Iecerētā trīspadsmit latviešu autoru vēsturisko romānu sērija Mēs. Latvija. XX gadsimts lēnām un neatlaidīgi turpina posmu pa posmam noklāt vētraināko gadsimtu mūsu valsts un tautas vēsturē, atsedzot un aizpildot arī dažu labu balto plankumu. Ne visi izdotie romāni precīzi apkļauj konkrētas desmitgades: vairāki rakstnieki savos darbos izvēlējušies akcentēt atsevišķus gadskaitļus, periodus, kas neiekļaujas precīzos datumos, vai dokumentēt drīzāk izjūtu vēsturi – šie paņēmieni ļauj autoriem izbēgt no sausas dokumentalitātes, vienlaikus saglabājot cikla kopīgo koncepciju.
Izmisums šķiršanās priekšā
2017. gadu aizsāk sērijas septītais romāns – Ingas Ābeles Duna. Pirmajā mirklī pārlasos un izburtoju angliski Dune – kā vēlāk uzzināšu, šis pirmais priekšstats nav bijis gluži nepareizs, jo romāna nosaukumā ietverta vesela nozīmju un iespējamo tulkojumu plejāde.
Ķeroties pie pirmajām nodaļām, sākotnēji gan šķiet, ka Ingas Ābeles romāns sērijā iemaldījies nejauši. Jauna sieviete mūsdienās dodas intervēt savulaik slavenā Rīgas hipodroma sacīkšu braucēju Andrievu Radvili; tagadnes stāstījuma epizodes caurvij vecā vīra jaunības atmiņu ainas, blīvi piesātinātas ar faktiem par hipodroma vēsturi un zirgkopību.
Par spīti tam, ka romāna vēsturiskajā daļā darbība rit ar baismu nolemtību iezīmīgā laikposmā – 1949. gada februārī un martā, tātad tikai aptuveni mēnesi pirms notikumiem, kas uz visiem laikiem latviešu apziņā iegravēs vienu noteiktu marta datumu –, šķiet, ļaunu vēstošas nojautas tā gada Rīgā virmo ne vairāk, kā ierasts. Ļaudis pūlas iztikt ar to, ko Latvijai pārvēlies karš atstājis dzīvošanai, joprojām tāda kā neticīga izbrīna pilni pūlas samierināties ar padomju režīma absurdajiem noteikumiem, kaut kā sadzīvot, apziņas dzīlēs joprojām klusu virmo cerība, ka šis viss nav uz ilgu. Pat hipodroms ir simbols tam, ka, ļaužuprāt, atgriežas normālā pirmskara dzīve: jā, ar citām krāsām karogos, bet azarts, sporta likumi un blēdīšanās taču nav mainījušies... Taču – kas zirgiem kopīgs ar vēsturi?
Uz romāna vāka tikai ar grūtībām atpazīstams dzīslota zirga purna fragments un aizvērta, tak jūtami nomodā esoša dzīvnieka acs. Nav noslēpums, ka zirgam latvieša apziņā kopš neatminamiem laikiem bijusi loma, kas plašāka par transportlīdzekli, darba instrumentu vai medaļu nodrošinātāju. Nemaz nevajag atgriezties tautiskā romantisma laikos un citēt dainas par bāleliņu un kumeliņu. Pietiek atcerēties stāstus, kādi ir krājumā katrai ģimenei, piemēram, par pirmajos padomju gados kolhozā nodotajiem zirgiem, saimnieku un dzīvnieku kopīgo izmisumu šķiršanās priekšā. (Mans vectēvs esot gājis mūsu Baltiņu pavadīt līdz pat kolhoza staļļiem pārdesmit kilometru attālumā. Gājis kājām, mugurā nesēdies. A tgriezies pret vakaru izraudātām acīm.)
Cīņas tēlainība
Zirgs kā spēka, skaistuma un absolūtā godīguma simbols sabiezina metaforiskos līmeņus notikumā, kas aizņem Ingas Ābeles romāna pirmo trešdaļu, – sacīkstēs hipodromā. Andrieva Radviļa pirmās sacensības, kurās tam "ļaudis no augšas" stingri piekodinājuši ar viltu zaudēt, lai laurus plūktu vajadzīgais favorīts, kaut ko attāli atgādina. Ak jā, oskaroto 1959. gada filmu Ben Hurs un kaujas ratu sacensības Romas arēnā starp dzimušo romieti Kvintu un ebreju Jūdu, kurās uzvar ne tas, kuram pienāktos, bet tas, kurš cīnās godīgi.
Sacīkstes, arēnas, sportiskas (vai – šajā gadījumā – nesportiskas) cīņas piesātinātā tēlainība ir ceļojusi cauri laikmetiem, taču tiklab filmā, kā romānā godīga spēle varonim maksā dārgi: arests un nodevība Jūdu ved uz galerām, mūsu sacīkšu braucēju – uz Stūra māju. Taču zirgam Ingas Ābeles interpretācijā ir daudz būtiskāka nozīme par sižetiskās attīstības pirmkustinātāju – tas ir teju dzīves simbols. "Dzīvi izjust, dzīvi zināt, dzīvi pieradināt tāpat kā zirgu. Tu viņu smalki brauc. Viņš tevi ved un nes," domā pa daļai Andrievs, pa daļai autore. Sacīkstes arēnā ir "kas līdzīgs noslēpumam, kā cilvēks nodzīvo savu mūžu". Un atšifrēta pirmā no romāna nosaukuma nozīmēm: "Vai tā ir mūžība, šī pakavu ritmiskā, šamaniskā duna?" Šī duna caurvīs visu: dunēs pakavi, sirdis, lielgabali un vilciena riteņi pa sliedēm, dunēs Daugava (Duna, Dyna, Dvina) pie Dunavas, kurā kādreiz nogrimis baznīcas zvans, un par Dune (kāpu) sauks Andrieva tēva cēlāko rikšotāju, kuram lemts nelāgs mūža gals – izsūtījums trimdā uz austrumiem no dzimtajām mājām. Tāpat kā tiem, kurus pa dunošām sliedēm aizveda 25. martā.
Drāmas gobelēns
Romāna vidusdaļā jau tā divdaļīgais stāstījums sazarojas vēl tālāk – Andrievs, apcietināts par atteikšanos izkalpoties, Stūra mājā izcieš to, ko Stūra mājā parasti izcieta, un stāsta izmeklētājam tikai daļēji patiesas versijas par savu darbošanos kara gados, bet naktīs viņa atmiņa un iztēle zīmē īstās ainas, kurās līdzšinējie poētismi iemanto baigu auru – pakavu duna pārtop ieroču dunā, zirgs no sportiskas izklaides kļūst par ievainoto glābiņu, vedot tos cauri ložu krusai uz patvērumu.
Andrieva jaunības stāsts (darbība) ir izteikti dinamisks, savukārt "mūsdienu" epizodes (interviju) pamatā veido Andrieva monologi, kurus autore nav centusies ietērpt sižetiskos līkločos. Tomēr šie dokumentālie stāstījumi ir informatīvi tik bagātīgi, ka grūti iedomāties šo faktu daudzumu, izkliedētu sīkākās daļās. Vēl iespējams, ka šādi autore imitē vecā vīra pļāpīgumu, viņš gan atšķirībā no ievada lappusēm ir ļoti konstruktīvs un stilistiski nevainojams – gandrīz tā, it kā autore sarunātos ar vēstures grāmatu. Bet varbūt ir otrādi? Žurnālistes zīmīgais vārds – Alise – savij vecā Radviļa – kuram Kerola Aizspogulijas iemītniece tik tuva – pasauli ar jauno. Varbūt Alise ir citas pasaules viešņa, viens no Andrieva redzētajiem rēgu tēliem, kuram viņš klāsta sava mūža grēksūdzi?
Ik pa brīdim stāsta pavediens paraujas sānis, atkal kā zibsnī atsedzot kādu pagājušā laika gadskārtu, – uzdzirkstī un pazūd Daugavas plostnieku bīstamā romantika, Daugavas apkārtnes vietvārdu poēzija, Gostiņu un Krustpils mazā vēsture, Plāteru-Zībergu dzimtas ģenealoģija, uzvārdi, datumi, fakti... Duna, līdzīgi kā Klūgu mūks, vai plīst no informācijas, kuru autore, šķiet, rūpīgi krājusi pa dzijtiņai, lai noaustu pārliecinošu stāsta gobelēnu, kurā neviens mets nav greizs.
Dzimtenes tuvums
Romānā krāšņi dzirkstī Ingas Ābeles kuplā valoda, sulīgi atveidots gan Sēlijas kalēja dialekts, gan no austrumiem atbraukušo "dzīvotmācītāju" runa, bet aprakstos tā plūst poētiski dzidra. Meitenei acīs ir sniegpulksteņu gaisma, migla veļas pa zemi kā slapjš, smags pirtsdvielis, vējam ir tumšzila, ledaina odere, sniegots svētdienas rīts ir gurkstošs kā izrullēts spodri balts linu galdauts. Sev raksturīgi autore nemeklē sarežģītas konstrukcijas, netirda un nemudžina, bet runā vienkāršā, spēcīgā un iedarbīgā – dabas, sadzīves, tīru emociju un neuzbāzīga latviskuma – kodā.
Duna kā viens no senajiem Daugavas vārdiem atšifrē otru romāna nosaukuma nozīmi. Daugava ievilkusi Latvijai pa vidu dzīvības līniju, gar kuru dodas vecais stāstnieks un viņa Aizspogulijas viešņa, lai kilometru pa kilometram izmērītu vēstures asinsspiedienu. Daugava kā atmiņu straume, kurā satek oficiālās un personiskās vēstures urgas, tērces un paisumi; Daugava kā savienotāja un šķīrēja, māte un nāve, tilts, kuram pārnes līgavu un no kura straumē izkaisa pelnus, upe, kurā peld mirušie, ikonas un sarkanas lakādas kurpītes, – viss vienā straumē savienots, viss īsts un vajadzīgs.
Romāna sižetu uz priekšu virza dzinuļi iz gauži cilvēciska spektra – karš un izsūtījuma draudi, bēgšana un slēpšanās, brāļu sāncensība un visu mūžu ilgusi neatbildēta mīla –, bet tekstā iekodētais lēnais, visaptverošais dzimtenes tuvums šūnu – pieneņpūku, sidrabmugurainu līdaku un svaigi uzartas melnzemes – līmenī pakāpeniski kļūst par noteicošo. Jo tālāk lasām, jo labāk izjūtam: ikdienišķie viena cilvēka dzīves sarežģījumi pamazām ir kļuvuši tikai par fonu stāstam, kuru pāri kariem, noziegumiem un tautu staigāšanām apziņas dziļākajos slāņos raksta Daugavas lēnais tecējums un no neatminamas mūžības vērojošās zirga gudrās acis
Marī
Mudžeklis
Lasītāja