Ārkārtīgi neparasts pašmāju etno minimālistiskās mūzikas duets – tā, recenzējot Stanislav Yudin & Asnate Rancane debijas albumu Op. 2 saka Sandris Vanzovičs. Asnates Rancānes neticami spēcīgās un dziļās balss (kā tik trauslā cilvēkā var tāda iemājot?!) mijiedarbība ar Staņislava Judina kontrabasa cilpām rada teju transcendentālu iespaidu, tajā dzirdami gan dabas, gan urbānie impulsi. Abi šādai interpretācijai piekrīt: "Nuja, mēs esam pilsētas cilvēki." Tas tiešām ir kaut kas īpašs un var atdot ticību mākslai visaizsērējušākajam, rutīnas visvairāk nogurdinātajam cilvēkam. Protams, ar nosacījumu, ja šo mūziku pa īstam klausās atdodoties – kā ielaižoties uz muguras ūdenī un ļaujot, lai ūdens (mūzika) apņem tavu augumu. Šāds salīdzinājums radās, kad man bija laime dzirdēt koncertu Ungurmuižā 17. jūnijā. Tieši tāds vēlāk izrādās plates vāciņš.
Šobrīd duets ir savas vasaras minitūres vidū. Jau notikuši koncerti Mazmežotnes muižā, Ungurmuižā, 18. jūlijā būs dzirdami Rīgā, Berga bazārā, un 20. jūlijā – Horna dārzā Jūrmalā (abi bezmaksas koncerti), 12. augustā – Skrundas muižā. Koncertos Rīgā un Jūrmalā piedalīsies arī Asnates māsa Aurēlija Rancāne, kura dziedās otro balsi, pievienosies arī Mārtiņš Miļevskis, kurš spēlē perkusijas un ģitāru, papildinās arī kokle, blokflauta. Rīgas koncertā piedalīsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieks Aleksejs Bahirs. Staņislavam Judinam un Asnatei Rancānei ir vēlēšanās kādā koncertā sapulcināt visus savus draugus – mūziķus, kas piedalījušies ierakstos, un šeit visi nemaz nav minami. Vislielāko paldies mūziķi saka māksliniecei Riplijai.
Pērn duets izdevis debijas albumu Op. 2, kas iezīmējis jauna posma sākumu abu iesaistīto mūziķu karjerā. Stanislav Yudin & Asnate Rancane saspēlējušies džeza kontrabasists Staņislavs Judins un tautas mūzikas apvienības Tautumeitas vadītāja Asnate Rancāne. Staņislavs Judins visvairāk pazīstams kā džeza un improvizācijas mūzikas kontrabasists, kurš bieži piedalās dažādos eksperimentālos mūzikas projektos, Asnate Rancāne ir etniskās mūzikas pētniece un multiinstrumentāliste.
Kopprojekta saknes meklējamas 2016. gadā, kad kopīgu eksperimentu laikā, izmantojot neparastu tehniku un improvizējot, abi mūziķi atraduši savu īpašo skanējumu un stilu, un rezultātā tapa debijas albums, ar kura koncertprogrammu duets turpina apceļot Latviju. Albumā iekļautas astoņas folkloras kompozīcijas: četras latviešu tautasdziesmas, kas izpildītas dažādos dialektos, kā arī bulgāru, ukraiņu, lietuviešu un krievu tautasdziesmas. Koncertos Staņislavs un Asnate piedāvā klausītājiem ne tikai jau gatavos skaņdarbus, bet arī brīvu improvizāciju.
Gan Austras balvai, gan Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons nominētais albums izdots vinila plates un kompaktdiska formātā, turklāt ar atšķirīgu noformējumu. Vinila plates izdevusi jaunā izdevniecība Jersika Records, kompaktdisku izdevējs ir Brīvās mūzikas centrs.
Biļetes Biļešu paradīzes kasēs vai bilesuparadize.lv.
Kamēr Asnate vēl nav atnākusi, pavaicāšu, kā jums patīk tas, ko dara Tautumeitas?
Staņislavs Judins. Asnate Tautumeitas izveidoja savam beigšanas eksāmenam akadēmijā (2015. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļā – U. A.), tieši tad mēs sākām sadarboties. Tautumeitas un mūsu projekts ir gājuši paralēli. Viņa mani uzaicināja uz beigšanas eksāmenu. Toreiz tas bija pilnībā autentisks skanējums. Tagad viņa dzied postfolku. Dziedāja Aulejas programmu (pētījums bija veltīts Aulejas daudzbalsībai – U. A.). Tas bija fantastiski! Klausījos, un man mainījās domas, vispār mūzikas redzējums. Sapratu, re, kur ir meitenes no Latvijas un viņas nevienu nekopē! Tas bija tik dabiski. Mani tas ļoti aizķēra. Koncerts bija ļoti labs. Pēc tam Asnate mani uzaicināja – vai tu arī negribi mums piespēlēt? Nodomāju – viņa tik labi dzied, ka varbūt mani tur nemaz nevajag. Kāpēc viņai vispār vajadzīgi instrumenti? Bet tad viņa sāka citu programmu, un izveidojās postfolka skanējums. Asnati Rancāni un Tautumeitas vērtēju ļoti augstu.
"Mainīt mūzikas redzējumu" – tas ir spēcīgi teikts. Vai varat īsi raksturot, kas ar jums notika? Kas mainījās?
S. J. Pirms tam ilgu laiku es biju pavadošais mūziķis. Tas parasti ir kontrabasistu uzdevums. Pamatā spēlēju džezu. Tā galvenokārt ir amerikāņu mūzika, esmu spēlējis arī ar amerikāņu mūziķiem. Mums ir brīnišķīga džeza māksla, bet es personīgi sapratu, ka laikam džezu spēlēju tikai tāpēc, ka esmu kontrabasists. Man gribējās meklēt kaut ko citu. Kad izdzirdēju, kā meitenes autentiski dzied, sapratu, ka varbūt iedvesma jāmeklē šeit, mājās, no tautas mūzikas. Ja to padziļināti sāk pētīt, tur ir tādi brīnumi. Tā var būt tik dažāda. Ļoti bieži jaunieši saka – gribas braukt prom, gribas būt šādam un tādam, man žēl, ka es tur nedzīvoju, tur ir labāk, tur ir šāds grūvs un tāds grūvs… Sāku runāt ar mūziķiem, ka arī šeit var atrast daudzko labu un attīstīt savu lietu. Bet viņi diemžēl negribēja to dzirdēt. Tas man bija pārsteigums. Tas ir galvenais, ko manī mainīja šis Asnates diplomeksāmena koncerts. Man liekas, ka mums ir ļoti daudz neatklāta, daudz resursu mākslā un mūzikā, tīri mūsu, kas var mūs individualizēt.
Pēc fotosesijas.
S. J. Es stāstīju, ka tu biji mana iedvesma, bet tu jau to zini.
Vai jūsu radošā mijiedarbība ir radusies vairāk no atšķirīgā vai līdzīgā?
S. J. Noteikti no kopējā. Es domāju, ka ne es, ne Asnate nevarētu atrast alternatīvu, ar citu cilvēku tas absolūti nebūtu tas. Ir ļoti daudz īpašu nianšu gan viņas balsī, gan kontrabasa redzējumā. Mēs viens otru papildinām un iedvesmojam.
A. R. Mēs katrs savā laukā pārstāvam unikālu pieeju un tehniku gan improvizācijā, gan muzicēšanā vispār. Pilnīgi noteikti nav neviena cita tāda kontrabasista kā Staņislavs, un arī es cenšos ne tikai nodziedāt tautasdziesmas, bet ielikt daudz no sevis – gan tembrāli, gan improvizācijās, tehnikā un vispār sajūtās, ar kādu dziedu dziesmas.
Vai izšķirīgi bija tas, ka Staņislavs spēlē kontrabasu, vai uzrunāja viņa personība, pasaules uzskats un radniecīga mūzikas izjūta, un instruments varēja būt arī cits?
A. R. Pilnīgi noteikti personība ir svarīgākais. Muzicējot kopā, instruments jau ir tikai instruments. Svarīgākais, kā tu paud savu radošumu caur savu personīgo stāstu.
S. J. Es, tāpat kā Asnate, cenšos meklēt jaunas pieejas un tehnikas savā instrumenta spēlē, kuras parasti nelieto ne akadēmiskajā, ne džeza mūzikā. Cenšos iedvesmoties no dziedājumiem, kurus dzirdu no Asnates, mēģinu to izteikt ar kontrabasu.
Tās ir jūsu paša jaunradītas tehnikas?
S. J. Nē. Ir tāds japāņu instruments erhu. Spēlējot kontrabasu, izvilinu netipiski augstas skaņas.
Koncertā Mazmežotnes muižā pievērsāt uzmanību publikai, ka viens no jūsu kontrabasiem ir ļoti sens. Kā tas nonāca pie jums?
S. J. Pēc izmēra tas ir mazāks nekā standarta kontrabass un skan spodrāk un spalgāk. Atradu to pie kāda meistara tepat Latvijā. Kontrabasam ir 130 gadu, to taisījis kāds nezināms Vācijas meistars. Vēl būs nepieciešama restaurācija, bet var spēlēt jau tagad. Atradu šo instrumentu, un man tas likās tuvs. Nedaudz tas ir kā viola da gamba.
A. R. Arī pietuvinātāks tradicionālajam basa instrumentam basei. Šis instruments tikai pavisam nesen tika izcelts gaismā un ir ieguvis plašāku popularitāti. Tas ir čella izmērā, reizēm lielāks, reizēm – mazāks, ar trim zarnu stīgām. Sauc base vai basīte.
Asnate, jūs intervijā Jānim Žildem 2015. gadā (TVNET) teicāt, ka jūsu "ceļš ir kluss un mierīgs" un ka muzicējat savam priekam bez ambīcijām. Kādu iztēlojaties savu ceļu tālāk? Apzināti domāsit par nākamajiem albumiem vai izdosit tikai tad, ja dabiski procesā nobriedīs?
A. R. Protams, mēs esam priecīgi par ikvienu, kurš sadzird un ieklausās. Brīnišķīgi, ja tas rezonē citos, bet pamatā šī mūzika ir ārkārtīgi personiska. Radot to, nedomājam, hm, kā mēs varētu izdarīt, lai tā patiktu citiem? Tas nav mūsu pamatprincips. Šobrīd jau mums ir pat necerēti daudz koncertu un necerēti daudz publikas tos apmeklē. Esmu ārkārtīgi priecīga par latviešiem. Kad apkārt notiek tik daudz pasākumu – uz katra stūra ir kāds koncertiņš –, cilvēki brauc uz mūsu koncertiem un klausās.
Kā jūs varētu raksturot savu klausītāju? Ir iznācis jau pamanīt kādas vienojošas īpašības?
S. J. Ļoti dažāds. Bet gribu vēl piebilst pie iepriekšējā jautājuma. Pirms tam daudz darbojos kā pavadošais mūziķis. Nācās spēlēt ļoti dažādus stilus. Tieši tāpēc gribējās atrast tīri savu mūzikas valodu. Bija jāapstājas. Tā bija kā meditācija, brīva improvizācija. Pats galvenais – gribas būt pa īstam pašam sev. Netēlot. Gribas, lai tā turpinātos arī turpmāk.
Tieši tas ārkārtīgi savaldzina jūsu mūzikā. Laikā, kad liekas gandrīz neiespējami radīt kaut ko pa īstam savu, jums tas ir izdevies neatkārtojami.
S. J. Paldies.
A. R. Man tas ir muzicēšanas pamatā. Tā kā esmu izaugusi folkloras vidē, nemaz neredzu citu iespēju. Jebkuru dziesmu, kuru dziedu, kura kaut kādā veidā ir atnākusi pie manis, uztveru ārkārtīgi personīgi. Lai arī tās nav manas komponētās dziesmas, tās ir tautasdziesmas, bet tik un tā tu ieliec kādu savu variāciju, savu domu, tā kļūst par tavu dziesmu. Manuprāt, tas ir vajadzīgs ikvienai skatuves mākslai.
No vienas puses, var teikt, ka sava balss mākslā ir tikai normāli un pašsaprotami. Bet fons tomēr ir tāds, ka jaunas muzikālās apvienības diezgan bieži jau piedzimst rutinētas, arī postfolka jomā, un īsti ne ar ko neatšķiras. Vai piekrītat?
A. R. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka ir vēlme koncentrēties uz formu
S. J. Uz standartiem.
A. R. Jā, arī uz standartiem. Ir vēlēšanās nevis sniegt vēstījumu, dziedāt tekstu vai iedot sajūtu, bet dot alternatīvo sajūtu – lai visiem būtu jautri. Bieži vien daudziem nav problēmu dziedāt savā būtībā skumju dziesmu, bet aranžēt, lai visiem būtu jestri. Tad rodas konflikts. Tā nereti notiek ar tautas mūziku, postfolkloru.
Vai tā nav mūsdienu apsēstība ar t. s. atraktivitāti?
A. R. Jā, apsēstība. Mūsu koncerti ir pilnīgi, pilnīgi pretēji. Mums ir divas ritmiskas dziesmas, bet arī tās, neteiktu, ka ir ārkārtīgi jestras un atraktīvas. Ļoti priecājos, ka var redzēt – cilvēki ir "paēduši" atraktīvo mūziku un ir gatavi arī nedaudz apstāties, nomierināties un ieklausīties sevī.
