Jāņa Joņeva pirmo grāmatu – atmiņu tēlojumu Jelgava 94 – sabiedrība līdz šim ir sveikusi ar tik vienbalsīgu atzinību un pat sajūsmu, kādu latviešu prozas darbs nav izpelnījies sen. Liela daļa ovāciju dzirdamas no autora vienaudžu trīsdesmitgadnieku rindām, tomēr darbs ir kas vairāk nekā vienai paaudzei saprotamu atmiņu cilāšana, tas uzrunā un saviļņo arī tos, kuri nekad nezinās, kā tas ir – būt jaunam deviņdesmitajos. Piemēram, mani. Par ko īsti ir šis darbs, un kas padara to tik īpašu? Versijas var būt ļoti dažādas.
Paralēlās paaudzes
Pirmā versija. Kurts Kobeins tiek uzskatīts par vienu no skaļākajām tā sauktās X paaudzes (Generation X) – pēckara demogrāfiskā sprādziena sekotāju, 60.–80. gados dzimušo, paaudzes, kuru raksturo digitālo tehnoloģiju ekspansija, dzīves paātrināšanās un alternatīvās kultūras uzplaukums, – balsīm. Grāmata, kas sākas ar Kobeina pašnāvību 1994. gada 5. aprīlī un turpinās ar tās skaļo atbalsi Jelgavas jauniešos, iespējams, raksturo X paaudzes postkomunistisko variantu.
Otrā versija. Jelgava 94 stāsta par izvēles brīvību pēc dzelzs priekškara krišanas; cilvēki, kam gadījās būt jauniem deviņdesmitajos, tiecās noraidīt savu vecāku vīziju par to, kādai būt labai dzīvei jaunatklātajā Latvijā, līdzīgi kā pēckara baby boom paaudze sacēlās pret saviem vecākiem sešdesmitajos. No Rietumiem tagad brīvi pieejamā alternatīvā mūzika lieliski noder šī protesta manifestācijai.
Trešā versija. Lai arī šis ir stāsts par konkrētā laikā un vietā dzīvojušu paaudzi, patiesībā tas ir par pārpaaudzisko, par to, kas notiek jaunā cilvēkā līdz ar sevis pašapjēgsmi iepretim vecākiem un sabiedrībai. Dumpis pret sistēmu, izmisīgs paštaisnums, hormonu vētras, sapņu pilis – to zina katrs pusaudža vecumu pārdzīvojušais, līdz ar to arī izskaidrojums grāmatas plašajai atzinībai.
Ceturtā versija. Grāmata ir personisks stāsts par smago mūziku, tās vēsturi. Līdztekus autora un viņa draugu gaumes evolūcijai no grunge līdz black metal liela daļa teksta satur sulīgu apceri par pašu metālu, par tā vēstījumu, notikumiem un galvenajiem personāžiem. Joņevs ir gan bijis klāt svarīgos pašmāju brīžos (visu laiku slavenākās latviešu grupas Skyforger rašanās, festivāls Mēs tornim, Melnā piektdiena) un iepazinies ar latviešu metāla aprindās slaveniem personāžiem, gan pieskaras zīmīgiem notikumiem pasaulē (piemēram, ja vēl nezināt sāgu, kas 90. gadu vidū notika starp norvēģu mūziķiem Euronymous un Vargu Vikernešu, Jelgava 94 satur, iespējams, visu laiku labāko tās atreferējumu).
Attieksmes pārskatīšana
Šādi grāmatas tēmu kamolu varētu šķetināt vēl ilgi. Daudzdimensionalitāte, protams, liecina par vērtīgu darbu. Un tomēr! Lai arī neviena versija nav pilnīgi aplama, nepamet sajūta, ka tās visas ir vairāk vai mazāk muļķības. Nepamet sajūta, ka pagaidām man tā arī nav izdevies pateikt par Joņeva stāstu kaut ko īsteni jēgpilnu, kaut ko, kas atklātu patieso grāmatas valdzinājuma noslēpumu. Sajūta, ko rada Jelgava 94, spītīgi nepakļaujas artikulācijai. Īsajās atmiņu fasetēs ir kaut kas tik īstens, tik nesamākslots un svaigs, ka lasītājs tiek atbruņots no jebkādām kritikas iespējām. Tikai kārtējo reizi gribas trīs mājas tālāk pasūtīt Vitgenšteinu ar viņa valodas un pasaules robežu sakrišanu.
