Romāns ir romāns. Ievākots teksts ar sākumu, vidu un beigām. Tā, iespējams, domā lasītājs, atšķirdams Arno Jundzes grāmatas Putekļi smilšu pulkstenī pirmo lappusi. Lasītāj, tikai nesatraucies, bet vēlākais pēc lappusēm piecām sešām tevi gaidīs pārsteigums.
Jundzes romāns atšķiras no klasiskā hronoloģisku nogriežņu savirknējuma romāna, jo uzārda tā tipisko struktūru. Aiz mānīgi biogrāfiskā manierē uzrakstītās pirmās nodaļas savirknēti vairāki šķietami nesaistītu vēstītāju stāsti, kuriem īsti nav ne sākuma, ne atrisinājuma, un starp tiem izbārstīti "noklausītu" telefonsarunu, "nokopētu" e-pasta vēstuļu un īsziņu teksti autentiski paviršā rakstības stilā. Vēstītāji tekstā apzīmēti kā bezvārda "viņš" – ļoti dažādi "viņi", sākot ar neveiksmīgu žurnālistu un beidzot ar jauniesaukto padomju armijā, sākot ar represētu mācītāju un beidzot ar vecīti uz piemājas soliņa, – ar vienu izņēmumu, kurš savukārt ir bezvārda "es". Taču vietniekvārdu analīze neved tuvāk atrisinājumam – nodaļu teksti plūst cits aiz cita, itin kā pamīšus risinot piecus sešus vai vairāk sižetus, laika ritums "lec" – no XX gadsimta 90. uz 70. gadiem, no mūsdienām uz XVI gadsimtu, līdzīgi "lēkā" arī telpa – Zinātņu akadēmijas augstceltnes kabinetus nomaina Latvijas lauku nostūri, piepilsētas pagalms, lidmašīna virs Parīzes un kara komisariāta uzņemšanas "kantoris". Lasītājs ir spiests ik pēc dažām lappusēm pārslēgties uz citu laiktelpu, vēstītāju un problēmu. Pēc divām trim nodaļām tas sāk kaitināt, vēl pēc dažām – intriģēt, un beidzot rodas gluži vai spītība – ir jāizlasa, lai redzētu, kā autors galu galā to visu saliek loģiskā kopumā!
Konteksts jāmedī pašam
Joks ir tāds, ka autors to nedara. Jo Putekļi smilšu pulkstenī ir viens no tiem tekstiem, kas jālasa apbrīnojami uzmanīgi, ar rūdīta pužļu licēja aci izķerot no pārējā teksta katru pamanīto savstarpējo saikņu mozaīkas gabaliņu un domās novietojot to līdzās citiem. Lasītājs, gluži kā viens no varoņiem, ir spiests klāt tekstu "uz galda kā savādu pasjansu" (145. lpp.). Jo saskares starp "viņu" stāstījumiem eksistē – taču vieglas un momentānas, lielākoties tikko jaušami ieskicētas. Un notiekošā konteksts lasītājam bieži ir jāmedī pašam – pacietīgi sēžot slēpnī un uzglūnot garām slīdošajam tekstam, kas tikai negribīgi padodas. Taču, kad "puzle" sāk sakrist, aina ir intriģējoša.
Visi vēstītāji ir vīrieši, kuru dzīve ar pretējo dzimumu tekstā saskaras tikai fragmentāri, – var teikt, ka romāns ar abām kājām iebridis vīriešu pasaulē. Pusaudzības mulsums par sevi un citiem, karadienesta murgainākās lappuses, mēreni veiksmīga un turpat līdzās – neveiksmīga karjera, dziļi slēpts romantisms, dēkainība, pašapziņas kāpumi un kritumi – rezumējot – visas tās "vīriešu sūrā likten’s" sastāvdaļas, ko tik regulāri bez žēlastības plucina moderno sieviešu žurnālu raksti, tikai šoreiz ar īstu skaudrumu un bez mākslīgas estetizācijas. Tikai psiholoģisko nianšu pavedieni ieausti tik blīvā teksta gobelēnā, ka izšķetināt pa vienam ārā tos tikpat kā nav iespējams, un arī nevajag.
