Oktobra sākumā Latvijas teātra dzīvi atspirdzināja piecpadsmitais Patriarha rudens – Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studentu izrāžu un nu jau arī filmu festivāls. Tajā noskatījos trīs studentu veidotās izrādes un vienu režisora un pedagoga Elmāra Seņkova izrādi. Visās spēlēja jau iepriekš izrādēs Māceklis, Moceklis un Pašnāvnieks iepazītie Seņkova studisti – LKA dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti. Studentu izrādes bija svaigas un iedvesmojošas, taču par visu pēc kārtas.
Divpadsmitā nakts
Vēsas, garšīgas cidoniju limonādes kņudinošie burbuļi uz mēles – tāda ir pēcgarša, ko atstāj topošās režisores Lindas Kalniņas, kura iepriekš teātrī vairāk zināma kā horeogrāfe, pēc Viljama Šekspīra komēdijas Divpadsmitā nakts veidotā izrāde Zirgu pastā.
Sāku apskatu ar šo darbu, jo tas bija pirmais, kuru noskatījos Patriarha rudenī. Šī izrāde no žūrijas locekles Kārinas Pētersones rokām saņēma festivāla galveno balvu – Pētera Pētersona lampu par labāko režiju. Linda Kalniņa Divpadsmito nakti slēgusi ar Sapņa vasaras naktī atslēgu, centrā izvirzot dažādu pāru savstarpējās pievilkšanās un ņigu ņegu dabūšanās intrigu viegli rotaļīgā spēles veidā. Ralfa Liepas elegantais Āksts pielīdzināts meža garam Pakam. Piecpadsmit lugas varoņu vietā (neskaitot muzikantus, lordus, jūrniekus u. c.) palikuši pieci, taču sižets tik īsai izrādei, manuprāt, ieskicēts nevainojami. Sapnim vasaras naktī tipiskais dzīvniecisko, pirmatnējo instinktu iespaids uz personāžiem te risināts, Elizabetes Miltas kaislīgajai, impulsīvajai Olīvijai plīvura vietā uzliekot pavisam reālu un vienlaikus simbolisku mežacūkas galvu, kuru izrādes gaitā piemēra arī citi varoņi.
Elizabete Milta kaislīgās Olīvijas lomā (centrā) izrādē Divpadsmitā nakts tiek ierauta neparastā mīlas trīsstūrī starp Ričarda Murāna hercogu Orsīno un par vīrieti pārģērbušos Santas Breikšas Violu. Foto – Reinis Puriņš
Arī dzimumu nosacītība labi iederas šajā spēles teātrī: Santas Breikšas aiz lietišķuma maskas emocionalitāti slēpjošā Viola, lai dabūtu darbu, pārģērbjas par puisi (kuru iemīl Olīvija), bet viņas dvīņubrāli Sebastjanu, pārspīlējot "vīrišķīgu" uzvedību (tā, šķiet, iecerējusi režisore), atveido Agate Marija Bukša. Tieši Sebastjanu atmaskotās dvīņumāsas vietā ir gatava precēt Olīvija, savukārt Ričarda Murāna eksaltētais hercogs Orsīno, apmēram četrdesmit no izrādes četrdesmit piecām minūtēm tvīcis pēc Olīvijas, samierinās ar Violu. Režisores sacerētā beigu aina – starp seksuālu orģiju un kautiņu murskulī savijušies galvenie varoņi – pieliek skaistu izsaukuma zīmi šai raksturu un teātra kā spēles studijai.
Kā jums tīk
Vienā vakarā ar Divpadsmito nakti tiek izrādīta arī tās Āksta – režisora Ralfa Liepas – izrāde pēc Šekspīra Kā jums tīk. Šī komēdija turpina iepriekšējās rotaļīgo stilu, attīstot to daudznozīmīga un drosmīga dauzonīguma virzienā. Simpātiski, ka abu izrāžu darbība, ko uzsver abu mākslinieces Annemarijas Ščegoļevas veidotie artistiskie tērpi un rekvizīti, risinās nosacītā laiktelpā, kas tomēr tuvāka mūsdienām nekā Šekspīra laikam.
Ralfa Liepas Kā jums tīk ir spēles prieka piepildīta pusotra stunda, kurā aktieriem dots sarežģīts uzdevums balansēt starp sižetu virzošu reālismu un pārspīlētu bufonādes tipa komismu, kas rezultējas arī dažos nošļucienos ķēmošanās virzienā, tomēr kopumā šo līdzsvaru noturot itin veiksmīgi. Ir daudz asprātīgu gegu, piemēram, kad Kristapa Kristera Ozola vīrišķīgais, bet maķenīt aprobežotais mačo Orlando cīnās ar savu ļauno brāli brutālu Elīnas Bartkevičas izpildījumā (aktrisei tikušas veselas piecas "veču" lomas), viņš nevis fiziski rauj pretinieku aiz mēles, bet atveido šo kustību ar roku distancēti no aktrises sejas, kamēr viņa, piepūlē sarkstot, izbāž mēli, cik tālu var, imitējot sajūtu, ka brālis aiz mēles viņu velk (cīņu ainas izrādē ir iestudējis Edvīns Klimanovs, savukārt impozanto kustību partitūru ir veidojusi Linda Kalniņa).
Ņemot vērā, ka diviem aktieriem piešķirtas vairākas lomas, varu apbrīnot jauno skatuves mākslinieku spēles azartu un atraisītību, pārlecot no lomas lomā. Taču arī tiem, kam ticis pa vienai lomai, nākas turēt tempu un uzturēt to viegli uzkurbulēto iekšējo stāvokli, kas ir raksturīgs bufonādei. Izcils personāžs ir Tomasa Ralfa Ābolkalna tēlotais āksts Galoda – rozā matiem, puskažokā, augstpapēžu kurpēs, viņš veic veselībai bīstamus lēcienus un visur izkaisa savus burvju spīgulīšus. Šis tēls liek brīnīties, kāpēc Šekspīra iestudējumos ar viņa lugās bieži iekodēto dzimumu amorfumu (arī Kā jums tīk jaunava, bēgot no vajāšanas, pārģērbjas par vīrieti) tik reti tiek izmantotas drag queens. Tiesa, Ākstam studentu izrādē nav šo scēnas meistarieņu košā grima. Veltas Birzes sākumā, šķiet, introvertā, bet mīlas iespaidā atraisījusies Rozalinde un Tatjanas Gurēvičas ekspansīvā Cēlija izspēlē sarežģītāku savstarpējo attiecību stāstu ar greizsirdību un pieķeršanos, nekā var šķist sākumā (Cēlija arī uzmet aci Orlando, kuram izveidojas kaismīgas attiecības ar Rozalindi). Tāda kā komentētāja loma ir Šarlam, ko atveido Aleksandrs Bricis, kurš ne vien ļoti labi dzied paša grupas Pilot St. (Lidotāju iela) speciāli izrādei radītās dziesmas, bet arī izrādes noslēgumā norunā slavenāko šīs lugas monologu: "Ir milzu teātris šī pasaule, un visi ļaudis tajā aktieri." Tas ļoti labi rezumē, par ko ir izrāde, – ne jau par kārtējo pāri, kas saiet kopā, par spīti šķēršļiem, bet par tīru teātra prieku.
Kocenieki un tāsenieces
Režisors Ralfs Liepa Patriarha rudenī piedāvāja vēl vienu izrādi, šoreiz Teātra muzejā, kas veidota pēc lieliskā igauņu absurdā humora un fantastikas eksperta rakstnieka Andrusa Kivirehka garstāsta Kocenieki un tāsenieces. Andrusa Kivirehka stāsta darbība risinās Igaunijā Atmodas laikā. Tās galvenais varonis, kurš vēsta pirmajā personā, ir jauns cilvēks, kurš kopā ar pieredzējušo Tautas frontes priekšsēdētāju Kallelu iesaistās Baltijas ceļa organizēšanā. Kādā neapdzīvotā Igaunijas vietā Kallelas kļūdas dēļ trūkst cilvēku, un tas nozīmē, ka Baltijas ceļā ir caurums. Līdzīgi kā igauņu folklorista Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasakā, arī šajā stāstā ar burvestības palīdzību pirtī tiek radīti trīsdesmit jaunieši – no malkas pagalēm kocenieki, no pirtsslotām tāsenieces. Lai tā notiktu, vecais Kallela ir spiests noslēgt līgumu ar Nelabo. Kad kocenieki un tāsenieces iefiltrējas modernajā Igaunijas sabiedrībā, jaunais cilvēks iesaistās viņu ķeršanā, mēģinot atšķirt koka cilvēkus no īstajiem ar urbja palīdzību.
Sergejs Smikovs izrādē Kocenieki un tāsenieces, kuras pamatā ir Andrusa Kivirehka stāsts, lieliski iemieso sazvērestības teoriju apsēstu personāžu. Foto – Oskars Vītoliņš
Šo visai trako stāstu Ralfs Liepa ir veidojis faktiski kā aktiera Sergeja Smikova monoizrādi, tik nenozīmīga, lai arī atdevīga – lai man piedod aktrise – ir Elzas Rūtas Jordānes dalība. Sergejs Smikovs par savu talantu neļauj šaubīties jau kopš Valmieras vasaras teātra festivāla izrādes Kristāla bērni, kurā atklāja krievu jaunieša, jauna aktiera, sarežģīto būšanu Latvijā. Koceniekos un tāseniecēs simpātiska ir sazvērestības teoriju un mentālās veselības tēmu iesaiste izrādē. Pie mākslinieka Hugo Bērziņa radītas, ar cilvēku vārdiem, saukļiem un tos visus savelkošām bultām pārklātas sienas Sergejs Smikovs skrupulozi ataino jaunā cilvēka pakāpenisko apsēstību: viņa runa un kustības kļūst drudžainākas, acis – iepletušās, taču nemainīga ir pārliecība par savu taisnīgumu. Aktieris, nebūdams latvietis, sarežģīto tekstu latviešu valodā ir pilnībā padarījis par savu (te savs nopelns arī skatuves runas pedagoģei Rutai Vītiņai), un, pateicoties visiem iesaistītajiem, stāstu ir aizraujoši klausīties.
Nevienam nezināma Marija
Aizraujoši – lai arī ne bez iebildēm – bija skatīties Elmāra Seņkova iestudēto četras stundas ilgo izrādi Nevienam nezināmā Marija, kurā režisors atgriežas pie Antona Čehova Kaijas, kas pirms astoņiem gadiem tika šarmanti iestudēta Nacionālajā teātrī. Līdzās Elmāra Seņkova studentiem Trepļeva mātes/aktrises/dīvas lomā ir Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska, savukārt titulvarones mātes, pēc ārsta Dorna tvīkstošās Poļinas, lomā ir Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa.
Šoreiz Elmārs Seņkovs ir iekārtojis arī telpu – bez Zirgu pasta black box zāles tiek izmantota arī cita neliela telpa, kurā tiek spēlēta mūzika un ik pa laikam pazūd varoņi. Iestudējumā tiek izmantots videoekrāns, no galerijas nolaistas audekla šūpoles un daudzi prožektori, kurus, tāpat kā mūzikas instrumentus, lielākoties darbina paši aktieri. Iespējams, izrāde neilgtu četras stundas, ja Trepļeva lomu nespēlētu četri aktieri, vairākas ainas attiecīgi atkārtojot četras reizes. Kādēļ šis paņēmiens, ja atmetam pieņēmumu, ka gribējās galvenajā lomā izmēģināt pēc iespējas vairāk studentu, man īsti uzminēt neizdevās. Ainā ar nošauto kaiju, iespējams, tas ļauj kāpināt Trepļeva izmisuma jaudu, te visu četru izpildījumā ir gan degoši ziedi, gan asinīm nošķiests ķermenis, gan skatītāja acu priekšā nograuzts sīpols ar visām asarām. Tomēr jau no pirmās epizodes ir skaidrs, ka "centrālais", turklāt ļoti iespaidīgais Trepļevs ir Kristaps Kristers Ozols, kurš atšķirībā no pārējiem nespēlē citas lomas, kamēr citi lieliski tiek galā arī ar citu personāžu atveidi.
Matīss Kučinskis atveido arī Arkadinas uz muižu līdzatvesto mīļāko, par viņu daudz jaunāko, bet jau slaveno rakstnieku Borisu Trigorinu, Tomass Ralfs Ābolkalns – inteliģento ārstu Žeņu Dornu, kurā jau gadu desmitiem ir samīlējusies Poļina, Olafs Putrālis – Poļinas neciešamo vīru Iļju Šamrajevu, Rūdolfs Sprukulis – izrādes titulvaroni, bezcerīgi mīlošo, kautro skolotāju Semjonu Medvedenko. Izcils ir abu galveno jauno sieviešu atveidotāju darbs – gan Elizabete Milta nevienam nezināmās Marijas lomā, kura arī uztur izrādes vēstījumu un komentē notiekošo, gan Polina Čerņenoka kā Ņina Zarečnaja. Abas jaunās aktrises Patriarha rudenī saņēma Māras Ķimeles speciālbalvas, Polina Čerņenoka – arī balvu kā labākā aktrise. Elizabete Milta jau kurā izrādē demonstrē savu ārkārtīgi plašo amplitūdu – šoreiz no klusas, sevī ierāvušās meitenes "vienmēr melnā" līdz erotiski atklātai, kailai, orģiastiskai būtnei Trepļeva izrādes laikā. Polinas Čerņenokas Ņina savukārt ir emociju, pašaizliedzības un kaislības sprādziens.
Tieši trešais cēliens, kurā Elmārs Seņkovs pilnībā realizē lugā tikai ieskicēto Trepļeva izrādi, kuru viņš muižā ar kaimiņu meitenes Ņinas Zarečnajas kā aktrises palīdzību piedāvā savas slavenās mātes uzmanībai, padara izrādi Nevienam nezināmā Marija par novatorisku. Lai arī Elmārs Seņkovs jau kādu laiku nav jaunais režisors, viņam, manuprāt, ir izdevies uztaustīt nervu, ar kādu šodien savu pirmo izrādi varētu uztaisīt ļoti jauns mākslinieks, kam turklāt ir jāizraujas no slavenu vecāku ēnas. Trepļeva dekadentiskais priekšnesums ir traka, jutekliska izrāde, pilna ar sadomazohisma elementiem, kailiem ķermeņiem, trokšņiem, plikiem krāniņiem un kakām, – un vienlaikus, par spīti zināmam naivumam, tā ir gana meistarīgi savērpta, lai noturētu uzmanību stundas garumā. Tiesa, Ineses Kučinskas žilbinoši atveidotā Arkadina, kura ar vīna glāzi rokā skeptiski skatījusies šo norisi, to tomēr pārtrauc. Seko neizbēgams konflikts ar dēlu, kas, laikam ritot, noved pie visiem zināmā fināla.
Visās izrādēs jaunie aktieri arī lauž ceturto sienu, vēršoties pie skatītāja. Ļoti ceru, ka šis talantīgo cilvēku kopums atradīs gan savu teātri, gan publiku.