Droši vien katrs, kuram tuva mūzika, īpaši skaņas, kas rodas, sasitoties kopā diviem priekšmetiem, izbaudījis gan bļodu, gan katlu vāku metāliskās skaņas, tiem muzikāli vibrējot pēc atsitieniem, klausījies, kā lietus piles sitas pret skārda jumtu, vai vienkārši bungājis ar pirkstiem pa loga stiklu, pietuvinājis tam ausi. Artim Orubam, kura tēvs Indris arī bundzinieks, kas savulaik spēlējis kopā ar Arni Medni grupā Odis, protams, uzreiz bija pieejams īsts sitamo instrumentu komplekts ar visu skolotāju un rokenrola gaisotne.
Guru piepilda telpu
Deviņdesmito gadu beigās Artis jau spēlēja blūza grupā Driving South kopā ar Edgaru Rubeni un Pauli Grīnhofu. Viņi guva godalgas vairākos konkursos, jau savos tīņu gados pārspējot mūziķus ar daudz lielāku pieredzi. Vēlāk, mācoties Utrehtas un Amsterdamas konservatorijā, Artis bieži vien brauca uz Latviju koncertēt kopā ar studiju biedriem izveidotajās starptautiskajās džeza, blūza un roka mūzikas apvienībās.
Kad Artis Orubs ienāk telpā, tā uzreiz tiek piepildīta. Tā saka galvenais dzelzs vilks Juris Kaukulis – kopā viņi tagad muzicē Jauno Jāņu orķestrī. Nu jau par to klātienē pārliecināties vairs nav iespējams, bet savulaik kaut ko līdzīgu varēja teikt par Hardiju Lediņu, kad viņš kā kuģis lēni iepeldēja kādā galerijā vai krogā. Lediņu sauca par multimediju patriarhu, savukārt Orubu droši varētu par sitamo instrumentu guru jeb bungu spēles profesoru neatkarīgi no tā, vai šādi tituli oficiāli eksistē un tiek rakstīti dokumentos. Arti Orubu grib savā sastāvā visi: viņš ir redzēts spēlējam ar Ainaru Mielavu, Raimondu Tigulu, Kasparu Dimiteru, regulāri bez pieminētā Jura Kaukuļa kolektīva arī ar muzikālo apvienību Raxtu raxti, duetā ar Latvijā dzīvojošo arābu izcelsmes franču kinorežisoru, čellistu un pianistu Sigu. Paralēli Artis Orubs ieņem vadošā bundzinieka amatu Latvijas Radio bigbendā un pasniedz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļā.
Pieticība nav novērtēta
Parasti ar jēdzienu "solokoncerts" mūsdienās tiek saprasta kāda mūziķa izvirzīšanās priekšplānā, lai spēlētu pazīstamu vai – tieši otrādi – pavisam neierastu repertuāru kopā ar citiem mūziķiem, bet Arta Oruba nepilnu stundu ilgais priekšnesums bija solokoncerts burtiskā nozīmē – viņš uzstājās viens ar savu ierasto instrumentu. Pieticība mūsdienu neierobežoto iespēju un ērtību laikmetā ir nenovērtēta un gandrīz aizmirsta vērtība. Tā tas ir visur, bet skaņu mākslā jo īpaši. Mūziķi izmanto visādus tehniskos līdzekļus, lai nejustos vieni reālajā laikā un telpā ar instrumentu un tā iespējām. Tomēr šajos gadījumos vienmēr esmu nonācis pie domas, ka labāk patīk redzēt, kā visas šīs skaņas rodas acu priekšā. Un te šī iespēja bija.
Sanākušo klausītāju priekšā – tikai Artis Orubs un bungu komplekts Premier, iztiekot bez jebkādiem papildu priekšmetiem, ko bieži kā perkusijas izmanto skaņu radīšanai, – gongiem, zvaniem un citiem dažādas formas un lieluma metāla stieņiem, plāksnēm, ķēdēm utt. Apgaismojums arī askētisks, jo nekāda šova nav – tikai mākslinieks ar divām bungu vālītēm, ko vajadzības gadījumā zibenīgi un nemanāmi nomaina, pedāļiem basa bungām un šķīvjiem. Ar to pilnīgi pietiek, lai notikums Ģertrūdes ielas teātrī 14. janvārī varētu pārliecinoši pretendēt uz gada izcilākā koncerta statusu, kaut gads ir tikai sācies.
Lidojuma trajektorija
Notiek brīnums, ko publika jau bija gaidījusi, kad izpirka visas biļetes. Mūsdienu profesionālākais un universālākais, līdz ar to pieprasītākais bundzinieks šoreiz ir viens savā bungu pasaulē, neatkarīgs no citiem un pilnīgi brīvs. No visa, pat no paša iepriekš izdomātiem gājieniem vai skaņdarbiem, jo viss spēlētais, kā Artis atzina tūlīt pēc koncerta, tiek radīts uz vietas – mūziķis brīvi improvizē un kā zivs ūdenī peld sava instrumenta un tā pārvaldīšanas prasmes pasaulē.
Iesākumā atskan tikai atsevišķi sitieni, ļaujot šķīvjiem metāliski nošķindēt plašajā telpā līdz galam, nākamā vālītes ierosinājuma netraucētiem, līdz tie atkal nonāk miera un klusuma stāvoklī. Tā ir kā meditācija pašam Artim Orubam un arī sastingušajiem klausītājiem, viņus teju iemidzinot ar klusinātiem sitienu zīmējumiem, veidojot halucināciju līmenī saskatāma ģeometriskas figūras un iztēles ainavas, bet tad negaidīti atkal izsaucot apdullinošu bungu krusu, vālītēm rokās zibot tādā ātrumā, ka tās izskatās četras, astoņas vai pat bezgalīgi daudz. Bet ne jau ātruma demonstrēšanai mākslinieks šeit sapulcinājis klausītājus, un pēkšņi iestājas klusums, vālītēm paliekot mierā, lai sagatavotos nākamajai sitienu sērijai, par kuru nezina klausītājs, bet ne mirkli nerodas iespaids, ka koncerta dramaturģiskās līnijas nezinātu pats Artis. Līdzīgi kā putns lidojot it kā pēc loģikas nevarētu zināt savu trajektoriju, bet tomēr ir apbrīnojami precīzs, lai noķertu mušiņu, turklāt pamanās pirms vai pēc medījuma notveršanas neieskriet ne kokā, ne stabā.
Koncerts ir kā elpu aizraujoša Arta saruna pašam ar sevi un klausītāju, un katrs klātesošais tajā piedalās, bet konkrētas tēmas, ritmus, melodijas atcerēties nav būtiski.
Izsauks pat sauli
Šķiet, vienā mirklī kādam klausītājam iezvanās telefons, bet varbūt tā tikai šķiet, jo arī šī skaņa perfekti ierakstās dzirdamajā no bungu komplekta. Artis Orubs rada iespaidu, ka nav nekā tāda, ar ko viņš nevarētu saspēlēties. Piemēram, pirmā festivāla Kartupeļpalma noslēgumā 2018. gadā, kad agrā rītā Artis Orubs uzstājās kopā ar izcilo trio Spāre, šķita, ka viņš nevis pielāgojas saullēkta ainavai virs Botāniskā dārza Salaspilī, bet ar savu spēli kā diriģents izsauc sauli, arī grupas biedriem Jānim Ruņģim un Matīsam Čudaram ar ģitārām viņam sekojot un kopā radot sajūtu, ko nevar saukt citādi kā par maģiju, kad bungu vālītes kā mākslinieka ķermeņa turpinājums kļūst par burvju nūjiņām.
Vēl pirms Ģertrūdes ielas teātra Artis Orubs debitēja ar solokoncertu Mākslas telpā Mala Cēsīs, šogad viņš plāno doties Eiropas turnejā un izdot ierakstu vinila platē. Virsraksta frāze mūsdienu neierobežoto iespēju laikmetā ir šķietami neloģiska, bet tāda ienāca prātā, gaidot Arta Oruba solokoncertu un domājot par to. Instrumentu patiešām nevar būt par maz, ja tu zini, ko ar tiem izdarīt, un klausītājus arī pārliecini par to. Šis koncerts ir arī izaicinājums citiem māksliniekiem – noturi nu savu klausītāju, neslēpjoties pazīstamās melodijās un glaunā ancukā ansambļa sastāvā!