Uz grāmatas vāka stilizētā smilšu pulkstenī virpuļo cilvēku figūriņas – viegli nolasāma norāde uz laika varu pār cilvēkiem. Vēsture rit nevis kā mācību grāmatās izklāstīts loģisks "lielo atgadījumu" iezīmēts ceļš no punkta A uz punktu B, bet kā neskaitāmu paralēlu, neredzamiem pavedieniem saistītu svarīgu un mazsvarīgu (un kurš vispār nosaka to svarīguma pakāpi?) notikumu pinums, kurā velti meklēt atsevišķo pavedienu galus. Laikmeta peripetijas atklājas ne tik daudz politisko griežu vai citu sabiedriski nozīmīgu norišu kontekstā; tas ir katra vēstītāja individuālais, privātais, emocionāli iezīmīgu, tomēr apkārtējiem bieži nepamanāmu detaļu punktētais laiks – iesaukšana armijā un zīmīga epizode izsūtījumā, vakariņas Parīzē un diplomdarba nodevīgā izdzišana no datora – tas viss "viņu" emocionālajā stāstā ir vienādi svarīgs. Šis "mazais" laiks tomēr pret indivīdu ir tikpat vienaldzīgs kā "lielais" un ar "viņu" gandrīz vienmēr apietas visai nesaudzīgi.
Par spīti sižetu detalizētajam reālistiskumam, autors vēstījumā neslēpjoties iepin arī mājienus uz neizskaidrojamo. Mistikas klātbūtne ievizas jau romāna ievadā un "es" stāstījumā turpina dominēt līdz pat noslēgumam. Starp mūsdienīgām epizodēm uzplaiksnī neizskaidrojamais – zēns, kas sapņos redz savas iepriekšējās dzīves, senlaiku reģis, kas savas zintis uztic ozolam... "Es" formas vēstītājs iemet tekstā pa norādei, ka visi pārējie stāsti, iespējams, ir vien viņa nosapņotas "citu dzīvju" fragmentu ainas. Taču cik iespējams viņam (un visiem pārējiem) vispār uzticēties? Ne viens vien mānīgi paredzami aizsākts sižets teksta turpinājumā apgriežas kājām gaisā...
Teksts vairākām reizēm
Romāna teksts ir vīrišķīgi raupjš, lietišķi konkrēts, tomēr nekļūst emocionāli atsvešināts. Jundze raksta piesātinātā, "garšīgā" valodā, labi atveidojot gan dažādus sarunvalodas stilus, gan elektroniskās saziņas veidus, turklāt atļaujas būt sadzīviski nepolitkorekts gan attiecībā uz tautībām un reliģijām, gan politiku un presi. Gandrīz ar juteklisku tīksmi autors raksturo kolorīti absurdas detaļas no pagājušā gadsimta pēdējām desmitgadēm, kas, no vienas puses, piešķir vēstījumam teju taustāmu realitāti (liela daļa romāna lasītāju, visticamāk, piederēs paaudzēm, kas šo laiku atminas no personiskās pieredzes), no otras – pieber tam šķipsniņu rūgtenas apcerības, kas tomēr, par laimi, neieslīgst "virtuves tipa" žēlabās un ko dāsni izlīdzina autora trāpīgā ironija.
Putekļi smilšu pulkstenī ir teksts, ko pārlasīt un minēt vairākas reizes. Dažiem lasītājiem tas pirmām kārtām būs izaicinājums salikt sižeta pasjansu, citiem – teksts, ko bagātinās personisko atmiņu krāsainie uzzibsnījumi, vēl citiem – iemesls aizdomāties, kurā mana personīgā laika nogrieznī (vai smilšu pulkstenī) šobrīd virpinos es pats.
oi,