Asnate, vai jūs piekristu, ka Tautumeitām salīdzinājumā ar jūsu duetu piemīt cits temperaments, to mūzika un izteiksme ir vairāk ekstraverta, protams, ne šajā konjunktūras dinamisma nozīmē. Arī jūs pati tur esat citāda, tā meita, kas pa priekšu grozījās.
A. R. Jā, negribas teikt, ka Tautumeitu mūzika ir plašākai auditorijai, bet aranžiju izpratnē mūzika ir vieglāka. Jebkurā gadījumā arī Tautumeitās mēs cenšamies iedot dzīvīgumu – nevis labi nodziedāt un performēt, bet uznest uz skatuves dzīvi.
S. J. Tautumeitas, man liekas, ir jauna pieredze un jauns vārds postfolkā… Tā varētu teikt?
Jūs esat studējusi etnomuzikoloģiju, palīdziet nesapīties jēdzienos. Vēl jau ir arī "pasaules mūzika".
A. R. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Latvijā, sākot ar Iļģiem, ir iegājies postfolkloras termins. Un, ja reiz tas ir iegājies, varbūt nevajag no tā izvairīties, es arī šo jēdzienu šad tad lietoju. Man saistošāks šķiet termins "etnomūzika". Arī Tautumeitas esam nosaukušas par etnomūzikas grupu. Bet, ja jāsaka, kādā žanrā darbojamies, tas varētu būt etnopops. Tas, kas notiek instrumentācijā, tā tomēr ir popmūzika.
Un kā jūs līdzīgi varētu raksturot savu savienību?
S. J. Droši vien pasaules mūzika. Parasti, kad ieej veikalā, tur ir liels plaukts ar pasaules mūziku. Ja skatās šaurāk – dažreiz mums skan minimālisms, esam aizguvuši kaut kādas vēsmas no akadēmiskās mūzikas. Protams, arī etno un daudz brīvas mūzikas, improvizācijas. Bet nekādā ziņā tas nav džezs.
Īpašs jautājums Asnatei. Vai jums folklora visu dzīvi ir bijusi svarīga? Nereti folkloristu ģimenēs augušie bērni pusaudža gados mēdz sadusmoties un radikāli novērsties un tad atkal atgriezties (Asnate Rancāne augusi Andra Kapusta un Aīdas Rancānes ģimenē). Kāds ir jūsu stāsts?
A. R. Cik atceros, manā gadījumā radikālu, ekspresīvu, dusmīgu gājienu pret folkloru nebija. Protams, bija kaut kāds laiks, kad es ar to nenodarbojos tik ļoti kā tagad, jo man bija citas nodarbes: mūzikas skola, vingrošana, dejošana. Tagad man ir aktīva koncertdzīve, bet svarīgākais jau ir tas, ka mēs to visu ģimenē dzīvojam. Tā nav tikai kaut kāda viena izpausme, bet mēs tā svinam svētkus. Mūsu filozofija, dzīves uztvere un vērtību sistēma ir balstīta folklorā. Ja tas ir dzīvs, īsts un patiess, tad nav pret ko dumpoties. Nekad no vecāku puses folklora nav tikusi uzspiesta. Man nebija nekādu obligāto koncertu un pasākumu. Viss bija patiesi. Vidusskolā sapratu, ka folklora ir joma, ar kuru gribētu nodarboties profesionāli, un tad arī aizgāju studēt etnomuzikoloģiju.
Vai iespējams ieskicēt, kādi jautājumi šobrīd ir etnomuzikoloģijas uzmanības lokā?
A. R. Sarežģīts jautājums. Kādreiz tā varbūt vairāk bija balstīta muzikoloģijā, ar muzikāli teorētisku pieeju, tagad etnomuzikoloģija ir vairāk pievērsusies sociālantropoloģiskai pieejai. Pašlaik svarīgāks par notīm noteikti ir cilvēks, viņa personība, tas, kas cilvēkam notiek apkārt, – konteksts, kādā viņš ir dzimis un audzis, ar ko viņš savas dzīves laikā ir komunicējis, respektīvi, viņa personiskā pieredze. Mūzika tiek pētīta caur individuālo prizmu.
