Varbūt ir smieklīgi sākt recenziju ar pateicību sponsoriem, taču šajā gadījumā tas ir nepārvērtējami svarīgi – fakts, ka Latvijas Televīzija izgudrojusi, Valsts kultūrkapitāla fonds finansējis un Nacionālais kino centrs atbalstījis programmu Latvijas kods, turklāt jau otro gadu pēc kārtas. Pirmkārt, tas ir Latvijas kinovidē tik nepieciešamais papildu finansējums un iespēja strādāt vēl dažiem režisoriem (blakus tiem nedaudzajiem, kuri šādu iespēju guvuši NKC ikgadējā projektu konkursā). Otrkārt, tas ir lielisks formas un tempa treniņš, kas tik nepieciešams tieši dokumentālistiem.
Konkursa noteikumi paredz, ka filma nedrīkst būt garāka par 26 minūtēm un tā jāuzņem apmēram pusgada laikā, lai tur lūst vai plīst, – un tas ir nopietns pārbaudījums Latvijas kinocilvēkiem, no kuriem daudzi sen vairs neprot izteikties lakoniski (t. i., īsāk par 50 minūtēm) un strādāt ātri (trīs vai pieci gadi vienas dokumentālās filmas uzņemšanai nu jau ir parasta lieta, un nebūt ne tikai tāpēc, ka nauda nāk tik mazā tērcītē).
Vārdu sakot – filmu komplekta Latvijas kods praktiskais fons ir tik pozitīvs, ka gandrīz vai būtu par daudz prasīts, lai visas filmas vēl arī žilbinātu ar nebijušām mākslinieciskajām kvalitātēm. Tā tas, protams, nav, taču kopējais iespaids ir svaigs, daudzveidīgs un atraktīvs – tādā Latvijā dzīvot nav nemaz tik slikti.
Mirkļu virtenes
Šādi īsfilmu apkopojumi reizēm neviļus atgādina kādas elementāras patiesības – piemēram, to, ka kino nav matemātika, kur no saskaitāmo kārtības summa nemainās. Tāpēc skatītājam, kurš Latvijas koda filmas šonedēļ skatās katru vakaru LTV1 programmā vai nolēmis veltīt tām 22. novembra priekšpusdienu, varbūt radīsies pavisam cits viedoklis par katru filmu, jo tās tiek demonstrētas citā secībā nekā divos kinoteātra pirmizrādes seansos. Tur pēc pirmajām trim filmām sāka sabiezēt sajūta – cik dīvaini, ka no visiem dažādajiem paņēmieniem, kā dokumentālajā kino iespējams veidot, atlasīt un organizēt materiālu, filmu autori izvēlas tikai vienu – vairāk vai mazāk atraktīvu, tomēr nejaušu mirkļu virknēšanu.
Tiesa, katrai filmai ir savs caurviju pavediens vai vismaz kāds mugurkaula aizmetnis. Piemēram, debitantes Alises Zariņas filmā Pēdējais zvans lieliskas ir mantu aprakstītājas, kas pagaidām vēl neslēgtās Mežvidu pamatskolas ikdienas rosībā ik pa laikam parādās kā tādi nelaimes putni ar pierakstu kladītēm un sērīgu refrēnu: "Volejbola tīkls, vecs... Zāles aizkari, ļoti veci... karotes četrdesmit, dakšas sešdesmit... plastmasas spainis, vecs..." Toties kurpes – visām lauku skoliņas meitenēm ārkārtīgi krāšņas kurpes ar akrobātiski augstiem papēžiem.
Līgas Gaisas cirka aizkulišu filmā Cukurvate, degunlāči un monocikls es nepamanīju ne degunlāčus, ne monociklu, toties tur ir absolūti izcili ziloņa tuvplāni ar raupju ādas faktūru kā no citas galaktikas. Te par filmas dramaturģisko asi var uzskatīt norises akrobātu un klaunu ģimenē, brīnoties, vai tik nīgras savstarpējās attiecības vispār iespējams neielaist arēnā, kur taču viss atkarīgs no spējas vienam otru saprast un just "ar muguras smadzenēm".