Viena no lietām, par ko Joņevu noteikti var uzteikt – vēl jo vairāk tāpēc, ka šī ir viņa pirmā grāmata –, ir teksta formālais aspekts. Valoda ir viegla, patīkama un plūstoša. Situāciju, apziņas stāvokļu un dialogu atstāstījumi ir reālistiski un kodolīgi, tos bieži – taču ne pārāk – nomaina dzidras, nepretenciozas filosofiski apcerīgas atkāpes, kas allaž labi iederas konkrētajā stāsta vietā. Humors ir augstā līmenī, taču ar to nav pārspīlēts. Lamuvārdi tikai retumis tiek lietoti bez vajadzības. Īsi sakot, viegli saprast, kāpēc daudzi sakās grāmatu izlasījuši vienā elpas vilcienā, kaut arī tajā īsti nekāda spraigā sižeta nav. Tomēr arī forma nav tas vai vismaz nav vienīgais, kas piešķir Jelgavai vērtību.
Iespējams, svarīgākā stāsta īpašība ir autora bezkompromisu godīgums. Ar to es nedomāju notikumu atspoguļojuma precizitāti, gluži pretēji – diezgan skaidrs, ka daļa no aprakstītā ir izdomāta vai vismaz nosapņota. Joņevs ir apskaužami patiess attieksmē pret savām un citu pusaudža gadu rakstura iezīmēm, prioritātēm, egoismu. Piemēram, kompānijā, kurā tavu prestižu nosaka erudīcija un pieredze smagajā mūzikā, bieži nākas par to samelot, tas ir tikai normāli. Baidoties meitenes uzrunāt pozitīvi, viņu uzmanību jālūko pievērst ar negatīvas stājas ieņemšanu. Ģimeniskas jūtas pret tuviniekiem ir kaut kas, par ko jākaunas. Visbeidzot, grāmatas galvenais varonis ir teju vai gatavs nodot draugu policijai, lai iegūtu ģitāras iegādei vajadzīgo naudu. Taču svarīgi, ka Joņevs necenšas moralizēt – ne tas labi, ne slikti, tā tas vienkārši bija, un tādi mēs esam. Neizturoties godīgi pret savu pagātni, mēs nevaram izprast sevi, kas esam savas pagātnes rezultāts. Savā ziņā Jelgavu var raksturot kā šādu pašanalīzes mēģinājumu, kā autora centienus ieraudzīt pašam sevi savas personiskās vēstures kontekstā.
Tomēr tas, ka alternatīvo pusaudžu pasaules uzskats un dzīvesziņa netiek vērtēti labs/slikts kategorijās, nenozīmē, ka autoram pret tiem nav vispār nekādas attieksmes. Un te nu patiešām var ieraudzīt ko interesantu. Tā sauktie tīņu gadi lielākajai daļai no mums ir atcerei visnepatīkamākie, jo šajā vecumā joprojām tiek darītas lielas stulbības – vismaz no pieaugušo skatpunkta –, taču tās vairs nevar attaisnot ar bērna vieglprātību. Tāpēc par šo laiku mēs esam raduši stāstīt kaunīgi atturīgā manierē, sak, nu, bija tā, neko darīt, bet tagad es tāds vairs noteikti neesmu, un vispār labāk to aizmirst. Joņeva attieksme pret savu jaunību lauž šo tendenci: visā grāmatas garumā, runājot par jauno metālistu ikdienu, cerībām un Stay brutal! stāju, viņš nobalansē it kā uz robežas starp nopietnību un ironiju, pēdējā tā pa īstam arī nekad neiekrītot. Grāmatas pēdējā daļa, kurā naratīvs ir pārlēcis vairāk nekā desmit gadu uz priekšu, apliecina nopietnības uzvaru pār ironiju: domājot par tagadējo mietpilsonisko dzīvi, autoram nebeidz uzmākties domas par nodotajiem jaunatnes ideāliem. Šī līdz galam nepateiktā atzīšanās liek citām acīm paraudzīties uz stigmatizētajiem pusaudža gadiem – iespējams, laiks, par kuru jūtam vislielāko kaunu, patiesībā ir bijis mūsu labākais laiks.