Uz ekrāniem Latvijā (Francijā – tikai oktobra nogalē) iznākusi viena no gada lielākajām sensācijām – filma, šā gada Kannu kinofestivāla uzvarētāja, kurai vienu no pasaules svarīgākajām balvām piešķīra rafinēta Holivudas profesionāļa un klasiķa Stīvena Spīlberga vadītā žūrija. Kannu festivāls ir bijis un pagājis, bet franču filma ar garo nosaukumu, ko tolaik latviskojām kā Adeles dzīve, Rīgā nāk klajā ar precīzu filmas nosaukuma tulkojumu. Tātad Zils ir vissiltākā krāsa. Adele. 1. un 2. daļa. Tikpat episks kā filmas nosaukums ir tās garums – teju trīs stundas, kas nav nekāda īpaša novitāte ambiciozam, tehnoloģisku triku pārsātinātam Holivudas blokbasteram, taču Eiropas filmai, klusai melodrāmai, kuras galvenās varones ir divas jaunas sievietes, – gan.
Parasts stāsts par mīlestību
Zils ir vissiltākā krāsa. Adele – noteikti nebūs viegla "dzīve". Vispirms jau filmas, precīzāk – režisora Abdellatīfa Kešiša, izraudzītās tematikas un tās varoņu jūtu intensitātes dēļ (it īpaši multipleksos, kur ieklīst ļoti atšķirīga, pamatā uz izklaidi orientēta publika. Tā ka esiet gatavi visneprognozējamākajām reakcijām). Šķietami tas ir visparastākais, visbanālākais stāsts – par mīlestību. Galu galā lielā daļā no pasaulē radītajām filmām jūtu, cilvēcisko attiecību līnija ir ja ne dominējoša, tad ārkārtīgi svarīga. Ar vienu piebildi – tie parasti ir stāsti par to, kā puisis tiek pie meitenes. Retāk, pavisam reti – tie ir citādi stāsti, kuriem gribot negribot tiks piekarināta "minoritāro attiecību" birka, zīmols, apzīmējums un, iespējams, konservatīvās sabiedrībās – arī stigma. Un, lai kā filmas režisors Abdellatīfs Kešišs savās intervijās arī stāstītu, ka viņš ir veidojis filmu par mīlestību un jūtu intensitāti, protams, protams, prese neiztiek ne bez "šokējošās erotiskās" ainas akcenta, ne bez atgādinājuma, ka skatītāju negaida tradicionāls mīlas stāsts.
Meitene ar ziliem matiem
Filmas pamatā ir nevis klasiska literatūra, bet gan "bilžu stāsts" – komikss. Šī nosacītība, skatoties filmu, gan nav pamanāma un nav pat nojaušama, tā nepiedāvā un neekspluatē komiksa estētiku – jauneklīgu, lecīgu kinovalodu – vizuālu formu. Tomēr filmas galvenās varones, tāpat kā Žilī Maro veidotajā komiksā jeb "grafiskajā novelē", ir divas jaunas meitenes – Adele, kura mācās vidusskolā un vēlāk sāk strādāt par bērnudārza audzinātāju, un par viņu nedaudz vecāka sieviete, vārdā Emma, māksliniece. Viņa ir meitene ar ziliem matiem – lūk, arī formālais, nevis metaforiskais filmas nosaukuma skaidrojums. Adeli spēlē varones vārdamāsa – deviņpadsmitgadīgā Adele Eksarhopula, Emmu – par viņu nepilnus desmit gadus vecākā franču zvaigzne Lea Seidū. Abas aktrises filmā ir paveikušas apbrīnojamu darbu.
Filmas galvenā varone ir Adele, kura kā ikviens jauns cilvēks iepazīst sevi, savu ķermeni, tā sajūtas, jā, arī eksperimentē. Attiecības ar draugu, skolasbiedru un vienaudzi, tiek nocirstas saknē – par viņas vēl neatskārstās un nedefinētās intereses objektu kļūst nejauši ieraudzītā, vēlāk klubā satiktā jaunā māksliniece – meitene ar zilajiem matiem, vārdā Emma.
Viss turpmākais filmas sižets brutāli būtu iegrožojams dažos teikumos – tas ir attiecību stāsts, jūtu pieredze no iemīlēšanās reibuma un nedrošības līdz jutekliskai pieredzei un teju nemanāmai, ikdienišķai un nenovēršamai jūtu erozijai. Tomēr ne jau par to, vai Emma un Adele dzīvos ilgi un laimīgi, ir šis stāsts – kaut, kā katrā melodrāmā, varoņu attiecību niansēm un atrisinājumam te ir svarīga dramaturģiska nozīme. Filma ir vienlaikus diskrēta, intīma un tajā pašā laikā izaicinoši atklāta jūtu anatomija – kādas mīlestības, kaislības un tās apdzišanas anatomija. (Kaut formāli starp abām filmām ir velkamas tikai asociatīvas paralēles – Zils ir vissiltākā krāsa. Adele atsauc atmiņā ne tik sen tapušo amerikāņu neatkarīgo filmu Blue Valentine ar Mišelu Viljamsu.) Ja runājam par diskrētumu un intimitāti, tā arī ir režisora Abdellatīfa Kešiša unikālā rokraksta un stila iezīme, viņš ir spējis panākt absolūtu kame ras un aktrišu distances neesamību – absolūtu atklātības un psiholoģiskā tuvplāna sajūtu. (Filmēts tuvā plānā, imitējot dokumentalitāti, taču vienlaikus arī saglabājot kadra, attēla estētismu.)
Kas attiecas uz apzīmējumu "izaicinošs" – jā, tās ir intīmas ainas, precīzāk – viena, kas, piemēram, ASV jau ir noteikušas filmas potenciālo auditoriju – filmu drīkst skatīties no 17 gadu vecuma. Nenoliedzami erotiskās ainas kļūs par ierobežojošu faktoru – un te nelīdzēs arī Kannu Zelta palmas zara zīmols, tātad augstākās kvalitātes zīme, kādu var piešķirt filmai.
Atklāta un intīma
Skatoties Zils ir vissiltākā krāsa. Adele, laiks rit nemanot – un arī tā ir augstas meistarības zīme. Kamera, režija, aktieri – pamatā abas aktrises – strādā ar tādu intensitāti un tādu intimitātes un uzticēšanās pakāpi viena otrai, režisoram, arī skatītājam, ka filmas skatīšanās kļūst par sava veida līdzdalības pieredzi. Skatītājs tiek ielaists abu varoņu jūtu pieredzē, jūtu dzīvē tādā tuvības un uzticēšanās pakāpē, kas būtībā neļauj tam reaģēt neadekvāti. Var izklausīties absurdi, bet filma, kuru var dēvēt par vienu no skandalozākajām gada filmām, vienlaikus ir arī atbruņojoši atklāta un intīma. Šķiet, režisors, arī abas aktrises vienkārši nepieļauj domu, ka šo absolūtās atklātības, atvērtības un intimitātes pieredzi var uztvert neadekvāti, nelietīgi, nesaprotoši, noraidoši. Jo galu galā mīlestības dramaturģija – tās kulminācija, sadzīviska apbružāšanās, sīkas un lielākas nodevības – tas viss jau neattiecas tikai uz Emmas un Adeles attiecībām, bet uz daudzu pāru attiecībām. Un, izrādās, arī divu sieviešu savienībā – viena, Adele, būs mājsaimniece, jo mazāk izglītota un nāk no vienkāršākas vides, bet otra, Emma, būs elitārāka un intelektuālāka, jo ir māksliniece un jūtas kā zivs ūdenī smalko ļaužu vidū.
Iespējams, tieši attiecību (pāru attiecību) universālisma aspekts, arī absolūtā filmas atklātība bija tā, kas "uzpirka" gan Stīvenu Spīlbergu, gan Nikolu Kidmenu, gan Angu Lī – šos izcilos meistarus, kas šogad strādāja Kannu festivāla žūrijā. Viņi spēja novērtēt filmas radikālismu un drosmi – tālab arī Zelta palmas zars. Bet tos, kuri vēlējās šādas filmas uzvaras faktā meklēt kādu vēstījumu vai politisku manifestāciju (atbalsts viendzimuma laulībām utt.), Stīvens Spīlbergs preses konferencē ātri nolika pie vietas, uzsverot, ka šīs filmas spēks ir kinomākslas, nevis politiskās manifestācijas spēks.
Tabu un konsekvence
Jā, protams, stāsts par un ap filmu ne tuvu nav tik ideāls – Kešišs, būdams gana egocentrisks mākslinieks, ir konfliktējis ar Leu Seidū – vienu no jaunajām Francijas kino zvaigznēm, slavenas kinodinastijas atvasi, kurai nav bijis pieņemams Kešiša darba stils. Aktrise par šo tēmu gan sākusi runāt tikai nesen filmas publicitātes tūrē, uzsverot, ka ar šo režisoru vairs nestrādās nekad, un, protams, novēloti izsakot sašutumu par skandalozo erotikas ainu. Tās uzņemšanā režisors esot bijis nepiekāpīgs. Viņai sākusi piebalsot arī kolēģe – Adeles lomas tēlotāja –, kura atšķirībā no Seidū pirms filmas tapšanas nebija zvaigznes statusā. Tagad, protams, ir.
Daži vārdi jāpiebilst par pašu režisoru, kura uzvārdu nu kritiķi iemācījušies no galvas. Viņš nav jauneklis, Kešišam ir 52 gadi, viņš ir tunisiešu izcelsmes francūzis, un šī ir viņa piektā pilnmetrāžas filma. Arī par starptautiski atzītu vārdu viņu līdz šā gada maijam nevarēja dēvēt. Viņš ir maksimālists, un, jāsaka, tendence šokēt ar erotiku iezīmējusies arī viņa agrākajos darbos, teiksim, Kešiša filma Black Venus (2010) – par seksa verdzeni afrikānieti Francijā XIX gadsimta sākumā – ir biedējoša un pašmērķīgi erotizēta. Amerikas presē ir pavīdējuši arī Kešiša teksti jau pēc Kannu balvas iegūšanas, kuros viņš it kā nožēlo, ka vispār ir filmējis Zils ir vissiltākā krāsa, un norāda, ka nevēlas, lai filmu redz plaša publika... Ja rakstītajam var ticēt, šādi gājieni ir visai nekonsekventi nobriedušam režisoram, kurš, pateicoties Kannu balvai, kļuvis par Francijas kino gada lielāko atklājumu. Vēl Kannās viņš uzsvēra, ka "šī filma ir par mīlestību, nevis homoseksualitāti. Turklāt esmu pārsteigts, ka cilvēki satraucas par vienu ainu – tā ir tāda pati aina kā citas šīs filmas epizodes, kas veidotas ar patiesu mākslinieka kaislību. Iespējams, tā pārkāpj tabu, taču es pat nenojautu, cik ļoti cilvēki par to satrauksies un kā reaģēs, man tas nešķita īpaši un svarīgi".
Filmai nebūs viegls mūžs, īpaši Rīgā, kaut tiem, kuri ir gatavi īpašam atklātības un uzticēšanās līmenim, tā var kļūt par vienu no spēcīgākajām emocionālajām pieredzēm, ko radījis kino.
Zils ir vissiltākā krāsa. Adele 1. un 2. daļa ****
Režisors A. Kešišs. Francija. Lomās L. Seidū un A. Eksarhopula
Chloe
Apelsīns
Olands