Diez vai valsts simtgades svinību iespaidā, drīzāk gan vairāku paaudžu vēstures interpretācijas īpatnību dēļ – latviešu lasītājs par savas valsts vēsturi ierasti domā nogriežņos. Padomju periods – nogrieznis. Ulmaņlaiki – nogrieznis. Piektais gads, jaunlatvieši... Kāpjoties tālāk pagātnē, retais vēl aizķer dzimtbūšanas atcelšanu un Neredzīgo Indriķi, bet tad nākamais lēciens tradicionāli pārnes mūs jau uz XIII gadsimtu, krustnešiem un svētbiržu iekarojumiem. Kaut arī principā zināms, tomēr reti tiek domāts par gadsimtiem, kas bijuši starp XIII un XIX, vēl jo mazāk par to, kā tie pašreizējās Latvijas teritorijā ritēja toreizējo īpašnieku – protams, ne latviešu – valdījumā.
Mēs dzirdam balsis
Interesantu un savdabīgu ieskatu šajā laikposmā piedāvā angliski rakstošais, Latvijā dzīvojošais britu autors Miks Koljers savā otrajā latviski izdotajā grāmatā Iz Baltikas, kurā, lai pastāstītu par kādu no iepriekšminētajiem vēstures "aklajiem" posmiem, viņš izvēlējies intriģējošu uzstādījumu – sava slavenā tautieša, XVIII gadsimta beigu leksikogrāfa Semjuela Džonsona balsi.
Lai cik ikonogrāfiska figūra Džonsons arī būtu apgaismības laika Eiropā, Latvijā viņu pazīst galvenokārt filologi un anglofili. Taču Džonsons slavu iemantojis ne tikai ar pirmās visaptverošās angļu valodas vārdnīcas sastādīšanu, bet arī ar literatūrkritiskām apcerēm, ceļojumu aprakstiem un sava laikabiedra – skota Džeimsa Bosvela – sarakstīto biogrāfiju par ievērojamo draugu. Viens no Džonsona populārākajiem darbiem (pēc vārdnīcas, saprotams), bijis apraksts Ceļojums uz Skotijas rietumu salām, pēc kura it kā esot bijušas ieceres apceļot arī citas tālaika Eiropas nomales, tostarp pavisam nezināmo Krievijas impērijas nostūri Baltiju. Nav zināms, vai šī iecere tikusi realizēta, taču divus gadsimtus vēlāk Miks Koljers piedāvā savu versiju par abu ievērojamo džentlmeņu ceļojumu uz mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritoriju, "viņu pašu balsīs izstāstītu".
Runājot par balsīm, jāpiemin, ka autora pieturēšanās pie Džonsona un Bosvela laikam atbilstošā lietišķi izpušķotā rakstības stila noteikti labi jūtama darba oriģināltekstā, taču latviskajā izdevumā par to grūti spriest viena iemesla dēļ – neviens no abu autoru darbiem latviski tulkots nav. Tiesa, tulkotājas sniegumā, paldies Dievam, neskan vecāku laiku tekstu tulkojumiem dažbrīd raksturīgais "seniskotais" Vecā Stendera stils (to tulkotāji mēdz izvēlēties tā iemesla dēļ, ka latviešu valodā trūkst vēl senāka reģistra), tāpēc mēs it skaidri dzirdam abu izglītoto, zinātkāro un savam laikam visai progresīvo vīru balsis, kurās tie vēsta par savu Baltikas pieredzi laikā, kad vēl nav notikusi Franču revolūcija un Garlībs Merķelis par Latviju vēl neko nav uzrakstījis.
Mozaīkas gabaliņš
Saplūdinot Ceļojuma uz Skotijas rietumu salām lietišķo vērotāja stilu un Bosvela biogrāfijas tekstam raksturīgos plašos dialogu iestarpinājumus, Iz Baltikas autors veikli virza savus vēstītājus no Mītavas (Jelgavas) uz Rīgu, Volmāru (Valmieru), Marienburgu (Alūksni), Narvu, Rēveli (Tallinu) un citām vietām, ko šī laikmeta kontekstā droši vien iztēlojamies kā Kristofa Broces zīmējumus (tos autors gan piemin vien kritiskā zemsvītras piezīmē).
Ar iztēles palīdzību mums ļauts paciemoties gan Ernsta Bīrona pilī un vienā no pirmajām grāmatu spiestuvēm, gan šaubīgos Rīgas ostas krodziņos, piedalīties Jāņu svinēšanā kopā ar vietējiem letiem un uzklausīt teiksmas, nostāstus un atmiņas, kurās ar ceļotājiem dalās visu tautību vietējie – hercogiene Bīrona Mītavā, ģenerālis Brauns Rīgas pilī, tumšādainais Puškina vecvectēvs Hannibals ceļā uz Rēveli... Lasot Iz Baltikas, rodas nedaudz duāla sajūta – no vienas puses, labprāt esam ar mieru uz brīdi piemiegt acis un noticēt, ka lasām patiesi autentisku vēstījumu par XVIII gadsimta nogales norisēm pilsētās, kuras paši pazīstam ar gluži citu vārdu, un laiku pa laikam, sajūsmināti par savu erudīciju, salīdzinām vēstītāja minētās detaļas ar savām zināšanām (par to neļauj aizmirst arī "manuskripta atradēja", proti, Mika Koljera, skrupulozi rakstītās zemsvītras piezīmes tām teksta vietām, kurās viņš atrod par vajadzīgu papildināt vai labot "Džonsona un Bosvela" stāstījumu, atzīmējot, piemēram, kas aprakstītajās vietās atrodas pašlaik).
No otras puses, pazīstot Mika Koljera iepriekšējo, satīriski ievirzīto daiļradi, neatlaiž sajūta, ka stāsts patiesībā iecerēts drīzāk kā ironisks komentārs par mūsdienām, nevis pagātni, taču, ja tā patiesi ir, par to liecina vien atsevišķas detaļas, piemēram, klauniskā maza auguma figūra platmalainā cepurē, kas abu džentlmeņu ceļā nez no kurienes uzrodas Vindavas (Ventspils) ostā, nekaunīgi prasītās naudas vietā piedzīvo apkaunojošu plunkšķi ūdenī, parēgojas vēl pāris teksta epizodēs un visbeidzot nozūd tikpat neizskaidrojami, kā parādījusies. Toties teksta "autoru" lietišķās un dažbrīd britiski sausā humora iekrāsotās piezīmes par atsevišķiem apskatāmo pilsētu aspektiem (piemēram, pēc abu ceļotāju domām, Jelgavas pils katastrofālo arhitektūru), tāpat kā visnotaļ nopietnās apceres par vispārējās izglītības nepieciešamību (arī sievietēm), vietējās valodas vērtīgumu un tradicionālās kultūras saglabāšanu, kā arī tik laikmetīga epizode kā stingrā anglikāņa Džonsona sirsnīgā līdzdalība letu pagāniskajos saulgriežos, kuros mazāk elastīgais Bosvels atsakās piedalīties, – tas viss gan iederas apgaismības laika diskursā, gan, dabiski, ir aktuāls arī mūsdienu kontekstā. Tāpēc Iz Baltikas pirmām kārtām tomēr gribas uztvert bez apslēptiem dubultslāņiem.
Tomēr kā pilnīga imitācija Iz Baltikas nav iecerēta – vai arī autors maķenīt pāršāvis pār strīpu, iekļaujot tekstā, piemēram, pagaru un latviešu folkloras naratīvu modeļiem neraksturīgi būvētu teiksmu, ko letu valodu nepārvaldošajam Džonsonam Jāņu naktī stāsta (kā? Telepātiski?) pusmūža letu sieviete. Šis un citi teksta aspekti sašķoba ilūziju par vēsturisku dokumentu un atgādina, ka mūsu priekšā ir XXI gadsimta daiļliteratūras darbs. Tomēr atskats pagātnē ir bijis tā vērts. Ja ne tādēļ, lai ieinteresētos par apgaismības laika literārajiem vingrinājumiem, tad tādēļ, lai ieliktu vēl vienu, nebūt ne mazsvarīgu gabaliņu mozaīkā, ko sauc par nācijas tapšanas stāstu.