Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Gleznotāja Kristapa Zariņa izstādes recenzija. Mulsinošais šausmu dārzs

Gleznotāja Kristapa Zariņa jaunākā izstāde nav radikāls pavērsiens, bet loģiskas pašattīstības rezultāts

Franču rakstnieka Marsela Prusta slavenais romānu cikls Zudušo laiku meklējot, protams, nav trilleris. Tomēr varbūt pat nebūtu slikti, ja kāds šīs grāmatas pirmoreiz lasītu ar domu sameklēt Kristapa Zariņa "portretētās" slepkavīgās ainas. "Pa ceļam" šāds lasītājs varbūt iepazītu arī citas daudzās lietas, kas Prusta romānos ir, – refleksijas par laika plūduma nenovēršamību, personības izmaiņām, centieniem sevi pasniegt vēlamā gaismā citu acīs un, protams, XIX gadsimta nogales Francijas augstāko aprindu dzīvi – attiecību normām, estetizējošo vērojumu un klasiskās izglītības bagāžas caurausto skatu uz pasauli. Tajā, piemēram, jauniem cilvēkiem bija pilnīgi dabiski diskutēt par Sofokla un Rasina lugām, izvērtēt katru niansi neskaitāmas reizes redzētā klasikas uzvedumā vai salīdzināt Reimsas un Šartras katedrāles tēlnieciskā dekora atšķirības.

 

Mirkļi pirms nogalināšanas

Taču tas, kas atklājas visai vērienīgajā Kristapa Zariņa divpadsmit gleznu izstādē Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva zālē, ir jaunu meiteņu uzskatāmi vardarbīgas izdarības uz koši ziedošu dārzu fona, kurās viņas viena otru žņaudz, slīcina, indē un vēl visvisādi moka. Vai tās būtu tikai sadistiskas spēlītes vai reālas darbības, nav iespējams izšķirt. Kataloga ievadraksta autore Helēna Demakova uzsver, ka tie ir tādi kā mirkļi pirms nogalināšanas, kas var arī nenotikt. Kā saikne ar romānu cikla pirmo daļu Svana pusē piesauktas pāris vietas, kurās minēta jaunu meiteņu padošanās ļaunumam baudas meklējumos (Kristaps Zariņš. Un atkal "ziedošu jaunavu pavēnī" [katalogs], Rīga: Rīgas Marsela Prusta biedrība, 2017, 3. lpp.).

Izstādes nosaukums gan aizgūts no cikla otrās daļas Ziedošu jaunavu pavēnī, kurā galvenais varonis piejūras kūrortā sastop draudzeņu pulciņu, sajūt nepārvaramu vēlmi pēc viņu sabiedrības un kādā mirklī iztēlojas sevi kā izsmalcinātu pagānu vai arī kristieti, kas nokļuvis starp barbariem, kuru vidū valda veselība, jutekliskas baudas, nežēlība, intelekta trūkums un prieks (Marcel Proust, Within a Budding Grove, 1924, p. 420, www.feedbooks. com). Citiem vārdiem sakot, kādas norādes šai virzienā Prusta romānos, labi gribot, var sameklēt. Var to visu interpretēt kā zemapziņas slēptāko vēlmju vizualizāciju, kas grāmatās ir aizplīvurota un netieša, tomēr gleznas nekādi nebūs tekstu ilustrācijas. Bet kas tad?

 

Varmācība un hedonisms

Gribot negribot pielavās secinājums, ka vardarbīgajiem sižetiem ir lielāks sakars ar mūsdienu kontekstu nekā ar Prustu. Proti, drīzāk ar neapzinātiem mēģinājumiem izlauzties no klasiskajā tradīcijā sakņotās stājglezniecības (kāda Kristapa Zariņa māksla nenoliedzami ir) hermētiskuma ar kaut ko eksistenciāli kliedzošu un uzmanību piesaistošu. Un te noder maksimāls kontrasts starp varmācīgo saturu un hedoniski bezrūpīgo formu – sieviešu figūrām luminiscējošā spilgtumā ziedošos dārzos.

Saturam ar Prustu ir diezgan attāls sakars, taču formai tas ir krietni lielāks, vismaz ar Prusta laikmetu – XIX–XX gadsimta mijas savādo miksli, kurā kādas akadēmisko kailfigūru atskaņas saplūst ar postimpresionisma un fovisma krāsu un formu eksplozīvo pašvērtīgumu (Latvijā zināmus analogus var atrast, piemēram, Ilzes Avotiņas luminiscējošajās gleznās).

Kaut kas tajā visā ir arī no simbolisma mīklainības un noslēpumainības, tas neļauj atšifrēt, kas patiesībā notiek un kā tas būtu jāsaprot. Vēl viena mistērija ir darbu nosaukumi – tie skan nepārprotami franciski vai arī latīniski (René d’Anjou, Petite de Hollande, Alba Maxima...), taču tie nebūs Prusta grāmatu varoņi. Aiztaupot guglēšanu, var piebilst, ka tās ir senas rožu šķirnes, kuru ziedus var mēģināt salūkot notiekošā fonā. Dažkārt tas izdodas, dažkārt ne visai. Tāda botāniska atsvešinātība no notiekošā beigu beigās arī ir gana prustiska.

Kā atzīmēts arī katalogā, mākslas vēsturē, protams, netrūkst šaušalīgu ainu – kā Judīte ar nocirsto Holoferna galvu vai Ābrams, kurš gatavojas upurēt savu dēlu. Patiesībā tāda ir vai visa Rietumu sakrālā māksla ar Kristus nāvi, dažādu svēto mocībām un grēciniekiem ellē velnu ķetnās. Tiesa, dažkārt šausmas attēlotas šausminoši, dažkārt (renesanses un klasicisma kontekstā) tik klusināti un klasiski skaisti, ka var tikai pabrīnīties, kā mākslinieks spējis no tām veiksmīgi distancēties.

 

Tehnikas evolūcija

Gana vardarbīgi bibliski motīvi ir atrodami Kristapa Zariņa agrākajos darbos (Rīgas Judīte, 2001; Apkaušana, 2002; u. c.), tādējādi jaunākā izstāde pat nav ļoti radikāls pavērsiens, bet varbūt loģiskas pašattīstības rezultāts. Taču gleznojuma formālās kvalitātes kopš tā laika gan mainījušās – senākās kailfigūru kompozīcijas klātas vecmeistariski blīvi un piesātināti, nedaudz modelējot apjomus un akcentējot kontūras, turpretim tagad iespaids ir vairāk skicējoši akvarelisks, zīmējošu triepienu caurausts un ņirboši vibrējošs. Klasiskās eļļas vietā uz audekla nākusi jaukta tehnika – akvarelis, guaša, akrils un laka (tāpat Zariņa izstādē Privāti galerijā Māksla XO, kas bija skatāma līdz 3. maijam, izpaudās šis irdeni gaisīgais stils, izmantojot arī krāsu zīmuļus). Agrākie nosacīti abstraktie vai ģeometrisku figūru – kvadrātiņu un taisnstūru – piepildītie foni kā attāls sveiciens Bauhaus tradīcijai ir nomainīti ar ekspresīvi mutuļojošiem ziedu, lapotņu un stumbru paklājiem.

Vai mākslai būtu jāsacenšas ar visām tām šausmām, kas uzglūn mūsdienu informācijas patērētājam no visu izmēru ekrāniem? Gribētos apgalvot, ka tas nav ne obligāti, ne arī iespējami. Drīzāk izstādes pēcgaršā paliek jautājums, vai un kā iespējams vienlaikus uztvert šausmas un rotaļīgo krāsu prieku. XIX gadsimta beigās kādā humoristiskā vācu žurnālā pirmoreiz tika publicēta pīles–trusīša optiskā ilūzija, un spēja pārslēgties maksimāli ātri vēlāk tika iztulkota kā radošuma etalons. Redzēt abus attēlus reizē tomēr neesot iespējams. Šī izstāde atklājas kā savdabīgs treniņš neiespējamajam – ieraudzīt abus komponentus reizē un varbūt tad izdomāt, kā uz tiem reaģēt.

Kristaps Zariņš

Izstāde Un atkal "ziedošu jaunavu pavēnī" 

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 21. maijam

 

 

Top komentāri

Zīmēšanas skolotājs
Z
vai vecākiem nav jākontrolē, ko bērni lieto?
interesanti gan
i
kas ir stella pelķe?????? diena, jūs cik tālu esat nolaidušies, ka pat raksta autora vārdu uzrakstīt neprotiet? bet par izstādi - pilnīgs mēsls.
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Un šī te "glezna" - kas tajā domāts? Sievietes skaistuma apdziedājums? Erotika? Karikatūra? Pornogrāfija? - Netalantīgākus "slavenību bērnus" par Induļa Zariņa dvīņiem nevar iedomāties.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja