Valmierā tapušais Makbets, kaut gan ir jautra, smeldzīga, stilistiski ļoti tīra un mākslinieciskajā ziņā absolūti pārliecinoša izrāde par visai abstrakti formulētu tēmu "alkas pēc varas un mīlestības", sagādās grūtības tiem skatītājiem, kas visupirms teātrī gaida skaidri saprotamu sižetu (stāstu), lai viņiem uz paplātes pienes, kā smejies, "kurš-ar-kuru-ko-dara-un-kur". Klasikas mīļotāju arguments, ka "tas taču nav Šekspīrs!", šoreiz nederēs, jo: a) mēs neviens nezinām un nevaram zināt, kas tad "ir Šekspīrs", b) esiet reiz godīgi un kaut vai sev atzīstieties – cik sen un vai vispār esat šo visai vārgo Dižā Barda lugu lasījuši, lai apgalvotu, ka tas, kas redzams uz VDT skatuves, "nav Šekspīrs".
Saprotams, režisors un komponists Vladislavs Nastavševs kopā ar telpas koncepta autoru Rūdolfu Bekiču, tērpu mākslinieci Moniku Pormali (bravissimo!), gaismu dizaina radītāju Krišjāni Strazdītu (bravo!) un tikai sešiem aktieriem (Inga Siliņa, Inese Pudža, Anta Aizupe, Kārlis Neimanis, Rihards Jakovels un režisors pats, kuru citās izrādēs dublēs Aigars Apinis) sarīkojuši aizraujošu, tomēr, jā, uztveres ziņā visai sarežģītu divdaļīgu autorpriekšnesumu pēc lugas Makbets motīviem, kuru raksturo Latvijas apstākļiem visai ekstrēma manipulēšana ar skatītāja intelektu, fizioloģiju, informācijas un kultūrpieredzes bagāžu. Tāpēc izrādes Makbets teatrālais sižets nolasāms vairākos līmeņos, un vismuļķīgākais ir, tā īsti nesaprotot, ko nozīmē uz skatuves redzamās/notiekošās "teatrālās zīmes", piktoties. Vienkārši vajag ļauties teatrālajai spēles stihijai jeb, kā teiktu briti, just be open minded. Tikai jābūt acīgam – te katram scēniskajam atribūtam, priekšmetam, detaļai ir viena, divas, trīs utt. nozīmes (kā dzejolī vārdam). Bet beigu galā izrāde savelkas spilgtā, vizuāli emocionālā koptēlā – ij par mākslu, ij par dzīvi un "alkām pēc mīlestības". Un tas ir daudz. Bet – par visu pēc kārtas.
Melnā kastē
Nastavševa Makbets notiek black box apstākļos. Proti – uz kailas, melnas skatuves. Vispirms uz tās no šņorbēniņiem nolīst plīša rotaļlietu lietutiņš, kuru melnos plastikāta atkritumu maisos provē saslaucīt izrādes centrālie tēli Makbets (Kārlis Neimanis) un viņa sieva lēdija Makbeta (Inga Siliņa). Bērnu rotaļlietas izrādē atgriezīsies vēl – kā zīmes Makbetu pāra sastrādāto neģēlību upuriem, kā zīmes alkām pēc tā, kā pašiem trūkst (šim karaliskajam slepkavu pārim nav savu bērnu), kā zīme atkritumiem un nevēlamiem lieciniekiem. Bez rotaļlietu kaudzes otra "zīmīgākā" zīme izrādē ir mikrofona melnais vads – tas ir kā kardiogrammas stilizācija (dzīvības pazīmju rādītājs) un galvenā artērija –, bez pieslēguma vada mikrofonam nav jēgas, cilvēkam tiek atņemtas "balss iespējas". Absolūti skaista un baismīga ir vada – artērijas – pārgriešanas aina, kad pret melno skatuves grīdu izšļācas sārtu asiņu šalts. Melns pret sarkanu ir efektīgākā kombinācija, teiktu Žuans Miro!
Nastavševs meistarīgi izmanto arī muzikālo partitūru – lipīgu, populāru popdziesmu funkcija iegūst brehtisko songu atsvešinātības jēgu, lai akcentētu kontrastu starp šausmām, kas notiek uz skatuves (lugas sižetam sekojot, visa izrāde ir triju asiņainu slepkavību – varas konkurenta Dankana, drauga Benkvo un lēdijas Makdafas noslaktēšanas – hronika, kas te estetizēta pat virtuozāk par Kventinu Tarantīno viņa plānprātīgajā ginjolā Atsvabinātais Džango). Interesanti, ka šoreiz mūzikas lietojums Nastavševa teātrī atsauc atmiņā Romāna Viktjuka Kalpones, bet visa izrāde ir varena reference un arī "omāžs" (veltījums) astoņdesmito/deviņdesmito gadu britu politiskā kino kulta figūras – režisora Dereka Džārmena – daiļradei (kā pirmie vizuālie estētiskie kodi Makbetā nolasās Džārmena filmas Dārzs, Karavadžo, Jubileja, Edvards II). Taču šī kultūrslāņa analīzei še pietrūkst vietas.
Bez šaubām – tā ir cieņpilna nodeva noteiktai kontrkultūrai, kuras signālvārdi ir dzimumu ambivalence un travestija (Makbetā ir četri Makbeti, divi no tiem – sievietes, pats režisors efektīgi kā dīva eksponējas lēdijas Makdafas melni spīguļojošā tērpā un lēdijgāgiskās milzu platformenēs).
Savukārt M. Pormales tērpu ansamblis apliecina ne tikai perfektu gaumi (jo mazāk, jo labāk), bet signalizē par dekadences laika (XX gs. 20.–30. g.) Berlīnes kafejnīcu un varietē kultūras zīmju pārvaldīšanu, precīzi norādot uz perversā daiļumu kā savveida glamūro dzīves stilu, ko piekopj nelaimīgais Makbetu (sic! daudzo makbetiņu – varas tīkotāju) duets. Lēdijas Makbetas kāre ģērbties spīguļojošos tērpos izskaidrojama ar seksuālu traumu – neauglību, kas loģiski noved pie viņas apziņas infantilisma, tieksmes būt ievērotai (kā vientuļiem bērniem!), prasības pēc respektēšanas, – un visas šīs nianses jaušamas Ingas Siliņas lieliski atveidotajā varonē. Kad Makbeta finālā lēdiju "uzrauj debesīs", nudien prātā nāk asociācijas ar bieži japāņu mangās izmantoto vardarbības demonstrēšanas paņēmienu – cilvēks kļūst par nožēlojamu un vienlaikus dziļi nelaimīgu lelli pats savu netikumu enerģijas nepielūdzamo spēku priekšā.
Mazie, asiņainie rūķīši
Brīžam rodas iespaids, ka mazo, asiņaino punduru, tfu, rūķīšu Makbetu uz skatuves ir vesels pulks – tik žiperīgi tie kā velniņi no tabakdozes uzrodas te šur, te tur (īpaši cenšas Ineses Pudžas kolorītais bezzobainais makbetiņš). Arī visa izrāde savā būtībā ir perversi pievilcīga – un tieši šī "kaifošana par kroplo" taču ir ārkārtīgi trāpīga mūslaiku popkultūras pazīme, kad jebkā jēgu aizstāj nodrāztu klišeju fantomi, kad dzīvu jūtu vietā ir pozas un emociju imitācijas. Līķis TV vai kino ekrānā vairs neuzbudina, vajag līķu kaudzes. Dostojevskis ar savu bērna asariņu var iet ieskrieties. Izrādē ir brīnišķīga aina ar kara reportāžu un vēl brīnišķīgāka – kad baltos zābaciņos tipinošā lēdija Makbeta no sava vīra uzkonstruē motociklu (sveiciens Natural Born Killers!). Muzikāli horeogrāfiskais numurs ar motociklu ir labākais teātra gegs, kāds šogad piedzīvots uz Latvijas skatuvēm. Otrs tāds ir Makbeta 2. daļā, kad skatuvi okupē raganas karsējmeitenes.
Paradoksālā veidā Valmieras Makbetam ir arī antiburžuāzisks un antikonsumerisks (pret patērētājideoloģiju vērsts) patoss. Ne viss ir zelts, kas spīd. Tāpat kā ne viss, kas spīd, ir Dolce & Gabbana.
Nastavševa izrādē acīmredzami svarīgs ir vēl kāds motīvs jeb tēma – vardarbība ir ne tikai pievilcīga masu prece, tā izraisa nožēlu pret varu un tās nesējiem. Ne velti viens no Makbetiem (Kārlis Neimanis) valkā Jēzus ērkšķu kroni un brīžam uztverams ar līdzjūtību – kā "tumšā, drūmā mežā" apmaldījies bērns. Viņa asinīm noplūdušajā sejiņā ir tieši tāda – bērnišķīgas sirsnības – izteiksme. Tikmēr cits Makbets (Rihards Jakovels) ilgu laiku ir vīrišķīgas apņēmības pilns, kamēr viņu nenomāc spindzeles lēdijas Makbetas provokatīvā zumēšana – mēs būsim vareni, mēs būsim stipri... Šiem troņa tīkotājiem ir pārāk dažādas sejas un intonācijas, lai nešaubīgi pateiktu, kura no tām ir patiesā, – un šāds varoņu traktējuma koncepts ideāli atbilst Šekspīra daiļrades garam – postmodernā interpretācijā.
Kā Dievs no Ādama ribas
Visbeidzot, skaidrs, ka režisors, kurš sev izrādē piešķīris galvenā "leļļu dīdītāja", tāda proto-Karabasa Barabasa lomu, vēlējies norādīt arī uz acīmredzamo faktu, ka Režisors mūsdienu teātrī ir kļuvis par Vairāk-nekā-Dievu. Viņš no savas iztēles kā Dievs no Ādama ribas rada pasaules un izlemj uz tām dzīvojošo sīkbūtņu – aktieru – likteņus. Vai tas ir labi vai gluži otrādi – jālemj skatītājiem, taču vismaz savā Makbeta izrādē Režisora lomas tēlotājs Vladislavs Nastavševs ir tas cilvēks, kurš visiem saviem aktieriem pārgriež rīkli. Kirdik, kā teiktu Daņila Bagrovs no filmas Brālis/Brat. Rezumējot un, kā saka, piešķirot bumbiņas, Valmieras teātra Makbets 2013 ir galvas tiesu pārāks un spēcīgāks mākslinieciskais izteikums par lietuviešu ģēnija Eimunta Nekrošus Makbeta versiju, kurā arī sižetu ne valna nevarēja saprast, ja kas.