piena produktu nosaukumus, rūgušpienu ieskaitot, mācās suitu dziesmu vārdus un apskata Ruča "visādos zīdenus" un "govskuņģus", neviļus jāsāk domāt – vai mēs redzam to pašu, ko viņa? Vai tomēr jānāk vienam cilvēkam no zemeslodes otras puses un jāpasaka mums, cik tas svarīgi?
Ručs un Norie
Dokumentālā filma. Latvija. 2015.
Režisore Ināra Kolmane
@@@@
Dzintra Klētniece
GS
LB