Filmu Meklējot Mr. Kauliņu, Brisele un Inga dzird recenzija. Trīs filmas, divi Kaspari

Režisora Kaspara Rogas filmai Meklējot Mr. Kauliņu par skatītāju interesi nav jāuztraucas – kinoteātra Kino Citadele populārāko filmu desmitniekā Prāta vētras bundzinieka kinodebija iekļuva jau pirms pirmizrādes un repertuāra dzīves sākuma. Daļēji tas, protams, ir šīs latvju grupas fenomens, kas nodrošināja skatītāju apmeklējuma rekordus arī iepriekšējai producenta Sandija Semjonova vadītās komandas pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Prāta vētra. Starp krastiem (2015), un gan jau arī savulaik Andreja Ēķa Svingeru gadījumā viena daļa skatītāju gāja "uz Jubaltu". Tomēr tas nenozīmē, ka šajās filmās nevajadzētu meklēt atbilstību jebkādiem mākslinieciskiem kritērijiem, lai gan pats Kaspars Roga intervijās joprojām brīnās, ka viņa pirmajam mēģinājumam dokumentālā kino laukā izdevies iegūt pat valsts atbalstu filmas ražošanai.

Roga meklē sevi

Izejas punkts patiesībā ir daudzsološs pat tad, ja publicitātes ugunī eļļu nelietu Kaspara Rogas vārds, – deviņdesmito gadu juceklī ar visu naudu pazudis baņķieris, kurš pēc gadu desmitiem atrodas Rietumāfrikas dimantu raktuvēs, ir gandrīz tā pati shēma, ar kuru pirms dažiem gadiem kinoskatītāju uzmanību iekaroja režisores Ievas Ozoliņas debija Mans tēvs baņķieris (2015). Turklāt personiskais aspekts parādās gan vienā, gan otrā filmā, arī Kasparam Rogam misters Kauliņš ir gandrīz tik tuvs kā radinieks, un aizkustinošākās epizodes filmā saistītas ar dēkaiņa Kauliņa mammas parādīšanos kadrā.

Tiesa, uzmanīgu dara fakts, ka dažās filmas plakāta versijās Kaspara Rogas seja ar zobos nevērīgi iesprausto dolāru rullīti ir pat divreiz lielāka nekā mistera Kauliņa seja turpat blakus – it kā filma tomēr būtu par Rogu, nevis par Kauliņu. Zināmā mērā tā arī ir, autors aizkadra tekstā diezgan tieši atzīst, ka uz Āfriku braucis meklēt ne tik daudz pazudušo draugu kā atbildes uz saviem jautājumiem. Vienubrīd Kaspara Rogas galvenais jautājums gan tiek noformulēts pārmērīgi naivi – "Kāpēc Kauliņš nevienam nepateica, kur pazūd?" –, tomēr divu draugu sarunas "no sirds" ir svarīga līnija filmā, kas rada motīvu arī psiholoģiskai spriedzei par tēmu "kā nepajautāt par daudz un neaizbiedēt".

Kad visas šīs psiholoģiskās spēlītes ieliek eksotiskās Āfrikas ainavās, pievieno tām absurda devu, ko nodrošina kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem, un humora izjūtu, kas abiem filmas varoņiem ir noskaņota uz viena viļņa, rezultāts ir visai atraktīvs. Tad nu gan Kasparam Rogam būs ko brīnīties, ja viņu nominēs Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps kategorijā Labākā debija...

Burbulis bez skalpeļa

Otra svaigākā pirmizrāde, dokumentālā filma Brisele, nāk no studijas Mistrus Media, kas pamazām nostabilizējas kā viena no ražīgākajām filmu studijām Latvijā, savukārt režisore Inese Kļava līdz šim vislabāk pazīstama tandēmā ar režisoru Ivaru Zviedri – gan kā montāžas režisore, gan līdzrežisore gandrīz visām Ivara Zviedra pēdējo gadu filmām. Līdz šim populārākais viņu kopdarbs ir slavenais Dokumentālists (2012), ievērības cienīga bija arī pagājušā gada Latvijas koda īsfilma Rezidenti, un arī citās filmās Ineses Kļavas talanti, prasmes un humora izjūta iešķiļ nepieciešamo dzīvības dzirksti.

Visas šīs kvalitātes ir atrodamas filmā Brisele, turklāt interesanti, ka darba smalkākās vērtības īpaši izgaismoja diskusija, kas tika sarīkota pēc pirmizrādes seansa. Tas vispār ir grūti saprotams, no kurienes radusies šī mode – filmām pievienot gudru un tēmā specializējušos runātāju diskusijas, it kā kinovaloda pati par sevi jau vairs nebūtu leģitīms un saprotams izteiksmes līdzeklis, it kā ikviena filma būtu tūlīt pat jāizskaidro un jāpadara par sastāvdaļu pirmās palīdzības komplektā kopā ar skalpeli un marles saitēm sabiedrības slimību ārstēšanai.

