Oskars Vailds lugā ierakstījis tādas situācijas un tēlus, ko nomodā pieredzēt nav iespējams, drīzāk jau sapnī. Tāpēc katrs mēģinājums vērsties pie simbolisma laikmeta centrālā mīta par Salomi un Jāni Kristītāju režisoram izvirza sarežģīto uzdevumu – likt, lai iedomātas būtnes iegūst miesu un asinis, vīzijas atdzīvojas krāsu, gaismu un varbūt pat smaržu saspēlē, kā to savulaik bija iecerējis realizēt, bet nerealizēja Vailds. Režisore Laura Groza-Ķibere kopā ar scenogrāfu Miķeli Fišeru, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Lieni Gravu un aktieriem ļoti nopietni domājusi, kā uzlikt uz skatuves to, ko veselais saprāts pasludina par nedramatisku, – noskaņas, sajūtas, psihes stāvokļus.
Smilšu krāsas telpa, kuras centrā novietots sarkofāgam līdzīgs objekts, un smilšu krāsas ģērbi, kas mugurā sargu grupai, raisa asociācijas ar bibliskiem aizlaikiem un tuksnesīgu, izkaltušu vidi. Ieskanas klusināti, bet uzmācīgi monotoni ritmi, kurus sarūpējis skaņu operators Igors Buko, un sargi vingrotāju akurātībā sāk izpildīt dekoratīvas kustības. Rituālu apsargā divi skaisti barga izskata suņi, no kuriem vienam laikam tomēr sametas neomulīgi, jo sāk smilkstēt.
Tad parādās Kristīnes Nevarauskas Salome – kājas viņai basas, drēbes tādā pašā tuksnesīgā krāsā kā sargiem. Ar apvaldītu panteras grāciju viņa riņķo pa telpu, satraukdama sargu iztēli, līdz izsaka savu vēlmi redzēt ieslodzīto pravieti Johanaānu. Nevarauskas Salome ir pieaugusi sieviete, kas, slēpjoties aiz jutekliska bērna maskas, bez aiztures ļaujas savām emocijām un instinktiem. Pravieša Johanaāna atraidījumu viņa neuztver kā izmisumu raisošu savas mīlestības noniecinājumu, bet drīzāk kā signālu, lai sāktu mēroties spēkiem – kurš kuru. Salomei ir piešķirts daudz vizuālo zīmju, kurām jāliecina par viņas mežonīgo, patvaļīgo dabu. Galvā "ērkšķu" kronis no plastmasas leļļu kājām, ap vidu bruncīši, savērti no bārbijām, kurām var demonstratīvi noraut galvu, tādējādi izspēlējot savas vēlmes piepildījumu, pirms vēl pati vēlme ir izteikta. Orģiastiskās septiņu plīvuru dejas laikā Salome iznāk uz spēles laukuma plašsaziņas līdzekļos cītīgi apspriestajā gaļas kleitā à la Lēdija Gāga. Gaļas saprotamu iemeslu dēļ nav sevišķi daudz – tik vien kā dažas izklapētas šķēles, ko piespraust pie apģērba, un ļerpatiņa, ko pavicināt rokā. Nevarauskas Salome dejā ir agresīva un disciplinēti kaislīga. Kamēr Vita Vārpiņa Salomes māti Hērodiju un Juris Bartkevičs valdnieku Hērodu atveido ar zināmu ironisku distancētību.
Salomes un Jāņa Kristītāja leģendu Vailda lugā nav iespējams reducēt līdz viennozīmīgai interpretācijai. Simbolisma drāmai nebija fiksētu formu, uzrakstītu likumu, kam sekot. Taču eksistē līdzšinējā lugas iestudēšanas pieredze, un tā ļauj novērtēt, kā izrādē izmantotās stratēģijas līdzējušas tikt galā ar Vailda sarežģīto tēlainību. Teorētiski viens no interesantākajiem izrādes telpiskajiem risinājumiem ir Johanaāna ieslodzījuma vieta. Daiņa Grūbes varonis gandrīz visā izrādes garumā mirkst akvārijā, kurš ieslēpts spēles laukuma centrā novietotajā sarkofāgā. Sods vai atgādinājums par veikto misiju? Tieši Jānis Kristītājs iegremdēšanu ūdenī no privātas grēku aizskalošanas pārvērta publiskā rituālā, kas apliecina pakļaušanos Dieva likumiem. (Manas paaudzes cilvēkiem akvārijs varbūt atgādinās arī epizodes no filmas Cilvēks – amfībija.)
Taču aina, kurā Salome, izšķaidījusi ar rokām asinssarkanas želejas kalnu, pieplok ar lūpām pie Johanaāna nocirstās galvas izbāžņa – no auklām savīta murskuļa (acīmredzot iedvesmojoties no Bīrdslija zīmējumiem, kuros Johanaāna garie mati ap asiņaino galvu savijušies kā čūskas) – un pēc tam iemet to ūdenī, raisa estētiskas neērtības sajūtu. Un liek atcerēties, cik vienkārši "galvas nociršanas jautājums" savulaik tika atrisināts Regnāra Vaivara Salomē – Johanaāns pārvilka sev pāri galvai krekla malu, un galvas vairs nebija.
Pasauli, ko reālisti tiecas izzināt iespējami precīzi, simbolisti atklāj kā tīru šķitumu, aiz kura slēptas dziļākas patiesības. Tas nozīmē, ka izrādei būtu jārada ilūzijas realitāte, taču Dailes teātra iestudējuma problēma, manuprāt, ir tā, ka radīta realitātes ilūzija.
Un tad ļoti grūti rast atbildi, kāpēc vajadzīgi suņi, kāpēc sargiem dekoratīvi jādejo, kāpēc Salomes laikmetīgais prototips ir tieši Lēdija Gāga. Ja nu vienīgi tāpēc, lai vilktu formālu paralēli starp XIX gadsimta beigu un XXI gadsimta dekadences izpausmēm.