Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Izmisuma galējības. Izstādes Kā es jūtos pēdējā laikā recenzija

Izstāde Kā es jūtos pēdējā laikā ir uzskatāma par pirmo apzināti izvērsto laikmetīgās mākslas risinājumu, kas mudina atpazīt psihes slimību simptomus vizuālajā valodā

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā ir skatāma izstāde Kā es jūtos pēdējā laikā. Pārveidojot ārsta jautājumu, izstāde pievēršas depresijai, pašnāvībai un sēru pārdzīvojumam, veselam emociju reģistram, kas svārstās izmisuma galējībās. Kuratore un interneta žurnāla Punctum redaktore Laura Brokāne ir apvienojusi divpadsmit mākslinieku: Kristu Dzudzilo, Reini Dzudzilo, Rasu Jansoni, Reini Hofmani, Andri Kaļiņinu, Andu Lāci, Annu Salmani, Līgu Spundi, Sanitu Tauriņu, Zani Tuču, Ievu Vīksni un skaņu operatoru Ernestu Vilsonu, kas ir izveidojis izstādes kamertoni – klusu un monotonu, nepārejošu neeļļotu šūpoļu "zāģi" bezvēja nekurienē.

Daži darbi tiek izstādīti pirmo reizi, citi – atkārtoti, uzsverot kontekstu, un muzeja specifika ļauj parādības saukt īstajos vārdos. Tēma ir smaga, parasti par to izvairās runāt detaļās, lai nerosinātu sekošanu. Arī pati izstāde drīzāk ir aizkars nezināmajam, kuru labāk nepiedzīvot, taču nezināšana un izvairīšanās neko neatceļ. Tāpēc izstāde Kā es jūtos pēdējā laikā ir uzskatāma par pirmo apzināti izvērsto laikmetīgās mākslas risinājumu, kas mudina atpazīt psihes slimību simptomus vizuālajā valodā. To nodrošina pārdomātā darbu secība un Anetes Krūmiņas dizainētās informācijas uztveres skaidrība. Izstādi ir producējis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

 

Ģenētika 

Izstādē var ieiet no divām pusēm. Lai kuru izvēlētos skatītājs, viņu vispirms sagaida suicīds. Par izejas punktu pieņemtais notikums ne tikai ietekmē darbību, kas sekos, bet arī to īpaši izgaismo, uzskatīja režisors Konstantīns Staņislavskis. Katrs gadījums ir īpašs un nesalīdzināms. Saistībā ar muzeju no tā krājuma divām vienībām Rasa Jansone ir izveidojusi spārnotu altāri Irēna, spītējot reliģiju priekšstatam, ka pašnāvniekus nesakrificē. Joprojām izvadīšanā mācītājs svēta nevis kapu, bet gan tuviniekus. Radikālais solis netiek attaisnots, tas pārceļo uz citu cilvēku domām, liekot šķetināt mīklu par to, kas liek atņemt sev visdārgāko – dzīvību. Kas kurina nemīlestību pret sevi?

Talantīgajā Irēnā Stradiņā (1925–1972) viņas tēvs akadēmiķis Pauls Stradiņš redzēja sava darba turpinātāju. Tieši tēvs 1943. gadā aizveda vecāko meitu uz Jāņa Roberta Tillberga studiju, "gribēdams savam muzejam mākslinieku, tuvu cilvēku". (Irēna Stradiņa. Cit. pēc V. Opolā. Katram mūžā vienreiz jātiek tam pāri // Acta Medico-Historica Rigensia XXII, 1997.) 1944. gadā viņa iestājās LPSR Valsts Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, nokļūstot vienā kursā ar Felicitu Pauļuku, Džemmu Skulmi un Leo Kokli. Irēnas diplomdarbs Pirogovs Sevastopolē (1949), kuram pozēja pats Pauls Stradiņš un kuru vadīja Stradiņu ģimenes portretists Jānis Roberts Tillbergs, uzrāda spēcīgu radošo potenciālu. Meitenes dotības ir uztveramas arī altārī redzamajā Irēnas Stradiņas pašportretā (1947). Tajā studente stāv pie topošās gleznas tumšā pagleznojuma. No paletes ovāla viņa ar otu ir paņēmusi sarkano krāsu. Uzkrītošais plēsums, kas rēgojas kartona pamatnes labajā pusē, izskaidro, kāpēc darbs nav bijis izstādīts iepriekš. Tagad tehniskais bojājums izskatās pēc cerību sabrukuma zīmes. Irēna šķīrās no dzīves dārza mājiņā, kurā bija iekārtota viņas darbnīca.

Vēršot uzmanību uz meitas un tēva attiecībām, Rasa Jansone vedina skatītāju sekot savērptam dzīparam un altāra kreisajā pusē ieraudzīt Paula Stradiņa pašfotogrāfiju, uzņemtu Pēterburgā.

Ģimenē uzskatīja, ka ir nepieciešama "īsta" profesija, un Irēna apvienoja gleznošanas un arhitektūras studijas. Pārpūle izraisīja pirmo psihoneirozes uzliesmojumu, kam vēlāk sekoja citi. 1976. gadā viņas māte – ārste Ņina Stradiņa – it kā taisnojās: "Vajadzēja maksāt lielus nodokļus, apkurināt lielu māju, daļa algas aizgāja mājsaimniecei, bez kuras nevarēja iztikt, jo bija mazi bērni. Ietaupījumu nebija nekādu, tādēļ varēja domāt vienīgi par pārtiku, apģērbam nepietika. Nav brīnums, ka savās vecās apvalkātās drānās Irēna varēja izskatīties pēc "homunkula". Tas, ko varējām no mantām pārdot, aizgāja profesora Stradiņa kapa piemineklim." (J. Stradiņš, K. Ē. Arons, A. Vīksna. Tāds bija mūsu laiks…, 1996). Ņina Stradiņa meitas pašnāvībā redzēja ārēju apstākļu summu. Arī māksliniece Rasa Jansone vaicā: "Cik daudz likteni var ietekmēt slimība, kuras ārstēšana PSRS septiņdesmitajos gados ievērojami atšķīrās no ārstniecības šobrīd, un cik ārējie apstākļi – Irēnas gadījumā arī vecākās meitas loma un radošā ceļa meklējumi bez turpinājuma."

Būtu jāpievērš uzmanība ģenētikai, kuru padomju laikā sauca par imperiālisma prieka meitu, tāpat kā kibernētiku. Dzimtā jau bija precedents. To piemin profesors Jānis Stradiņš. Viņa vectēvs Fjodors Mališevs, pārcēlies no Pievolgas uz Pēterburgu 1904. gadā, kļuva par vienu no galvenajiem Volgas-Kramskas bankas akcionāriem, finansistu miljonāru, kas nodarbojās ar brāļu Nobelu, lielkņazu un citu ietekmīgu personu finansēm. Mališeva meita Vera, Ņinas Stradiņas māsa, iesaistījās eseru (sociālistu revolucionāru) kustībā, 1913. gadā tika arestēta un, būdama apcietinājumā, izdarīja pašnāvību. Apmaiņā pret solījumu, ka Ņina nekad nenodarbosies ar revolūciju, tēvs viņai uzdāvināja angļu velosipēdu. "Es apmainīju revolūciju pret velosipēdu un par to nenožēloju," teikusi Ņina Stradiņa. Ģenētika sargā savus noslēpumus.

Baisai īstenībai ir tuvu Anda Lāce. Viņas meditatīvo septiņu gleznu ciklu K, kas tas bija (2023) "iesaiņo" mākslinieces iecienītais materiāls – mīksts, bezveidīgs un it kā netīrs porolons. Gleznotājas mātes brālis K pats bija ārsts. Viņš cieta no depresijas. Anda bija klāt brīdī, kad viņš tika atrasts nedzīvs. "Viņa pēdējo skatienu es sevī nēsāju vairāk nekā divdesmit gadus. (..) Tā nav seja, bet divi tuneļi, melnie caurumi, kas pēkšņi bija atdzīvojušies," raksta Anda Lāce. Izstādē skatiens no bezkrāsainos apziņas mākoņos levitējošas figūras zibenīgi pārlec uz neizdibināmu tuvplānu, tad lielie formāti strauji "pazūd" telpā, saraujoties mazbildītēs, un pēc tam atkal atgriežas lielās dimensijās. Veidojas nesaprotama aritmija. Šī nesaprotamība izraisa trauksmes sajūtu un iesvārsta emocijas. Šodien es vēlētos, lai Tu dzīvo – pauž gleznas nosaukums. Un tad Sapnī K pajokoja. Laikam to varētu uztvert par ieilgušās situācijas izlīdzinājumu un atrisinājumu.

 

Pašpalīdzība 

Divi autori saglabā distanci un lieto pastarpinājumu, nevis "tiešo runu". Sargā sevi vai nu no sevis, vai parādības. Reiņa Hofmaņa Varoņi (2016–2023) iekļaujas cosplay izvērstā subkultūrā, kuru ir fiksējuši arī citi fotogrāfi. Jau Aleksandrs Čaks ir paudis: "Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis." Šķiet, ka tiek pavērtas durvis uz iztēli. Taču cosplay dalībnieki ir pieticīgāki savās vēlmēs. Atveidojot komiksu vai filmu varoņus, viņi uzvelk jau gatavus kostīmus un iejūtas mistisko pārcilvēku vai zemcilvēku lomās. Modeļi vēlas saglabāt anonimitāti, un fotogrāfs kļūst par uzticības personu. Šis karnevalizācijas paveids ar identitātes vizuālā tēla maiņu izgaismo modeļa slepeno dzīvi. Izstādē izvērstās sērijas kopumu demonstrē divas grāmatas, te var arī izlasīt sarunas ar cosplay kustības dalībniekiem.

Annas Salmanes melnbaltās fotogrāfijas Pie Bertas (2016) atsaucas uz Šarlotes Brontē romānu Džeina Eira (1847). Tajā ir pieminēta Berta – "svešāda, necilvēcīga, ārprātīga, tumša noslēpuma apvīta, kas kā nepārvarams šķērslis stāvēja ceļā galveno varoņu laimei", raksta Anna Salmane. Izmantojot to, kas bija pie rokas, viņa izveidoja mazas skulptūriņas kā zemapziņā un fiziskajā pasaulē balstītus tēlus. Lielizmēra fotogrāfijās šie mazie it kā nieki ieguvuši respektējamu mērogu. Procesam, kas parāda autores vai viņas izvēlētās literārās varones iedomātos šķēršļus uz laimi, mākslīgā intelekta programmu nevajag.

 

Puķu valoda

Puķu valoda pieder emociju sfērai, ieskaitot arī protestantisma ikonoklasma laiku, kad sagrauto ikonu vietā ziedi izteica intensīvu garīgo pārdzīvojumu. Izstādē divi autori jūtu dzīvi "operē" ar ziediem. Līgas Spundes sietspiedes Maijpuķītes. Veltījums sagurušai meitenei (2022) noklāj veselu sienu ar gandrīz identiskām kompozīcijām, kurās, ja rūpīgi ieskatīsimies, ir ieraugāmas nelielas atšķirības – vai nu kātiņos, vai ziedkausiņos, taču zaļā siena ir tik liela un augsta, ka skatiens nespēj izsekot visam klājienam. Tikmēr zaļais nomierina. Ne velti skolotājas labo skolēnu kļūdas ar zaļo, nevis sarkano pildspalvu. Angļu tulkojumā maijpuķītes kļūst par "ielejas lilijām", un šis ziedu apzīmējums aizved taisnā ceļā uz Zālamana Augsto dziesmu, kurā Zālamana iemīļotā "Šaronas narcise un ielejas lilija" pauž: "Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību." (Augstā dziesma, 2:5) Uzmanīgu dara trīsdimensionāli liesmojoši briesmonīši, kas aplenc reibinoši maigo ziedu buķetes, signalizējot par ugunsbīstamu situāciju. Līga Spunde gan raksta par atturību no digitālās mākslas, par izdegšanu un bailēm palaist kaut ko garām. Tieši ko palaist garām? Atcerieties maija smaržu!

Arī Reinis Dzudzilo instalācijā Nospiestā mazā estētika (2016–2023), manuprāt, anotācijā izpilda viltus manevru, nosūtot skatītāju nevis uz sentimentālo nospiestību, bet gan uz "ģeopolitisko situāciju" un "globālo kontekstu". Viņš raksta: "Katru dienu noplūcu vienu ziedu no "pēdējās" vasaras. Katrs zieds tika noglabāts Estētikas vārdnīcā un pavisam prozaiskā veidā ieguva sev estētisku nosaukumu, ņemot vērā atvērumu, kurā tas tika ielikts, – Skaistais, Estētiskais ideāls, Mākslas patiesība, Varonis, Daiļrades metode, Fināls." Te būtu jāliek punkts. Nu kāds vēl "u. c." pēc fināla?

Skatītājs ierauga divas kartes. Vienā zemeslodes pusē ir ziedošās vasaras herbārijs, kas vēl glabā krāsu, formu, un atmiņas, savukārt otrās zemeslodes meridiānos un paralēlēs ir ierakstīti termini no grāmatas Mazā estētikas vārdnīca. Informācija ir klasificēta. Kontrapunktu starp abām zemeslodēm veido vārdnīca. Alfabēta kārtība dekonstruē parādību, vienlaikus sadalot to terminos un šos terminus izkārtojot abstraktā sistēmā. Šī burtiskā kārtība sagrauj cēloņsakarību, atceļ pirmsākumu un neparedz metafizisku sablīvējumu. Tā izšķīdina parādību. Filosofs Žaks Deridā to sauca par dekonstruktīvismu. Reiņa Dzudzilo estētika svārsta emocionālo vērtību, tā ir vizuāli un konceptuāli saslēgta. Nāvīgi tīra. Pabeigta.

Raudzīties tālāk par puķēm vedina arī Andra Kaļiņina instalācija Smalkās kaites (2023). Smalkums, iemitinājies telpas "kabatiņā", izmanto dekadentā Erika Ādamsona noveļu krājuma nosaukumu. Miniatūrais darbs sastāv no paklāja ("Vismaz paklājs jāieliek," teica scenogrāfijas metrs Andris Freibergs) ar Jūlija Madernieka ornamentu un zilu cilvēciņu, kas pa "optisko ilūziju raibo, aso, trauksmaino, bet vienlaikus sakārtoto, ritmisko un suģestējošo" (Andris Kaļiņins) struktūru kā šaha bandinieks dodas "dāmās". Pagriežoties, lai izietu no "kabatiņas", sānskatā ieraugām, ka ornaments jau ir pacēlies un kā stēla izpleties pa visu sienu līdz griestiem.

Erika Ādamsona krājums iznāca 1937. gadā ar viņa drauga Anšlava Eglīša zīmēto orhidu uz vāka. Orhids nespēj paņemt spēku no zemes, tam vajag kādu citu augu, kas viņu baro. Novelē Līdzjūtība Ādamsons šim eksotiskajam krāšņumam piepulcē vietējo floru: "Puķu zirņu stīgas, kas apvijas ap slaidu saulgriezi, vai brūkleņu vītne, kas atbalstās pie viegla, jauna bērza, vai beidzot gaiļpiesis, kurš pārliecies pār sīki pīto žagaru žogu." Te atrodam arī mežvīnu, liānas un apiņus, "kuriem tik nespēcīgi stāvi, ka bez atbalsta tie nemaz nevar izslieties citu augstumā un baudīt sauli". "Tāpat arī daudziem cilvēkiem dažreiz vajagot kāda atbalsta. Tad tiem nepieciešama drusku līdzjūtība," piebilst Ādamsons.

Mākslinieks Valdis Villerušs, kas pēc izdevniecības Valters un Rapa lūguma Eglīša orhidu atkārtoti uzlika uz grāmatas vāka 2007. gadā, atceras, ka Ādamsona dzeju no galvas skaitīja gan gleznotājs Indulis Zariņš, gan dzejnieks un pētnieks Jānis Krēsliņš, dzīvodams Ņujorkā. Smalkā Ādamsona kontā ir nerātnā dzeja. Kāds garāks vārsmojums beidzas ar rindām: "Smags akmens velts uz Pedro kapa, / Lai neceļas vairs grēka tapa."

 

Spriedzes kāpinājums 

Tā, ievelkam dziļu elpu nopietnībai. Kristas Dzudzilo videoinstalācija Es esmu dīvains aplis I un Es esmu dīvains aplis II (2023) rada sajūtu, it kā skatītājs rotētu panorāmas ratā ar galvu uz leju. Pasaule ir apgriezta kājām gaisā, tā ir zaudējusi sinhronitāti. Aplis II mazliet atpaliek no sava pārinieka – apļa I. Par spīti video "guļošajam" formātam, dominējoša ir trauksmainā vertikāle. Cilpa tuvojas jūras sēklim, tad atkal sēklim, tad atkal sēklim, sēklim, sēklim… Rotējošs strupceļš. "Šūpoļu sajūta var atnākt arī bez šūpolēm, izkustinot acu kadru no iekšpuses. Es stāvu uz vietas, bet vienlaicīgi levitēju, traucos uz augšu un leju," raksta Krista Dzudzilo.

Ievas Vīksnes astoņu minūšu garais virtuālās realitātes darbs Vārnas (2023) piedāvā palūkoties uz depresiju caur brillēm. Terapeite Agnese Orupe māksliniecei esot ieteikusi vizualizēt iekšējos kritiķus vārnu formā. Vārnu manifestāciju pat var "atšaut" ar baltu staru, paņemot pulti, kas maigi ieguļas plaukstā. Šis piedzīvojums ir satraucošs, dinamisks, galvu reibinošs. Attēls ir bezkrāsains un vienlaikus izteikti kontrastains, urbānais labirints ļimst, brūk, rakurss strauji mainās, zeme pazūd zem kājām, pazemes metro pūlis pārvēršas rēgos, ātrums tāds, ka nevar izsekot situāciju maiņai, kad pēkšņi no pazemes attopies uzrauts nekurienē un kā cirka ekvilibrists šūpojies virs bezdibeņa aicinoša portāla priekšā, cenšoties noturēt līdzsvaru žākļa stājā – vestibulārais aparāts streiko. Metodiskais spriedzes kāpinājums jeb t. s. saspenss, ko praktizē film noir, ir tāds, ka tikai viens solis tevi šķir no kritiena nezināmajā.

Delikātajos Zanes Tučas grafīta un akrila gleznojumos Kailās saknes (2021) un Joprojām esmu dzīvs (2023) ieraugām vientulīgu koku fragmentus pelēkā vidē. Vienam nav sakņu, otram – galotnes. Nav ēnas, nav lapu, un nevar pateikt, kas tie ir par kokiem, ja vien neesi arborists vai mežzinis, kas kokus atšķir arī pēc citām pazīmēm – mizas tuvplānā vai silueta jau pa gabalu. Darbi atsaucas uz depresiju, kas šeit izpaužas kā dīreriski apgarots, skrupulozs, detalizēti precīzs, meditatīvs zīmējums, skaists un piepildīts. "Pirms diviem gadiem mani piemeklēja sajūta, ka dziļāk grimt vairs nav iespējams, tādēļ nolēmu vērsties pēc palīdzības pie speciālista," raksta Zane Tuča.

 

Dzejolis skulptūrā

Sanitai Tauriņai šī ir debija mākslā. Viņas organiskā stikla skulptūra Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu (2023) tapusi sērās pēc zaudētā dēla, mūziķa un komponista Matīsa Runtuļa (1991–2020), kas atņēma sev dzīvību. Lai palīdzētu sev tikt pāri zaudējumam, Sanita Tauriņa iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila apakšnozares maģistrantūrā. Viņas darbs ir daļa no diplomdarba, absolvējot akadēmiju.

Matīss sajūtas fiksēja zīmējumos un dzejoļos, daudzi no tiem kļuva par dziesmām. Uldis Rudaks mūziķim veltītajā nekrologā pieminēja vienu no iespaidīgākajiem notikumiem savā pieredzē: "Matīss izsauc ne vien Deivida Bovija un Kurta Kobeina, bet arī Sida Bareta garu, jo par pēdējo ir dzirdēts, ka viņš Pink Floyd koncertos reizēm esot līdzīgi ieciklējies uz kādu motīvu un tāpēc turpmākā nākamo roka klasiķu karjera kopā ar viņu esot kļuvusi neiespējama. Pēkšņi Matīss apklust un piesaka, ka tagad skanēs viņu pašu – Notinghilas – dziesmas." (Uldis Rudaks. Kā gaidot, kad uzliesmos. KDi, 16.05.2020.) Vēstījums bija nepārprotams. To uzņēma ar sajūsmu. Neviens nespēja Matīsu apturēt.

Sanitas Tauriņas darba nosaukums dublē dēla dziesmas vārdus. Šī dziesma ar Matīsam neraksturīgu mūziku kļuva par pirmsnāves vēstījumu.

Kādu citu līdz tam nepamanītu dzejoli Sanita Tauriņa izvēlējās skulptūrai. Tā izlokās vertikālē kā sastindzināts vilnis, kas uzšūpo atmiņas gaismā: "Tad visa pilsēta / . .. _ raud / Tad visa pilsēta / ēnā krīt .. .. . / Šāds ir pazudis / Tāds Tu esi / Noteku caurule / Kad raudi par visu pilsētu / Kad krīti par visiem pakritušajiem."

Skulptūrā svarīgs ir melnais pavediens, kas sākas kā plāns diegs un pāriet melnā kabelī. Ar pavedienu ir izšūta plēve, kuras līmes kārtiņa ļauj materiālu savienot ar organisko stiklu. Stikla formas karsēšanā māksliniecei palīdzēja Dizainstudijas A vadītājs Artūrs Igoveņš. Skulptūra ir materializēta sēru dienasgrāmata (Rolāns Barts), tā ir neatgriezeniskā pieņemšana. Vēlme pēc dvēseles miera.

Izstāde Kā es jūtos pēdējā laikā ir par mīlestību un sajūtām, kad tās nav.

 

IZSTĀDE
Kā es jūtos pēdējā laikā

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā līdz 31.VIII 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja