Fotogrāfija visbeidzot ir arī pēdējais pagājušo laiku bastions, kurā tie rod patvērumu – tādu ne gluži īstu, bet arī ne neīstu esamības veidu. Kad krīt arī tas, nepaliek vairs nekā. Tāpēc arī redzēt, kā pat fotogrāfijas saēd laika zobs, ir nedaudz skumji. Bet vai melanholija ir visaptveroša? Domāju, ka ne, lai arī diskusija Fotogrāfija un melanholija, kas norisinājās Aļņa Stakles izstādes ietvaros, apliecināja, ka šis "estētiskais stāvoklis" mūsu platuma grādos ir diezgan izplatīts tiklab mākslinieku, kā viņu darbu skatītāju vidū.
Savukārt Alnis Stakle sarunā uzsvēra vēlmi distancēties no Rietumeiropai raksturīgās nostājas, kas no mākslinieka gaida, nē, ne jau melanholiju, bet noteiktu rokrakstu un konsekvenci. Saprotams, šāda pieeja ir pateicīga gan mākslas kritiķiem un zinātniekiem, gan tiem, kas mākslu pārdod un pērk. Izstādi Vienkāršs stāsts var uztvert kā Aļņa Stakles kārtējo sānsoli – raugoties no šīs "rokraksta" pozīcijas, kas atšķiras no mākslinieka «oficiālās» daiļrades versijas, ar ko iepazīstina, piemēram, viņa mājaslapa. Īstenībā, kā Alnis pats atzīst, darbs ar atrastām fotogrāfijām viņam ir tikpat nozīmīgs, un tās iekļautas arī šajā izstādē (te ir tikai viena bilde, ko Alnis uzņēmis pats, kura – neteikšu).
Atrastās fotogrāfijas var interpretēt dažādi. Daļa nāk no kādas slēgtas rūpnīcas Līvānos – sliktie uzglabāšanas apstākļi tajās atstājuši dziļus nospiedumus. Tos gribas salīdzināt ar kādas šausmīgas slimības pēdām – kura turklāt progresē. Vienlaikus šie daļēji jau zudušie uzņēmumi valdzina ar arhetipisko domāšanu, ko tie iedarbina, ar vēl nojaušamo laikmeta garu un galu galā ar zināmu atvieglojumu, kas rodas, kapitulējot laika ritējuma priekšā.
Otru izstādes daļu veido fragmenti no kāda fotoalbuma, ko tā īpašniece kādreiz it kā esot lūgusi Alnim Staklem iznīcināt. Šis stāsts ir ļoti personisks un sāpīgs, varbūt tāpēc fotogrāfs ir jaucis pēdas, lai mazinātu tā noteiktību un pavērtu plašākas darbu lasījuma iespējas. Tostarp – par praksi griezt un atkal salīmēt fotogrāfijas, šķirot vai savienojot tajās redzamos cilvēkus vismaz melnbaltajā attēla realitātē, ja ne īstenībā; par atmiņām un vēlmi aizmirst, iznīcinot attēlus. Tas liecina gandrīz par maģisku attieksmi pret fotogrāfiju.
Izstādē ir vēl vairāki elementi – melni baloni, kuru veidotā mainīgā, uz leju slīdošā "ainava" (kā mākslinieks to sauc) tiek regulāri dokumentēta. Izpriecu parka atribūts piepeši kļūst par dabiska sairuma (vai pagrimuma – ja vēlaties) izteicēju, taču vieglums, kas tiem piemīt, manuprāt, nekur nav zudis.
Pie sienas – mazs cilvēciņš. Tas varētu būt tu vai es.
Un vēl – audioieraksti ar stāstiem, ko stāsta jau tikpat kā savu mūžu nodzīvojuši cilvēki. Stāsta par mīlestību. Tā vismaz viņiem bija lūgts darīt. Taču īstenībā izstāsta savu dzīvi. Par aprēķina laulībām, par bērniem, darbu, karu, laimes meklējumiem. Dzīve kā fons mīlestības notikumam. Materiāls apjomīgs – gandrīz stundu garš. Un tad tu domā – kāda loma tajā visā ir bijusi fotogrāfijām? Pašu, nejauši atrastajām?
Tālāk ir literatūra. Vai māksla. Vai Alnis Stakle.
Alnis Stakle. Vienkāršs stāsts
LMC Ofisa galerijā Alberta ielā 13. Līdz 2013. gada 11. janvārim