Man patīk jaunās latviešu filmas Sēņotāji plakāts – tāds pārlaimīgs jauna vīrieša, liela bērna, ģīmis ar draiskām sēnītēm radziņu vietā līksmi optimistiskā krāsu tonalitātē. Filmas plakāts uzskatāmi signalizē par tās žanru – komēdija –, ar kurām "nav viegli". Galu galā atzīmēt, ka komēdiju var uzskatīt par vienu no visgrūtākajiem žanriem, kura noslēpumus pārkodušajiem uzvaras ceļš kaisīts ar mirrēm, būs tikai atsaldēta banalitāte. Vai Sēņotājiem ir izdevies pārkost komēdijas žanru? Un galu galā – varbūt plakāts ar ragaino sēņotāju maldina un tas, ko mēs redzam, nebūt nav nekāda komēdija, bet... Jā, kas?
Retrospekcija
Atkāpsimies vairākus gadus senā pagātnē, kad Latvijas Kultūras akadēmijas režijas absolvents Ivars Tontegode prezentēja īsfilmu Apsēstība (2009), kas tuvojās pilnmetrāžas filmas hronometrāžai (garums – 50 min) un šķina uzvaras laurus arī Nacionālajā festivālā Lielais Kristaps. Draiskā "dullošanās" – stāsts par trim jauniem vīriešiem, kuri dodas spriedzes pilnā sēņošanas reidā uz "aizliegto zonu" – poligonu – pēc īpašām psihotropām, apziņu atbrīvojošām sēnītēm un pēcāk jau šo sēnīšu ietekmē sasniedz sava veida apskaidrību, – piedāvāja latviešu kino svaigas intonācijas un pamatotu pretenziju uz ekscentriskās komēdijas žanra "savaldīšanu". No trijotnes īpaši valdzināja Andreja Možeiko tēlotais Pēteris, aizkustinošs, teju divmetrīgs "mammas dēls", ar visām no šī fakta izrietošajām sekām un frustrācijas pazīmēm. Šajos gados, kas pagājuši kopš mācību darba Apsēstība klajā nākšanas, filma ir pārtapusi Sēņotājos – tā dāsni papildināta ar jaunu materiālu, izvērstas un padziļinātas filmas varoņu attiecības, iezīmēta viņu darba vide (ofiss/kantoris) utt., kaut būtība palikusi tā pati. Arī Sēņotāju centrā ir trīs jauni vīrieši, centrālais no viņiem – Pēteris. (Valsts finansējums filmas pārstrādei līdz "pilnam metram" – aptuveni 40 000 latu.)
Kuras no Sēņotāju epizodēm ir pārmantotas no Apsēstības, varbūt pat nav īsti svarīgi, jo skatītājs, kurš dodas uz Sēņotājiem, visdrīzāk nezinās visu šo priekšvēsturi. Turklāt bez šīm zināšanām var arī iztikt, mēģinot Sēņotājus vērtēt kā jaunu projektu. Teiksim, kā stāstu par ofisu japīšiem, kas piedalās dažādos kantoru rituālos, līderības semināros un citās korporatīvās rotaļās, kur zibošām acīm vienoti aplūko korporatīvo izrāvienu stimulējošas poverpointa prezentācijas. Atzīstami, ka filmas autori mēģina pētīt šo mūsdienu ofisu cilvēka "dabisko vidi", nežēlojot ironiskas detaļas. Cits jautājums, vai paredzēto mērķu sasniegšanai palīdz neprofesionālu aktieru – tipāžu – klātbūtne (reklāmseja Centis Ūbele, producents Juris Millers), kuri kadrā nejūtas īpaši organiski. Kantorī, no kura mūsu varoņi glābiņu meklēs sēņu radītajās halucinācijās, plosās arī Pētera vislielākais apdraudējums – seksuāli frustrētā priekšniece (Sandra Zvīgule), kura izraudzījusies Pēteri īpašai misijai – gan korporatīvai, gan intīmai. Tikai mūsu Pēteris plakšķina skropstas, nesaprotot ne miesaskārīgās priekšnieces vulgāros žestus, ne arī savas daudz biklākās kolēģes trauslo jūsmu. Nenoliedzami Pēteris ir unikāls varonis Latvijas kino pieredzē, taču šis tipāžs rezonē pēdējo gadu amerikāņu kino aizrautībā ar vīrieša infantilisma pētījumiem – visplašākajā spektrā (piemēram, filmās Ted, 2012, Dark Horse, 2011, Bernie, 2012, u. c.).
Lokālais infantilisms
Jā, Sēņotāju varoņi ir amerikāņu kinematogrāfistu uzrādītās "vīriešu infantilisma" tēmas adaptācija, kurā varam atrast pat psihoanlīzes cienīgu matēriju. Galu galā Pētera infantilismā ir vainojama neviena cita kā viņa māmiņa, kuras briesmīgais brēciens, nolamājot kaimiņu meitenīti par "ma...u", ir kļuvis par vienu no dramatiskākajām Pētera bērnības traumām (filmā šī epizode rādīta kā retrospekcija). Kā Pēteris atrisinās savu "Edipa kompleksu", kā un vai atbrīvosies no māmiņas tirānijas, sk. filmā. Starp citu, arī Hičkoka leģendārās filmas Psiho/Psycho (1960) varonim Normanam Beitsam bija jāpārdzīvo māmulītes tirānija, un, ar ko tas viss beidzās, cerams, jūs zināt. Protams, Tontegode nav Hičkoks, un Sēņotāji nav trilleris, bet gan komēdija, lai arī deformētas apziņas tēli spieto arī Sēņotājos – gan kā pikantas, dāsni erotizētas plikņu estētiskās orģijas un atraktīvi specefekti.
Ko vēstī Sēņotāju sižets? Ja, atsaucoties uz Līvas Pētersones pagājušajā KDi pieminētajiem maskulinitātes pētījumiem kā jaunā latviešu kino zīmīgāko tematisko ievirzi, "sasienam kopā" absolūti atšķirīgā estētikā un arī nesalīdzināmi augstākā profesionālajā līmenī uzņemtās Jāņa Norda filmas Mammu, es tevi mīlu un Sēņotāju "mātes un dēla" attiecības, jāsaka, pirmo reizi LV kino tik spēcīgi tiek akcentēta "visu varošās latviešu darba sievietes" fenomena destruktīvā puse, kuras sekas ir viņu dēlu dzīve.
Tomēr kāpēc, par spīti vēlmei strādāt uz jaunu un izklaides kāru auditoriju, vēlmei izmantot globāli aktuālo "infantilisma tēmu" un dzēlīgi analizēt vīrieša un sievietes attiecības Latvijas sabiedrībā, Sēņotāji ir problemātiska filma?
Atbilde ir prozaiska – tā ir amata prasme. Filmas klupšanas akmens ir tās eklektika – aprautās, neizvērstās sižeta līnijas, piemēram, Āfrikas afēra, kolēģa pašnāvība. Vēl uzkrītošāka ir aktierspēles eklektika – šoreiz tiešām šķiet, ka vīrieši/aktieri ir no Marsa, bet sievietes... no Veneras, bet visdrīzāk – no pilnīgi cita "teātra". Aktieru, īpaši Možeiko, spēles stiliņš ir naivi koķets un rotaļīgs, savukārt gan Sandra Zvīgule (priekšniece), gan Dace Eversa (māte) savas varones veido kliedzoši atšķirīgā, teatrālā manierē. Organiskāk filmā iekļaujas Pētera slēptā pielūdzēja (Anete Saulīte).
Pirmajā nedēļas nogalē šo eklektisko komēdiju ar sociālkritiskām iezīmēm un psihotropām vīzijām noskatījušies vairāk nekā 1000 skatītāju, kas ir labs (komerciāls) rezultāts.
Sēņotāji
Komēdija. Latvija. Režisors I. Tontegode. Lomās A. Možeiko, S. Zvīgule, K. Kareļins, M. Balmanis, D. Eversa, A. Saulīte
@@