Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā 0 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izrādes Rīga. Urbānie mīti recenzija. Rīgas jautrie rēgu stāsti

Zem elegantā "urbāno mītu" apzīmējuma Jānis Joņevs un Mārcis Lācis paslēpj smieklīgi baisus spoku stāstus

Telpā ar apaļu galdu bailīgi ienāk divi jauni vīrieši. Garākajam ir bail, īsākais viņu mierina, saukdams par mazo, un uzmundrinoši apkampj. Trešais, ieraugot šo ainu, visu pārprot un aizcērt durvis, tomēr vēlāk arī ienāk. Vienīgā kompānijas sieviete uzrodas no galdapakšas. Garu izsaukšanas seanss var sākties.

Firmas zīme – melnais humors

Rīga. Urbānie mīti ir režisora Mārča Lāča debijas izrāde Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). To vērtējot, paši no sevis uzprasās vismaz trīs konteksti. Pirmkārt, režisora pēdējo gadu darbi: sadarbībā ar Jāni Joņevu tapušās Bārdas un triju autoru – Anetes Konstes, Edmunda Frīdvalda un paša Mārča Lāča – Gruzona ehinokaktuss. Pirmajā gadījumā iecerētā griezīgā politiskā satīra pārauga pašmērķīgā un ārkārtīgi neveiklā jauno aktieru ākstību parādē, kas gan pulcēja pilnas zāles, bet daļai skatītāju izraisīja asu neērtības sajūtas uzliesmojumu. Otrajā – ironiski, tomēr ļoti cilvēciski un veiksmīgi risināta personības krīzes tematika ar parodiskiem psihoanalīzes elementiem. Jaunā izrāde ar iepriekšējām sasaucas tikai tiktāl, cik melnā humora izmantošanas līmenī, bet tā jau ir Mārča Lāča un viņa agrāko domubiedru no apvienības Umka.lv nepārejoša firmas zīme.

Otro kontekstu visvieglāk izskaidrot, nosaucot izrādes, kurās šajā sezonā piedalās Urbānajos mītos JRT trupai pieaicinātais aktieris Reinis Boters. Tā ir Vladislava Nastavševa iestudētā Sergeja Uhanova Melnā sperma Ģertrūdes ielas teātrī un jau otrais Vara Piņķa projekts, izmantojot Andrusa Kivirehka daiļradi, – Četri monologi un divi stāsti. Pagājušajā sezonā iestudētos Trīs stāstus paretam vēl rāda Kalnciema ielas kvartālā. Šīs izrādes vieno īsproza kā iestudējuma pamats un absurda elementi vēstījumā un tā interpretācijā. Joņeva lugu arī veido atsevišķi stāsti, kuriem kājas aug no mutes mutē ceļojošos spoku stāstos, kādus visbiežāk mēdz stāstīt pusaudži.

Trešais konteksts ir šīs sezonas teju modes tendence – izrādes bērniem, kas sastāv no nelieliem stāstiņiem, pasakām vai dzejoļiem pēc principa "stāstām un rādām". Nesenākais piemērs ir Andrusa Kivirehka Kaka un pavasaris galerijā Istaba, bet piemēri ir vairāki. Visu šo izrāžu pamatā ir literārā materiāla un zināmas improvizācijas kombinācija.

Ja izrādē neizskanētu daži nenormatīvās leksikas piemēri un beigās viens no varoņiem neiegremdētu roku otra taisnajā zarnā, arī Urbānos mītus kopumā pilnīgi mierīgi varētu rādīt tīņiem bez bailēm, ka viņiem līdzi atnākusī tikumības sardze Jūlija Stepaņenko nosirmos šausmās. Galu galā, ja daudz mazāki bērni Leļļu teātrī skatās skeletu piedzīvojumus izrādē Pinokio, kāpēc pamatskolas un vidusskolas vecuma jaunieši nevarētu adekvāti uztvert sižetus par tramvajā braucošu vectētiņa līķi vai spokiem kapsētā?

