Pēdējā laikā, šķiet, kļūstam par jauna literāra fenomena lieciniekiem: vēsture, īpaši XX gadsimta vēsture, prozā tiek rādīta ne vairs globālā mērogā no oficiālo uzskatu putna lidojuma, bet gan caur piezemētu, itin kā speciāli sašaurinātu un ļoti personisku prizmu, kurā savu skatījumu piedāvā marginālais un ierasti "mēmais" tēls – sieviete, bērns, cittautietis un citi "svešie". Šim principam seko gan sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romāni, gan vairāki jaunie tulkojumi, kuros neseno vēsturi iekonturē autoru bērnības atmiņu ainas, kas tomēr nav klasiskie autobiogrāfiskie "piezīmējumi", bet piesātināti ar daudz plašāku kontekstu.
Latviešu literatūrā šāda vēstījuma virsotne ir Vizmas Belševicas Billes triloģija, taču pēdējā gada laikā lasītājs citu pēc cita saņem arī darbus par "brālīgo republiku" rakstnieku bērnību, kuros caur bērna redzējumu skaudri iezīmējas dramatiski konteksti, kādus tā dēvētajā klasiskajā vēsturiskajā romānā panākt izdevies vien retajam. Šo darbu vidū iezīmējas armēņu izcelsmes autores Narinē Abgarjanas Maņuņa, Kaī Ārelaides Pilsētu dedzināšana, Poļinas Žerebcovas Smalkais sudraba pavediens un pagaidām jaunākais – tikko izdotais Pāvela Sanajeva darbs Apglabājiet mani aiz grīdlīstes.
Iespaidu lavīna
Ja nosaukums Apglabājiet mani aiz grīdlīstes lasītājam šķiet kaut kur jau dzirdēts, tas ir tikai loģiski – pēc šī darba motīviem 2012. gadā Dailes teātrī tika iestudēta Regnāra Vaivara izrāde Apglabājiet mani zem grīdas. Autora dzimtenē Krievijā skatuves iestudējumi bijuši pat vairāki, un 2009. gadā darbs ticis arī ekranizēts (tiesa, autoram no ekranizācijas krasi norobežojoties). Kas tik īpašs šajā stāstā par padomju bērnību, ka tas pāris gados pamanījies nokļūt uz skatuves un lielā ekrāna un sacelt viedokļu vētru tiklab kritiķu kā ikdienas lasītāju vidū?
Stāsts par astoņgadīgo, slimīgo Sašu, kurš dzīvo pie vecvecākiem, vienlaikus ir un nav stāsts par padomju bērnību. Jau pirmajās lappusēs, kārtīgi atspēries pret apgalvojumu, ka viss tekstā izlasāmais ir pilnībā autobiogrāfisks, autors apber lasītāju ar pretrunīgu iespaidu un emociju lavīnu. Sašas dzīve ir pilnīgs pretstats daudzu autoru aplolotajam laimīgās bērnības mītam – vecmāmiņa Ņina vienlaikus ir klasiska pāraprūpētāja un mājas tirāns, kas zem valdonīga papēža spiež ne tikai puisēnu, bet arī savu vīru (starp citu – populāru aktieri; šai profesijā strādā arī zēna māte un patēvs, kuriem ir konkrēti prototipi reālajā dzīvē).
Lielu teksta daļu aizņem vecmāmiņas košie runas izvirdumi, kuros dāsni jaucas lamas, lāsti, žēlabas par grūto dzīvi un neapmierinātība ar visu un visiem; sākotnēji tie šokē (autors nekavējas piezīmēt, ka lingvistiskais materiāls tekstā atspoguļots autentiski un pat mīkstināts, aiztaupot lasītājam atsevišķus šī, šķiet, krāšņākā mūsdienu krievu valodas leksikas slāņa aspektus, – un te pienākas uzslava tulkotājam Ilmāram Zvirgzdam par šī praktiski netulkojamā slāņa grodu latviskojumu), mazliet vēlāk sāk smīdināt (ne velti Regnāra Vaivara izrāde tika pieteikta kā "homēriska", bet šis apzīmējums visbiežāk sastopams vārdkopā "homēriski smiekli") un visbeidzot liek aizdomāties.
Verbālais terors
Kas īsti ir pamatā Ņinas – paldies Dievam, tikai verbālajam – teroram pret mazdēlu, vīru un meitu, kura pretēji mātes vēlmēm "aizskrējusi pie asinskārā pundura", t.i., iesaistījusies jaunās attiecībās un uzgrūdusi slimīgo dēlu mātei uz kakla? Vai ir iespējams tik groteski nīst savu ģimeni, vai aiz nemitīgās "kverpļu", "maitu" un nedrukājamu apzīmējumu kaskādes slēpjas kaut kas pavisam cits? Krāšņie, indes pilnie monologi kādubrīd sāk atgādināt savdabīgu poēzijas formu, mazliet vēlāk – tādus kā buramvārdus. Šis salīdzinājums nebūt nav no zila gaisa grābts.
Daudzu Eiropas tautu, arī latviešu ticējumos uzkrītoši bieži figurē ieteikumi mazu bērnu publiski necildināt, tieši pretēji – zākāt un uz svešu ļaužu komplimentiem atbildēt, piemēram, šādā garā: "Kad kāds nobrīnot: "Kāds smuks bērns!" tad klusām jāatbildot: "Smuka tava pakaļa!""*
Vai varētu būt, ka caurcaurēm mūsdienīgās Ņinas (Sašas neskaitāmo ligu dēļ viņa ir lieliski informēta par homeopātiju, diētisku uzturu un jaunākajiem medicīnas sasniegumiem) zemapziņā uzvaroši darbojas pirmatnēji arhetipiskie principi, kas liek ar šādām metodēm vēl papildus nostiprināt tā cietokšņa mūrus, kas neskaitāmu aizliegumu izskatā jau tāpat ap Sašu sasliets nepārredzamos augstumos zēna pasargāšanai no ļaunās pasaules? Jo arī pašu Ņinu kādreiz nav pasaudzējuši. Pēckara gados jaunajai, perspektīvajai aktrisei secen nav gājušas ne slimīgi histēriskas un tikai daļēji nepamatotas bailes no «iestādēm», ne psihoneiroloģiskās slimnīcas "jaukumi", ne padomju sistēmas mūžīgais liekulīgais blata–kukuļa– saukļa riņķis. Upuris pieaug un upurē kādu citu. Ko un kam pieaudzis upurēs piemīlīgais zēns Saša, kuram vairs nebūs iespējas slīcināt tualetes podā papīra gabaliņus, iztēlojoties tos par sanatorijas ārstiem un medmāsām?
Mīl, smacē, žņaudz
Stāsts, protams, ir par mīlestību. Gan to visai gļēvo, ko pret dēlu izjūt māte, kura reizumis atnāk ciemos, atnes pa sīkai dāvanai un nespēj turēties pretī Ņinas nežēlīgajam emocionālajam spiedienam, gan bērnišķi tiešo, ko izjūt Saša, cenšoties māti apskaut tūkstoš neredzamām rokām un izjust tās klātbūtni viņas dāvātajā stikla bumbiņā, gan izmisīgi duālo, ko pret meitu un jo īpaši mazdēlu izjūt vecmāmiņa, kura abus ar savu mīlestību smacē, žņaudz un teju nožņaudz pavisam.
Šajā ziņā Apglabājiet mani aiz grīdlīstes kļūst vairs ne tikai par vienas, lai cik kolorītas, bērnības atspoguļojumu, bet liecinieku vesela laikmeta bērnībām – tām, kuras piedzīvojusi liela daļa patlaban pieaugušo padomju pilsoņu, kuru "saules gadus" caurstrāvoja ja ne allaž princips "sit, tātad mīl", tad katrā ziņā vismaz "kamēr neizēdīsi šķīvi, no galda necelsies" un tamlīdzīgas greizas, no sirds labu vēlošas un gluži ačgārnu iespaidu panākošas mīlestības izpausmes.
Autoram pārmests, ka ar grāmatu viņš vēlējies atriebties savai ģimenei. Gribētos teikt, ka Apglabājiet mani aiz grīdlīstes tomēr uzlūkojams daudz plašākā kontekstā par vienas ģimenes mazo, kaut arī šokējoši spilgto drāmu. Tas ir nesaudzīgs, brīžiem homēriski komisks, šausminošs, vaļsirdīgs un precīzām līnijām zīmēts stāstījums par to, ko veselai paaudzei, un iespējams, ka ne vienai vien) nozīmēja šis savādais, apbružātais un ne ar ko neaizvietojamais jēdziens – mīlestība.
*Pēteris Šmits. Latviešu tautas ticējumi. Nobrīnošana.