Liekas – kur vēl gūt labāku priekšstatu par krievu klasiku, ja ne Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Turklāt tie Ivana Turgeņeva darbu iestudējumi, ko savulaik izdevies te redzēt, – Mēnesis uz laukiem un Pavasara ūdeņi – bija visnotaļ patīkami. Taču šoreiz skatītājs sastopas ar ļoti savdabīgu darbu, kas pamatīgi izaicina priekšstatus par teātri mūsdienās, jo rodas sajūta, ka restaurēts kas krietni sens.
Kliedz jau no pirmā brīža
Izrāde Cilvēcisko kaislību laiks veidota, izmantojot četrus Ivana Turgeņeva stāstus no cikla Mednieka piezīmes. Pieļauju, ka atsevišķas detaļas vai pat perifērie tēli varētu būt smelti arī citos stāstos. Tos apvieno stāstnieks un vērotājs – mednieks Ivans Sergejevs, kuru Leonīds Lencs atveido patīkamā atturībā. Dramatizējuma autore un izrādes režisore Jeļena Čornaja izvēlējusies krogu kā vietu, kurā sastopas dažādi cilvēki, kas pastāsta par notikušo savā dzīvē. Māksliniece Olga Šaišmelašvili skatuves priekškaru izkārtojusi tā, ka tas pilnībā nepaceļas, veidojot ietvaru stāstījumam. Krogs ir vidū, pārējās darbības vietas – malās. Izrādes vizuālais tēls kopumā ir vienkāršs un pievilcīgs. Nevar gan noliegt, ka atsevišķu kostīmu izvēle ir visai klišejiska, piemēram, liktenīgā sieviete Maša tērpusies koši sarkanā kleitā.
Režisore jau iepriekš vairākos iestudējumos, īpaši Fjodora Dostojevska Pusaudzī un Mihaila Ļermontova Kņazē Meri, kas arī ir prozas inscenējumi, izmanto vienlaikus divus paņēmienus – darbība rit lēni, bet varoņu izpausmes ir emocionāli ārkārtīgi izkāpinātas. Izrādes Cilvēcisko kaislību laiks sākums vedina uz apcerīgumu, bet, tiklīdz ieraugām pirmās daļas galveno varoni Čertophanovu, ir skaidrs, ka režisore palikusi sev uzticīga. Kirils Zaicevs ir stalta auguma aktieris, un uz viņu ir patīkami skatīties, taču pēdējos iestudējumos maz gadījies dzirdēt viņu runājam normālā balsī (tas attiecas arī uz Igora Koņajeva iestudējumiem Saška un Mīlas svētība). Arī Čertophanova lomā aktieris kliedz jau no pirmā brīža, kad atsvabina žīdu (jā, tieši žīdu, nevis ebreju) no pāridarītājiem.
Pat situācijās, kas ir emocionāli neitrālas, Kirila Zaiceva varonis uzvedas ļoti nervozi. Savukārt, darbībai pārceļoties jau uz viņa mājām, Čertophanova izpausmes kļūst pat groteskas, un diezgan drīz arī kļūst skaidrs, ka šāds kavalieris nevar likties pievilcīgs čigānietei Mašai, kuru Jana Herbsta atveido kā pavedinošu daiļavu, kas tomēr izvēlas pamest sev netīkamu cilvēku. Mašas un Čertophanova divskats, kurā viņa apliecina nodomu viņu pamest, bet viņš svārstās starp vēlmi nogalināt sievieti vai iet bojā pats, ir vienlīdz izkāpināts un tomēr monotons. Sekojošā aina, kurā mīlas moku māktais vīrietis ir uz nāves gultas, atkal nosvārstās uz groteskas pusi, un aizvien mazāk kļūst skaidrs, kādā atslēgā režisore gribējusi Turgeņeva darbus interpretēt.
Satraukti virpina garos pirkstus
Līdzīgas likstas turpinās arī otrajā cēlienā, kurā savās atmiņās dalās apriņķa ārsts. Marata Efendijeva Dakteris arī ir nervozs jau no pirmā brīža, kad ierodas pie mirstošās Aleksandras Andrejevnas. Nataļjas Smirnovas atveidotās jaunās slimnieces neirastēnija šinī gadījumā ir attaisnojamāka, jo viņa tiešām ir smagi slima, taču tas, kas notiek ar Marata Efendijeva varoni, atkal jau robežojas pat ne ar grotesku, bet drīzāk tuvinās farsam. Ārsta centieni palīdzēt slimniecei neliekas diez cik meistarīgi, viņš satraukti virpina savus garos pirkstus un gļēvi ļaujas meitenes mīlas iedomām, lai vēlāk tās noliegtu. Tomēr cilvēks var sastrādāt muļķības aiz mulsuma – kā Turgeņeva stāstā – un pēc tam gadiem ilgi ciest, taču šinī gadījumā ārsts izskatās pēc dīvaiņa, kurš vienkārši neprot ne ārstēt, ne mīlēt. Turklāt darbība joprojām rit lēni un mokoši. Atkal jāuzdod jautājums režisorei, tieši ko viņa ar šo ainiņu domājusi.
Diskutabla ir izvēle izrādes noslēgumā iekļaut divu dziedoņu sacensību. No sižeta attīstības viedokļa izrāde atšļūk, kolīdz skatītājam pēc kārtējās ielūkošanās pulkstenī kļūst skaidrs, ka pēc šīs epizodes vairāk nekas nesekos. Pāvela Griškova Strādnieku līdzējs no Žizdras dzied, ārišķīgi vēcinoties ar rokām, savukārt Igora Nazarenko Turks Jaška uzvar, jo dzied par neveiksmīgu mīlestību. Kroga publika viņam uzgavilē. Tomēr ļoti sarežģītais uzdevums ar šādu priekšnesumu pārnest uz skatītāju visu to sajūtu gammu, ko aprakstoši vēsta Turgeņevs savā stāstā, tīri objektīvu apstākļu dēļ netiek piepildīts.
Teātra kritiķes Maija Svarinska un Silvija Radzobe jau izteikušas pieļāvumu, ka šādā veidā spēlēja pat ne XX, bet XIX gadsimtā. Atzīšos, ka līdzīgas domas iešāvās galvā arī man. Ir tikai pāris aktieru, kas spēj noturēties un neieslīgt ārišķībās, ko pieprasa režisore. Rodas iespaids, ka viņas mērķis bijis pierādīt, ka senajos laikos cilvēki bijuši muļķi, jo mīlējuši pārspīlēti un ārkārtīgi samāksloti.
Noskatoties Rīgas Krievu teātra jauniestudējumu, rodas viena gluži izmisīga vēlēšanās – lai teātra vadībai pietiktu saprāta aicināt strādāt radikāli atšķirīgus režisorus, kuri spētu iedvest jaunajiem aktieriem, ka šāda spēles maniere, kādu viņos izkopusi Jeļena Čornaja, nav vienīgā un labākā. Atliek ne mazāk izmisīgi cerēt, ka štampu arsenāls, kuru režisore un pedagoģe ar neprātīgu degsmi ir centusies iedabūt katra jaunā aktiera galvā, tomēr ir vismaz daļēji iznīdējams. Jo tas, kā aktieri spēlē izrādē Cilvēcisko kaislību laiks, mūsdienās tomēr ir anahronisms.
Cilvēcisko kaislību laiks
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 8.IV plkst. 19; 9.IV plkst. 12; 6.V plkst. 19; 4.VI plkst. 19