Staņislav, jūs arī ārpus dueta ar Asnati Rancāni piedalāties dažādos eksperimentālos projektos ar citiem domubiedriem. Gribētu pieminēt Semjona Haņina grāmatas Bet ne ar to atklāšanu peldošajā mākslas centrā Noass. Kas šajā sadarbībā ir līdzīgs, kas – atšķirīgs?
S. J. Ar Semjonu Haņinu daru līdzīgas lietas. Arī brīvi improvizēju. Tieši spēlējot ar viņu, radās doma attīstīt šo lietu. Katrreiz, kad satiec jaunu cilvēku, rodas arī citāda mūzika. Savienojot manu improvizāciju ar rakstnieka vārdu, rodas pilnīgi cita pasaule, atmosfēra, cita mūzika. Man interesanti liekas tieši šie savienojumi. Tagad mēs taisām improvizācijas arī ar saksofonistu Arvīdu Kazlauski. Nesen ierakstījām. Cenšamies to darīt vairāk, jo improvizācija palīdz atklāt sevi un atrast savu valodu. Pirms tam astoņus deviņus gadus ar Denisu Paškeviču kopā spēlējām dažādos projektos. 2006. gadā Māris Briežkalns mani sūtīja uz Eiropas bigbendu, kur savācas kopā dažādi labi mūziķi. Tā bija laba pieredze. Pirms tam spēlēju un komponēju dziesmas, piedāvāju daudzus ierakstus, pat grūti atcerēties, piemēram, kopā ar Gustavo, arī rokmūzikā.
A. R. Un beidzot tu pievērsies tautas mūzikai! (Smejas.)
S. J. Jā. Es spēlēju tik daudz žanros, ka gribēju apstāties un saprast, kas esmu es pats. Man bija amerikāņu skolotājs, caur viņu iemīlēju džezu. Viņš parādīja džeza burvību. Arī Eiropā džezs ir ļoti attīstīts, un tam ir sava valoda. Piemēram, skandināvu džeziņš izteikti atšķiras. Bet, tieši par to visu domājot, sapratu, ka gribas atrast savu tīro mūzikas valodu. Pēc iespējas spēlēt sevi. Ceru, ka džezmeņi uz mani neapvainosies par tādiem vārdiem. Tas nav nekas pret viņiem, vienkārši mans personiskais pārdzīvojums. Bija skolotājs arī no Igaunijas – Tāvo Remmels, kurš praktizē brīvo muzicēšanu. Viņš nodarbojas ar līdzīgām lietām. Arī no viņa daudz esmu paņēmis.
Vai ir vietas, kur jūs nekad nespēlētu? Kur ir robeža, kad vieta un menedžments jau šķiet par lielu un aktīvu jūsu mūzikai? Spējat iztēloties sevi arēnā?
S. J. Mēs par to esam runājuši. Mums bija fantastisks ieskaņas koncerts festivālā Zemlika.
A. R. Tas notika Durbes baznīcā.
S. J. Atmosfēra un Zemlikas publika bija fantastiska.
A. R. Ļoti saslēdzās ar mūsu mūziku gan publika, gan telpa, gan pats festivāls.
S. J. Gribētos vairāk spēlēt šādos pasākumos.
A. R. Ja godīgi, kad tikko izdevām albumu un mums vēl nebija koncertu, man likās, ka koncertu būs ārkārtīgi maz un tie būs ļoti ekskluzīvi. Es nedaudz uztraucos, kā cilvēki uztvers šo mūziku. Tagad jau esam spēlējuši pārsteidzoši daudz. Tomēr ir vietas, kurās mēs laikam nespēlētu, vai ne?
S. J. Rokfestivālā droši vien nespēlētu. Vajag tomēr, lai cilvēki apsēstos un klausītos.
Negribētos piedzīvot, ka Berga bazārā Asnates balsij ir "jāuzvar" omulīga murdoņa pie vīna glāzes. Viņa, protams, to varētu, bet ne jau par to.
A. R. Jā. Negribas arī uzreiz norakstīt – Berga bazārs, tad jau neviens neklausīsies. Cilvēki mani pārsteidza, cik ļoti viņi spēj ieklausīties.
Protams.
S. J. Vakar pēc koncerta tieši iedomājos – varbūt koncerti jātaisa retāk, bet pilnā sastāvā un kādās īpašās vietās.
A. R. Bija gadījums, kad mūs gribēja kā fona mūziķus. Varbūt pirmajā brīdī, uzliekot mūziku, tā varētu izklausīties pēc fona mūzikas.
S. J. Mēs tā nevarētu, ka visi apkārt staigā.
A. R. Tas nav iespējams. Mums patīk, ka cilvēki ieklausās.