Ironiski, ka diskusija pēc Briseles skaidri parādīja visu, kā šajā filmā nav, jo tam tur nemaz nav jābūt, – un ne tikai, pasarg’ dievs, tūrisma aspektam vai vietējo iedzīvotāju ikdienai (jo filma nav par Beļģijas pilsētu Briseli, bet gan par to stikla burbuli, kurā nonāk visi tie, kas aizbrauc "strādāt par ierēdni Eiropā"). Runātāju mēģinājumi kaut kā verbalizēt filmā redzēto diezgan ātri un uzskatāmi noplicināja visu to, ko Brisele smalki rāda pat tikai ar vizuāliem līdzekļiem, – garo eskalatoru nebeidzamais konveijera efekts, pelēku un anonīmu gaiteņu labirinti, uzvalkos un lietišķos kostīmos tērptas skudras milzīgos betona flīžu laukumos, sportisku skrējēju dažādais ritms parka celiņos, parlamenta sēžu zāles koncentriskie apļi, satraukti ziņu diktori, kuru saceltais troksnis tomēr paliek drošā attālumā aiz televizora ekrāna stikla... Un četri filmas varoņi, kuri, lai cik nepieklājīgi tas izklausītos, autorus interesē nevis kā personības, bet kā konkrētu aspektu ilustrācijas – vienam kabinetā nomiris bonsai kociņš, otrs demonstrē profesionālu izcilību un ārkārtīgu darba ieguldījumu sava statusa sasniegšanā, trešais pa telefonu pasūta rupjmaizi no Latvijas...

Zināmu disonansi rada vienīgi "piektais varonis" – filmas aizkadra teksts, ko pirmajā personā lasa Edgars Samītis. Šis vispārinātais un abstraktais "vidējais Eiropas ierēdnis", kurš cenšas filosofēt kā Imants Ziedonis, izklausās diezgan māksloti ar savām poētiskajām metaforām: "Mans vectēvs iet jūrā un ķer zivis, es strādāju ar zivs ideju, ar jūras ideju..." Salīdzinot ar filmas attēla grafiski skaidrajiem un elegantajiem vizuālajiem elementiem, aizkadra teksts tomēr skan kā tamborēta sedziņa uz plazmas televizora ekrāna.

Inga dzird un rīkojas

Trešais darbs šajā apskatā ir Kaspara Gobas dokumentālā filma Inga dzird, kas gan nav pavisam jauna, ja atceramies pirmizrādi pagājušā gada oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tomēr kopš tā laika filma plašākai publikai nebija pieejama un atkal uznira publiskajā telpā aprīļa beigās, kad piedzīvoja starptautisko pirmizrādi Kanādā dokumentālo filmu festivālā Hot Docs, tāpēc maija otrajā nedēļā tika iekļauta kinoteātra Kino Bize repertuārā.

Kaspars Goba Latvijas dokumentālā kino vidē ir pazīstams jau gandrīz 20 gadu, taču filmas uzņem reti – acīmredzot tikai tad, kad tēma vai potenciālie varoņi patiešām uzrunā. Un uzrunā kā dzīvi cilvēki, kas paši cīnās ar un par savu likteni, – bet tas var arī neizdoties, tāpēc filmas fināls nav paredzams un, kā gadījumā ar jaunās filmas varoni Ingu, var apmest pavisam negaidītu kūleni, ko nebūtu iedomājies neviens.

Pašlaik, kad tik daudzi dokumentālā kino autori labprāt no realitātes asajām kustībām paslēpjas aiz inscenējumu un arhīva materiālu platajām mugurām, Kaspars Goba ir viens no retajiem mohikāņiem, kas uzņem patiešām īstu dokumentālo kino, būdams gatavs sastapt un apjēgt jebkurus pavērsienus, ko dzīve piedāvā, – pat ja tas nekādi neiet kopā ar to, ko viņš iepriekš iecerējis. Cita lieta, ka ar šādu darba metodi autors kļūst diezgan atkarīgs no savas filmas varoņa, un arī Kasparam Gobam ir grūti izvairīties no Ingas manipulācijām – viņa ir saskatījusi šajā filmā savu iespēju izrauties no purva un pateikt visai pasaulei, ko domā, tāpēc reizēm uzvedas visai deklaratīvi. Godīgi sakot, rodas pat subjektīvs iespaids, ka arī lielo fināla kūleni viņa nevis piedzīvo pa īstam, bet ir izdomājusi, lai krutāk izskatās. Tomēr Kaspars Goba neko neapšauba, nepratina un neiejaucas, viņš skatās un klausās, jo – atšķirībā no otra Kaspara šajā apskatā – Goba uzskata, ka filma ir par varoni, nevis par autoru. Un tas nav ne labāk, ne sliktāk, tie vienkārši ir divi atšķirīgi Kaspari.