"To var saukt dažādi – modernā folklora, urbānās leģendas, spoku stāsti vai absolūtas muļķības," noņemot no sevis jebkādu atbildību, anotācijā raksta izrādes autori. Un patiešām – ir pilnīgi vienalga, kā to definēt, jo ir jautri. Smejoties par bailēm no tumsas un rēgiem, Joņeva un Lāča tandēms, izmantojot arī Toma Auniņa mūzikas partitūru un Katrīnas Albužes iestudētās kustības, rada paradoksālu un brīžiem pat ļoti asprātīgu izklaides gabalu. Šo stāstu piesaiste Rīgai ir gluži mērķtiecīga. Rīga iegūst mistiskas un mītiskas vietas auru, kurā mošķi staigā jau kopš senseniem laikiem un kura jebkurā brīdī var nogrimt, ja liktenīgajā tikšanās reizē ar jautājuma: "Vai Rīga jau gatava?" uzdevēju kāds muļķis atbildēs apstiprinoši. Tā nav vienkārši kaut kāda apdzīvota vieta, bet pilsēta, kurā ir velnu apsēstais Iļģuciems un Vecmīlgrāvis ar biedējošo ūdeni no krāna, un Miera iela, kurā miroņi tirgo puķes. Vietas, kuru vērtību palielina tieši leģendu klātbūtne. Izrādes veidotāji teātra izplatītajā materiālā uzsver, ka nav Rīgas iedzimtie un viņu attiecības ar šo pilsētu nav izveidojušās uzreiz, un ar to atkal jau nodrošina sapratni lielā skatītāju daļā, kuri savulaik ieradušies Rīgā no Jelgavas, Kuldīgas vai Viļāniem un sastapušies ar pilsētas realitāti – un varbūt arī mītiem. Kāpēc ne?

Artistiskuma skola

Izrāde iesilst pamazām, taču vidusdaļā cita pēc citas seko vairākas asprātīgas un atjautīgi, turklāt pavisam vienkārši atrisinātas epizodes, piemēram, vectēva līķa vizināšana tramvajā vai pussaspiestā kāmīša izmešana pa logu (neaprakstāmi amizants kāmja lomā ir Ivars Krasts). Biedējoši burvīgajā ainā ar meiču, kura paģirās sadzeras ūdeni no krāna un sapnī sastop mirušā kaimiņa garu, kas līksmo, ka viņa sadalījies ķermenis pa ūdensvadu nonācis meičas vēderā, daļa publikas smejas bezmaz kliegdama. Režisors, kam labi zināms objektu teātris, tā elementus izmanto diezgan dozēti, taču vietā. Gluži kā līķis pazūd ūdensvadā, tā, aktieriem darbojoties ap galdu, pamazām sadrūp un izšķīst izrādes sākumā ar krītu uzrakstītais Rīgas nosaukums, bet melnā tērptie cilvēki pamazām krīta putekļos savārta drēbes puspelēkas, paši topot arvien rēgaināki.

Kaut gan nevar teikt, ka šādā materiālā aktieriem ir milzu iespēja sevi izpaust vai pilnveidot, tā izvēršas par labu artistiskuma un atraisītības skolu. Virtuozākais šai ziņā ir Ivars Krasts, taču arī pārējie – Liena Šmukste, Edgars Samītis un jau minētais Reinis Boters – neatpaliek. Izrādei labā nozīmē piemīt studentu izrāžu šarms – tā ir šķietami vienkārša, azartiska un tiek spēlēta ar prieku. 

Top komentāri

Z. V.
Z
ROZENTĀĻA K-GS, VAI ZINAIT KO, es Jums vienīgam pačaukstēšu- J R T kā nosaukums ( vai bārs, vai cirks, vai opera...) ir tik pat vērtīgs vai mazāk vērtīgs kā jebkurš cits vārds, izkārtne. Vislabākajā nozīmē, protams, JRT ir parādījusies pievienotā vērtība- tāds kā studentu teātris. Tomēr kritika, jūtot respekt! aizvien ļoti iecietīgi tirāžē un recenzē izrādes, diplomātiski līdz paģībām. HERMAŅA nodevība apslepenota, Barišņikovs visģeniālākaisis JRT aktieris, zvaigzne norietā! Šarms, kurš citā teātrī tiek dēvēts prastākā vārdā- pieticība. Gluži kā līķis pazūd ūdensvadā kādreizējā slava, tomēr iluminācija turpinās, raķetes tiek šautas kaskādēm. Interesanti, vai JRT AKTIERI jūtas glaimoti?
aptiekāru biedrība
a
JRT vajadzētu( par spīti pašapziņai) padomāt, ko darīt, nav vairs viss tik labi, kā slavina, konkrētības nebūs par daudz, runas ir garas, no darba varas nākotne trīsss Ciankālijam pretim- spēka zāle- melase!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja