Tas notiek reti, taču notiek. Tuvā un tālā kinopraksē un kinovēsturē ir gadījumi, kas pierāda, ka talantīga mākslas darba priekšnoteikums nav tikai liels filmas budžets, bet citas – netveramākas un naudas mērvienībās ne vienmēr konvertējamas – lietas: fanātisms, entuziasms, koncepcijas oriģinalitāte un pārliecība, ka šī ir tava lielā iespēja pierādīt un apliecināt sevi. Vācu filma Viktorija ir šāds perfektas koncepcijas un lielas veiksmes stāsts. Gada sākumā, februārī, pat Vācijā pieticīgi pazīstamā režisora Sebastiāna Šipera filma Viktorija tika iekļauta Berlīnes kinofestivāla programmā un kļuva par vienu no konkursa piedāvājuma pārsteidzošākajiem darbiem.
Varoņu un skatītāju laiks
Berlīnē tapusī filma, kuras galvenā varone ir jauna meitene no Madrides, vārdā Viktorija, ir filmēta vienā kadrā (filmas garums ir teju 2 h 20 min). Tie, kuri orientējas kino uzņemšanā, spēs novērtēt Viktorijas tehnoloģisko unikalitāti un filmēšanas procesa gandrīz neaptveramo sarežģītību: visa filmas darbība risinās laika mērogā viens pret vienu – filmas varoņu laiks ir arī mūsu – skatītāju – laiks, un visā šajā laika nogrieznī kamera uzcītīgi seko galvenajiem varoņiem. Vispirms Viktorijai un tai jautro un bīstamo puišu grupiņai, kurus viņa satiek pie kāda Berlīnes naktskluba izejas. Filmas operatora norvēģa Sturlas Branta Grevlena darbs nu jau ir novērtēts gan ar Berlīnes festivāla balvu Sudraba lācis, gan ar Vācijas kino Oskara analogu. Viktorija plūca brangu ražu pirms pusotra mēneša notikušajā Vācijas nacionālās kinobalvas pasniegšanas ceremonijā, kur ieguva sešas balvas. Tā saņēma balvu kā gada labākā Vācijas filma, kā arī par labāko režiju, operatora darbu, aktrises un aktiera darbu un mūziku.
Tas nebūt nešķiet pārspīlēti – Viktorija ir tour de force, projekts, kurā viss likts uz vienas kārts, kas izrādījusies apbrīnojami sekmīga. Šī kārts vispirms jau ir precīza koncepcija – izsekot jaunas meitenes – svešinieces Berlīnē – dēkainajām nakts gaitām, kas no jautra flirta ar tikko iepazītiem puišiem pārvēršas asiņainā un skarbā trillerī.
Tehnoritmu pavadījumā
Viktorijas un arī kinokameras pārvietošanās pa Berlīnes rajona Mites ielām, jumtiem, automašīnām un pagrabiem sākas naktsklubā, skaļiem tehnoritmiem dārdot. Ir teju četri no rīta. Viktorija, kura jau dažus mēnešus par mazu naudiņu strādā kādā Berlīnes ekokafejnīcā, iedzer pēdējo mēriņu un dodas prom. Uz ielas sastaptie puiši ar vārdiem, kas atgādina iesaukas, – Bokseris, Saulainais (Sonne), Mirgojošais (Blinker) un Satrauktais (Fuss) – sāk uzstājīgi koķetēt ar meiteni, taču Viktorija nebūt negrasās bēgt, kur acis rāda, bet ļaujas notikumu plūsmai – piedzīvojumam.
Nevainīga aliņa nosperšana, marihuānas uzpīpēšana uz jumta ir tikai maigs sākums, drīz vien Viktorijas un puišu dēka iegūst daudz skarbāku nokrāsu un brutālāku dinamiku. Viens no četrotnes – Bokseris, kurš pabijis cietumā, – ir parādā kādam no saviem bijušajiem apcietinājuma biedriem un bosiem. Viņam ir jāatdod parāds, jāpakļaujas bosa pavēlei, jāizpilda konkrēts uzdevums, un Viktorija gana labprātīgi iepinas kriminālajā ķezā.
Mefistofeļa valsis
Var rasties jautājums, vai filmas tehnoloģiskais paņēmiens – filmēšana "vienā gabalā", aktieriem neapstājoties savā skrējienā un savu tēlu/varoņu dzīvē ne mirkli, – nav nomācis varoņu raksturu motivāciju? Vai ir īsti ticami, ka jauna meitene atsaucas teju pirmajam garāmgājēju aicinājumam ļauties skarbai romantikai? Filmas režisoram ir savi argumenti – viņš motivē Viktorijas neprātu ar epizodi, kurā varone profesionāli spēlē Mefistofeļa valsi uz klavierēm savā ekokafejnīcā un izraud Saulainajam savu lielo sāpi.
Viņa ir talantīga pianiste, kura izsviesta no konservatorijas, tātad – norāvusies no ķēdes – dzīves mērķa – un apjukusi it visā. Šī epizode ļauj noticēt filmai Viktorija ne tikai kā drosmīgam konceptam, bet arī kā reālpsiholoģiskai drāmai. Filmas aktieri strādā nevainojami – ne tikai Viktorijas lomas tēlotāja Laija Kosta, bet arī viņas tiešais partneris Frederiks Laus (Saulainais), ar kuru Viktorijai izveidojas tuvāks kontakts.
Skrien, Viktorija, skrien
Ar Viktoriju – filmu kā kadru – Sebastiāns Šipers ir iegājis kinovēsturē (vismaz Vācijas kinovēsturē noteikti). Līdzīgu eksperimentu savulaik ir veicis Aleksandrs Sokurovs, veidodams vēsturisko Ermitāžas interjeros uzņemto filmu Krievu šķirsts/Russian Ark (2002). Krietni senāk atbilstoši sava laika tehnoloģiskajām iespējām – tātad pirmsdigitālajā ērā – filmu kā vienu kadru uzņēmis Alfreds Hičkoks (trilleris Virve/The Rope (1948), tajā gan ir dažas prasmīgi slēptas montāžas vietas). Ir arī vairāki citi piemēri (Maika Figisa filma Laika kods/Timecode (2000)).
Viktorija atgādina jauneklīgo grāvēju Skrien, Lola, skrien/Run Lola Run (1998), ar kuru vācu kino sekmīgi startēja režisors Toms Tikvers. Gan filmā Viktorija, gan Skrien, Lola, skrien ir izmantoti līdzīgi elementi – kriminālā intriga, laiks kā spēcīgs dramaturģiskais elements. Jāpiebilst, ka Sebastiāns Šipers, kuram Viktorija ir ceturtais režijas darbs, karjeru sāka kā aktieris un ir filmējies vairākās Toma Tikvera filmās.
Vairākas nedēļas ilgi mēģinājumi, precīzs, virtuozs plānošanas darbs un ārkārtīgi sarežģītais filmēšanas process, kas ildzis vien vairāku stundu garumā... Šķietami tas ir viss. Ak jā, vēl, protams, ir dzelžaina koncepcija, kas ieguvusi gana pārliecinošu, reālpsiholoģisku, cilvēka emocijās un pārdzīvojumos balstītu ietērpu. Svaigi un oriģināli – jāredz!
Viktorija
Victoria
Drāma. Vācija. 2015. Režisors Sebastiāns Šipers
Lomās Laija Kosta, Frederiks Laus, Francs Rogovskis u. c.
@@@@