Izrādes Kārkli recenzija. Plauksti, mūsu republika!

Vai izrādes Kārkli beigās skanošā padomju laikā tapusī un par Padomju Latviju sacerētā Imanta Kalniņa dziesma Plauksti, mūsu republika! (1986) domāta kā uzmundrinošs fons atdzimušā, no ietekmēm brīvā patiesi tautas prezidenta viedajiem vārdiem vai ironisks komentārs, kas šiem vārdiem atņem nozīmi? Lūk, jautājums, kas nomoka pēc Gata Šmita izrādes noskatīšanās. Jo tas, kā uz šo jautājumu atbildam, kardināli maina skatpunktu uz pašu izrādi, kas veidota, izmantojot kolektīvās radīšanas metodi.

Pasaka par burvju mežu

Gata Šmita, aktieru un Martas Elīnas Martinsones kopdarbs, kura tapšanas procesā iesaistīts plašs ļaužu loks (izrādes veidotāji īpašu paldies saka desmit, bet parastu paldies – vienpadsmit cilvēkiem), veidots kā ironiska pasaka. Princips, kādā runāt par politiku, ir tuvs Nacionālā teātra šoviem ar teātra žurku Kornēliju vai bez tās, taču pretenzijas ir dziļākas – proti, pamācīt, kā pareizi dzīvot. Savukārt princips, kādā varoņi tiek atveidoti, radikāli atšķiras no otras spilgtākās šīs sezonas politiskās izrādes Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī. Valters Sīlis un Jānis Balodis varoņus sauc vārdos, bet neattēlo vizuāli līdzīgus, turpretim Gata Šmita izrādē neviens no atveidotajiem vārdā tieši netiek nosaukts, bet viņu vizuālā līdzība ir nepārprotama, izņemot varbūt vienīgi Gunas Zariņas varoni. Sīlis un Balodis mēģina atrast cēloņus, Šmits un biedri – tikai norāda uz kļūdām. Cēlonis šajā uzstādījumā ir viens – Aivara Lemberga ietekme.

Pati iecere izrādi veidot kā pasaku ir asprātīga un gana atjautīgi arī īstenota – lai pieminam kaut vai burvju nūjiņas jaunāko brāli spudūcekli. Asprātīgs ir arī veids, kādā Velns Aivara Lemberga košajās drānās Kaspara Znotiņa atveidojumā piedabū trīs galvenos varoņus iesaistīties darbībā, ar viltu izdabūjot no viņiem trīs atbildes "jā". Tāpat ļoti smieklīga ir ideja, ka varoņi maldās apburtā mežā, ko uz skatuves uzbūris scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš un grafiskā dizaina autore Baiba Baiba.

Tālākais sižeta risinājums ir problemātiskāks. Divu varoņu – Ērika Kalnmeiera un Solvitas Āboltiņas – atmaskošana notiek it kā TV šovu formātā, izmantojot saviesīgas spēles – tā dēvētās karātavas un spēli ar izģērbšanos. Lai arī vārdā viņi netiek saukti, no jautājumiem un atbildēm var nepārprotami pateikt, ka tie ir tieši šie cilvēki. Šovus vada Andra Keiša varonis, kurā skaidri redzami Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vaibsti, bet vēl jo vairāk dzirdams viņa dialekts. Attieksmē pret šiem trim varoņiem izrādes veidotāji izmanto atšķirīgu pieeju – Kalnmeieram un Āboltiņai viņi izvirza konkrētu pārmetumu sarakstu, uzdodot jautājumus, uz kuriem tie abi nevēlas atbildēt, savukārt Vējonis drīzāk tiek apsmaidīts par to pašu akcentu un biologa izglītību. Abās šovu epizodēs varoņi tiek konfrontēti ar reāliem faktiem, prasot atzīšanos, kas lielākoties neseko. No šiem jautājumiem izlobās arī izrādes veidotāju attieksme pret notikumiem un politiskās simpātijas, īpaši jau – prasot Solvitas Āboltiņas līdziniecei, vai viņa piekrīt, ka tieši viņas vadības laikā partijas reitings dramatiski krities. Stingri ņemot, kādas partijas reitinga stāvoklis ar valsts kopējo situāciju korelējas pastarpināti, taču rodas iespaids, ka izrādes veidotāji ir Vienotības vadībā vīlušies potenciālie vai bijušie atbalstītāji un vēlētāji.

Intervijā Latvijas Radio Gatis Šmits stāsta, cik milzīgam depresīvas informācijas daudzumam izrādes autori "izēdušies" cauri. Protams, pēc tam par to visu mēģināt jokot ir grūts uzdevums, un tieši abas šovu epizodes sanākušas visai plakanas, it kā tās būtu gatavojuši Jāņa Skuteļa TV šova autori. Baiba Broka un Ģirts Krūmiņš savu darbu dara virtuozi, viņu līdzība ar varoņiem ir apbrīnojama, parodēšana notiek smalki, taču šādā formātā nav jūtams, ka autori būtu ielikuši lielu darbu. Vēl problemātiskāka ir labā un ļaunā pretstatīšana tādā veidā, kā tas parādīts izrādē, – ar Aivaram Lembergam attāli līdzīgo Kaspara Znotiņa Velnu – Klaunu un Gunas Zariņas Labo feju, kurā attāli samanāmi Jutas Strīķes vaibsti un pret kuru netiek vērsta nekāda ironija. Klauns Lembergs, kurš ar spudūcekli savaņģo sev vajadzīgos cilvēkus un dabū tos savā varā, faktiski ir atslēgas figūra, kuru var uzveikt tikai tad, ja saņem drosmi un sāk runāt, ko domā, kā to izrādes beigās saka prezidents. Taču šeit sākas problemātiskākā daļa, jo tas, kā prezidenta runa tiek parādīta, izraisa papildjautājumus.

Drīzāk traģiska diagnoze

Izrādē nepārprotami tiek uzsvērts, ka viena no tās varoņu negatīvajām iezīmēm ir saistība ar padomju pagātni un nespēja tikt tai pāri. Varoņi dzied dziesmiņu, vārdus "taurenīt, mans taurenīt" aizstājot ar "PSRS, mans PSRS". Valsts prezidents izrādē uzsvērti tiek dēvēts par republikas prezidentu, kas it kā nav nepareizi, vienlaikus jāatceras, ka runas par "republiku" vairāk piederējās padomju periodam. Tieši šādā nozīmē vārds "republika" uztverams 1986. gada Imanta Kalniņa dziesmā Plauksti, mūsu republika!, kas pilnīgi noteikti ir uztverama padomju masu dziesmu kontekstā. Kad šī dziesma skan fonā prezidenta gājienam uz mērķi, no kura viņš nedrīkst novērsties (bet novēršas), muzikālajam fonam nenoliedzami piemīt ironiska nokrāsa. Taču, kad šī pati dziesma pavada prezidenta runu, ar ko tiek noslēgta izrāde, rodas jautājums, ko autori grib pateikt. Respektīvi, vai šī runa, ko prezidents saka, ir uztverama kā autoru manifests un domāta pilnīgi nopietni vai šim aktieriski lieliskajam skatam tomēr ir "dubultais dibens" un nākotne, uz kuru mūs varētu aizvest drosmi atguvušais un no nelabā ietekmes atsvabinātais nācijas līderis, tā pati padomjzeme, tikai pārkrāsota, vien ir. Tomēr nevar noliegt, ka pati ideja par mīlīgo tūļu, kas tomēr spēj izsliet plecus un runāt par būtisko (un par dialektu neviens vairs nesmejas), ir precīza un gudra.

Tāpat nozīmīgs jautājums ir, vai metaforu par kārkliem, kas izskan izrādē, mēs uztveram kā gudru, negaidītu, godīgu salīdzinājumu ar mūsdienu sabiedrību vai arī kā zem patosa paslēptu ironiju par cilvēkiem, kas nav gatavi pacelties pāri pelēcībai. Godīgi atzīšos, ka lielākā daļa izrādi redzējušo paziņu jebkāda "dubultā dibena" iespēju noraida un prezidenta runu uztver tikai kā izrādes veidotāju uzskatu didaktisku ielikšanu amatpersonas mutē, cerot, ka Raimonds Vējonis kādreiz varētu runāt tā, kā domā viņi, piemēram, kritizējot amatpersonas, kuras Uģa Magoņa ballītē sadzer ar Putina elites cilvēkiem. Vienlaikus intervijā Latvijas Radio Gatis Šmits uzsver, ka pēdējā padomju paaudze, kas sākusi savu pieaugušo dzīvi vēl PSRS laikā, nav spējīga mainīties, ka no šīs paaudzes mēs nevaram gaidīt modernas, eiropeiskas valsts izveidošanu. Tātad runa, kuru neviens nekad neteiks, skandēta padomju masu dziesmas pavadījumā. Par ko te celties kājās un justies iedvesmotiem? Par ko kliegt "bravo"? Drīzāk traģiska diagnoze.

Gata Šmita izrāde ir interesanta pieredze. Paši iestudējuma veidotāji jau pauduši, ka attieksme varētu būt pat polāri atšķirīga, un to arī juta 9. decembra vakarā, kad daži lēca kājās, bet citi kurnēja par seklumu. Biļetes pārdotas.

Kārkli

Jaunajā Rīgas teātrī 21., 22.XII plkst. 19; 3., 4., 17., 18.I plkst. 19