Otras debitantes Dainas Zviedres filmā Vilciens pienāk 20:14 arī neviens konkrēts vilciens minētajā laikā nepienāk, taču interesants ir paņēmiens apspēlēt ne tikai attēlu (līdzīgus nejaušus un daudzveidīgi kolorītus tipāžus Gunārs Bandēns jau pirms desmit gadiem saskatīja nakts tramvajā filmā Tramvajs, vārdā Kalpotājs), bet arī skaņu – nepārtrauktā, tāpēc jau diezgan bezjēdzīgā ķēdē savirknētos brīdinājumus no sērijas "Uzmanību, durvis aizveras!" un citā virknē sarindotos staciju nosaukumus, kuri katrs par sevi nemaz neizklausās tik amizanti, – Vabole, Kūkas, Saule, Lāčplēsis, Kangari, Gaisma... Kameras rakursi nepārprotami liecina, ka operators Jānis Katlaps centies izlikties par parastu pasažieri un kameru slēpis somā, kabatā vai cepures atlokā. Tā viņš ieguvis dabiskus un netēlotus tuvplānus, tomēr arī sagādā vielu pārdomām, vai slēptā kamera nav pilnīgi cits žanrs, kas brīžiem rada skatītājam neveiklu sajūtu, kā lūrot pa atslēgas caurumu.
Karali nospēlē galms
Nākamās trīs filmas atgādina, ka dokumentālajā kino ir vēl daudz citu stāsta veidošanas paņēmienu – piemēram, aktīvi darbīgs filmas centrālais varonis, arhīva hroniku iestarpinājumi, izdomas bagāti inscenējumi. Šādus inscenējumus jau iepriekšējās filmās izmantojusi režisore Una Celma, kura Latvijas kodā izdarījusi šķietami neiespējamo – par veciem, slimiem un nevarīgiem pansionāta iemītniekiem uzņēmusi jautru un atraktīvu filmu Īsā diena. Tiesa, filmas anotācija un beigu titri liecina, ka teorētiskais uzstādījums bijis krietni didaktiskāks, taču filmas varoņi un pašas režisores piedāvātā iztēles brīvība šo didaktiku laimīgā kārtā "pārspēlē".
Divas pārējās filmas būvētas ap enerģiskām personībām, kuras katra citā veidā un mērogā cenšas sakārtot dzīvi, atšķirīga ir arī viņu iesaistīšanās filmas notikumu virzīšanā. Dzintara Dreiberga filmā Lones soms lielā mērā "karali nospēlē galms", pats Viktors tēvišķi klīst pa ciemu, uzsaukdams "pilngadīgajiem pa alus kausam, nepilngadīgajiem – katram saldējumu" un vakaros krogā aģitēdams jauniešus: "Lone ir u-ni-kā-la!"
Savukārt Aijas Bley filmas Re:starts varone ir šīs filmas producente Elvita Ruka, kinovidē pazīstama kā kaismīga piedzīvojumu meklētāja un ekstrēmiste šo vārdu visnopietnākajā nozīmē – viņa vienmēr tiekusies paplašināt gan personiskās telpas, gan dokumentālā kino robežas. Tomēr filmā uzdotais jautājums, kuru autori droši vien bija iecerējuši pārvērst jokā, – kāpēc par Elvitu jātaisa filma? – būtībā paliek bez atbildes, tikai lieku reizi vedina atcerēties, cik bieži Elvita kā producente izrādījusies spēcīgāka par režisoriem, kurus pieaicina savu ideju realizēšanai.
Protams, spēcīga personība nebūt nav tas sliktākais, ko ieraudzīt, paceļot vāciņu ar uzrakstu Latvijas kods. Tāpat kā pensionārs, kurš citē Čaka dzeju par meitenes krūtīm, uzņēmīgs sava ciema patriots un galu galā arī zilonis.
Latvijas kods ****
Dokumentālo īsfilmu cikls
LTV1 ēterā 22.XI no plkst. 11