Pērnā gada izskaņā vienlaikus tika izdotas divas politikas pētnieka un komentētāja Ivara Ījaba grāmatas, no kurām vienā aplūkota kāda īpaša nojēguma attīstība Rietumu politikas filosofijas tradīcijā, savukārt otrā atlasīta autora pēdējo septiņu gadu publicistika, kas lielākoties saistīta ar mūsdienu Latvijas politikas reālijām. Darbu savstarpēji atšķirīgā daba ilustrē Ījaba kungam piemītošo kvalitāti, kas mūsu publiskajā telpā joprojām ir liels retums: teorētisko zinību un asa praktiskā skatiena simbiozi vienā personā. Pat ideoloģiskajiem pretiniekiem jāatzīst, ka Ījaba zināšanas politikas teorijā ir apskaužamas, un grūti strīdēties arī par viņa spēju tās adekvāti izmantot, lai konstruktīvi un precīzi runātu par konkrētu, laikam un telpai piesaistītu situāciju.
Nekādu ilūziju
Grāmatā Atgūtā demokrātija. Politiskā publicistika 2007–2012 pārpublicētos rakstus autors ir sadalījis trīs kategorijās: Esejas, Komentāri un Intervences. Absolūti neitrāli politikas komentētāji ir fikcija, un arī Ījabam ir konkrēts novietojums politisko pārliecību spektros, kas neizbēgami veido viņa skatījumu uz realitāti. Par laimi, viņš pats to apzinās un neslēpj, jau grāmatas priekšvārdā iezīmējot savu pozīciju: "par demokrātiju bez populisma, par nacionālu valsti bez rusofobijas, par kapitālismu bez tirgus fundamentālisma". Kopumā Ījabs gana labi klasificējas, lai viņam piemērotu "liberāļa" štampu, kas a priori nosaka viņa attieksmi pret konkrētiem politiskajiem grupējumiem. Tomēr pat iepriekš paredzama kritika var būt gan sekla un zemiska, gan precīza un labi argumentēta. Vairākumā gadījumu Ījaba kungs iekļaujas otrajā kategorijā.
Atgūtās demokrātijas visnopietnākā un ar pievienoto vērtību visbagātākā daļa, bez šaubām, ir pirmā, kurā autors apcer vēsturiski nozīmīgus notikumus un sabiedriskās domas paradigmas, kurām Latvija dažkārt ir piesaistīta tikai nejauši. Te iekļaujas gan pārspriedums par sazvērestības teorijām (Viss tiek kontrolēts), gan suģestējoša versija par PSRS sabrukumu (Beigu sākums), gan apceres par joprojām (un šis "joprojām" tiek arī pamatots) nozīmīgiem domātājiem – Makjavelli, Millu un Benjaminu. Esejas lieliski demonstrē autora erudīciju un nereti arī apskaužami bezkaislīgo skatienu, kas sevišķi izpaužas Neirotiskajā integrācijā, analizējot, iespējams, vārīgāko jautājumu Latvijas politikas darba kārtībā.
Sadaļa Komentāri sastāv no īsām replikām par dažādu laikabiedru savulaik pausto vai uzrakstīto, kas katra pati par sevi reiz ir bijusi atsvaidzinoša lasāmviela pie rīta kafijas, taču, saliktas visas kopā, tās kļūst mazliet garlaicīgas – kaut vai tāpēc, ka lielākā daļa "komentāru" tā vai citādi maļ vienu no Ījaba mīļākajām tēmām – padomju mantojuma klātesamību šodienas Latvijā. Apburošs izņēmums ir recenzija par A. Pjatigorska grāmatu Kādas šķērsielas filozofija, kas ir pēdējais teksts otrajā daļā. Visbeidzot, izklaidējošākā daļa – Intervences –, kurā apkopoti pārskati par konkrētiem pēdējo gadu pašmāju politikas notikumiem un parādībām. Šeit gavilē Ījaba zobgalīgā daiļrunība, kas, žēlastību nezinot, tiek likta lietā pret teju katru kaut cik nozīmīgo personāžu un viņa rīcību. Īpaši izceļamas sarkasma triecienporcijas 9. Saeima in memoriam, kas atsauc prātā abos virzienos lasāmo teicienu "būtu traki smieklīgi, ja nebūtu tik skumji". Visaptverošā, brīžiem ciniskā kritika gan nenozīmē, ka autoram starp latviešu politiķiem nebūtu simpātiju; slikti slēptā veidā tās izlaužas, piemēram, esejā Republikas vārdā. Vienīgā nelaime, ka šo simpātiju objekti jau sen ir miruši. Ījaba lielā cieņa pret J. Čaksti, M. Valteru un citiem pirmās brīvvalsts "republikāņiem" ir jūtama, un, lasot Atgūto demokrātiju, grūti nepiekrist, ka uz šo vīru fona liela daļa pašreizējo tautas kalpu izskatās bēdīgi, lai neteiktu vairāk.
Jēdzieni un to saknes
Par politikas filosofiju tīrā veidā Latvijā tiek rakstīts gaužām maz, pat pēc filosofijas standartiem. Tāpēc otra aplūkojamā grāmata Pilsoniskā sabiedrība. Epizodes politiskās domas vēsturē jau pati par sevi ir notikums. Šis darbs velta nopietnu analīzi publiskajā telpā līdz nelabumam locītajam "pilsoniskās sabiedrības" nojēgumam. Pirmajā no trim daļām aplūkota izpratnes par pilsonisko sabiedrību evolūcija jaunlaiku politiskajā domā. Ījabs izšķir četrus galvenos aspektus, kas veido šī nojēguma saturu, un parāda to izcelsmi konkrētu domātāju darbos. Tā Džona Loka nopelns ir izpratnes par indivīdu kā autonomu un racionālu subjektu iedibināšana, G. V. F. Hēgelis pirmais veicis būtisko pilsoniskās sabiedrības un valsts nošķīrumu, nenovērtējamu ieguldījumu pilsonisko apvienību teorijā devis Aleksis de Tokvils, savukārt kā galvenos svarīgā publiskās sfēras jeb atklātības aspekta teorētiķus Ījabs piesaista Imanuelu Kantu, Hannu Ārenti un Jirgenu Hābermāsu. Vēsturiskais izklāsts ir rūpīgs un pamatīgs; autors skrupulozi diskutē gan ar klasiķiem, gan viņu mūsdienu komentētājiem.
Otrā daļa veltīta īpašai vēsturiskai pilsoniskās sabiedrības formai: demokrātiskajai opozīcijai ļeņinismam, kas disidentu veidā XX gs. otrajā pusē darbojās Austrumeiropā un Centrāleiropā. Tiek pievērsta uzmanība tādiem personāžiem kā Vāclavs Havels, Ādams Mihniks un Ģerģs Konrāds, kuru idejas un darbība atdzīvināja pilsoniskās sabiedrības ideālus zemēs, kur tie tika īpaši apkaroti. Savukārt trešajā daļā izklāstītas mūsdienu, t. i., pēc "vēstures gala" jeb PSRS sabrukuma notiekošās, teorētiskās diskusijas saistībā ar pilsonisko sabiedrību, nošķirot empīrisko aspektu no normatīvā.
Var diskutēt, cik adekvāti ir autora izdarītie uzsvari ideju vēsturē. Piemēram, tādi izcili nozīmīgi domātāji kā Džons Stjuarts Mills un Džons Rolss būtībā pieminēti tikai garāmejot, un varbūt mūsdienu komunitārisms, kurā pilsoniskums ir viens no svarīgākajiem tematiem, būtu pelnījis plašāku izvērsumu par vienu apakšnodaļu. Tomēr skaidrs, ka neeksistē viens pareizais tradīcijas lasījums, un Ījaba interpretācija, lai arī diskutabla, ir ne mazāk leģitīma kā citas. Tas, ko apšaubīt ir krietni grūtāk, ir pati nepieciešamība kāda nojēguma izklāstā iekļaut domas vēsturi. Ja filosofijas priekšmets kaut kādā nozīmē ir idejas, tās vispirms jāmeklē tur, kur tās atrodamas vispilnīgākajā veidā, – ideju vēsturē, domātāju tekstos. Jebkurš mēģinājums spriedelēt par pilsonisko sabiedrību tāpat vien, bez vēsturiskās dimensijas vienmēr būs nesalīdzināmi seklāks. Ījaba sniegtā dziļā un detalizētā pilsoniskās sabiedrības izpratne apliecina tradīcijas nozīmīgumu.
Abas grāmatas ir lieliska dāvana Latvijas pilsoņiem šajos ne tik mierīgajos laikos. Ikvienam, kurš iesaistīts politiskā kopienā, ir vērts mācīties, no kurienes nāk un ko īsti nozīmē termini, ar kuriem ikdienā tiek žonglēts publiskajā telpā, – "pilsoniskā sabiedrība" noteikti ir viens no tādiem. Tāpēc gribas par savu identitāti šaubīgajam, politiķu pieviltajam, neskaidrības nomāktajam, anonīmajos komentāros kliedzošajam Latvijas iedzīvotājam teikt tāpat, kā Svētajam Augustīnam reiz teicis kāds nezināms bērns: ņem un lasi! Te tev tiek dota iespēja vismaz kaut ko saprast, nostāties uz savām kājām, iegūt orientierus tik mulsinošajā demokrātijas ikdienā. Pilsoniskums, tiesiskums, brīvība – šīs lietas nav pašsaprotamas un iepriekš dotas, tās joprojām ir nesenas, trauslas un apdraudētas, un katru dienu tās jāatzīst no jauna. Taču atzīšanai vajadzīga sapratne, un Ījaba kunga grāmatas to var sniegt.